Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sabiedrībā periodiski aktualizējas satraukums par valsts nodrošināto veselības aprūpes pakalpojumu pieejamību, proti, daļa no Ministru kabineta noteikumos, kas reglamentē pakalpojumu apmēru un sniegšanas kārtību, paredzētā neesot pieejama vispār, bet citkārt pastāvot nesamērīgas kvotas un rindas; tās ilgstot mēnešiem vai gadiem.

Latvijā pastāv demokrātiskai valstij tipiska normatīvo aktu juridiskā spēka hierarhija, kā arī iedibināts demokrātiskai sabiedrībai ierasts varas dalījuma princips starp lēmēja, izpildu un tiesu varu. Darbojas konstitucionālā tiesa, tās spriedumi tiek publicēti ikvienam pieejamā veidā; esot saistoši visām iestādēm, amatpersonām un privātpersonām, ST spriedumi un tajos ietvertās atziņas formulēti tā, lai būtu saprotami ar viduvēju intelektu apveltītam cilvēkam.

Valstī īsā laikā jau ir pietiekami sakārtots administratīvā procesa institūts, iedzīvotājiem veidojas arvien labāka izpratne par pienākumiem un tiesībām individuālās publiski tiesiskās attiecībās. Daudziem pietiek pārliecības brīvi komunicēt ar inspekciju vai citu iestāžu amatpersonām, arī izmantot tiesību normu nepilnības, lai panāktu sev labvēlīgu lēmumu visai diskutablās situācijās. Kas gan traucē komunicēt ar Nacionālo veselības dienestu?

Satversmes tiesas (ST) 2015.gada 12.februāra sprieduma lietā Nr. 2014-08-03 11.3.punktā konstatēts, ka esošā valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanas sistēma ir leģitīma; saskaņā ar MK noteikumiem minētos pakalpojumus sniedz tikai tās ārstniecības iestādes, kas izturējušas atlases procedūru un noslēgušas līgumu ar Nacionālo veselības dienestu. Ārstniecības iestādes šais situācijās ST ieskatā ir starpnieki, ar kā iesaistīšanu valsts var nodrošināt konkrētai privātpersonai Satversmes 111.pantā noteikto pamattiesību īstenošanu.

Augstākās tiesas Senāta Administratīvo lietu departamenta judikatūrā kopš 2006.gada (15.06.06. lēmuma lietā Nr.SKA- 365 11.1.-11.4.p. un vēlākā tiesas prakse) ietverta atziņa, ka līgumi, ko slēdz valsts ar ārstniecības iestādēm, par valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu un kompensējamo zāļu izrakstīšanu, ir publisko tiesību līgumi. Ārstniecības iestāde, ciktāl tās darbība izriet no līguma priekšmeta, uz deleģējuma pamata darbojas publisko tiesību sfērā un tai saistošas Valsts pārvaldes iekārtas likuma normas.

Vienlaikus gan Satversmes tiesas, gan AT Senāta judikatūrās, acīmredzot, paļaujoties uz sabiedrības labu informētību par tiesību jomu, iztrūkst “palīgdarbību”; proti, nav strikti precizēts tiesisko attiecību raksturs starp ārstniecības iestādi (vai tās darbiniekiem), kam uzticēts pildīt ST spriedumā minēto “starpnieka” funkciju, ciktāl attiecībā uz konkrētu privātpersonu tiek veiktas darbības publisko tiesību līguma un tā izpildei piešķirtā subsidiārā finansējuma no valsts budžeta ietvaros.

Saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 89.pantu iestādes rīcība publisko tiesību jomā, kas neizpaužas administratīvā akta formā, tomēr rada būtisku personas subjektīvo tiesību aizskārumu un ir ar galējā noregulējuma raksturu, atzīstama par iestādes faktisko rīcību. Arī iestādes bezdarbība ir tās faktiskā rīcība. Saskaņā ar Valsts pārvaldes iekārtas likumu, ja notikusi publiskas funkcijas deleģēšana, tad par pienākuma izpildes termiņiem, kvalitāti u.tml. konkrētās publiski tiesiskās attiecībās ar privātpersonu atbildīga ir valsts iestāde, deleģētājs. Tātad par valsts nodrošināta veselības aprūpes pakalpojuma sniegšanu noteiktā termiņā un atbilstošā kvalitātē attiecībās ar privātpersonu atbildīgs ir Nacionālais veselības dienests.

Šo rindu autora ieskatā, sniedzot valsts apmaksātu veselības aprūpes pakalpojumu, ārstniecības iestāde realizē faktisko rīcību attiecībā uz privātpersonu. Galējā noregulējuma raksturu rīcība iegūst, kad beidzas aprūpes epizode un par to tiek nosūtīta dokumentācija NVD, kā arī personai izsniegts izraksts par saņemto pakalpojumu. Savukārt kompensējamo zāļu recepte ir administratīvais akts, kā izpildi veic līgumattiecībās ar NVD esoša aptieka. Procesuālās darbības, ko ārstniecības iestāde veic, realizējot minētās funkcijas, ietver arī ārstnieciskas manipulācijas, taču nenotiek privāttiesisks ārstniecības process Ārstniecības likuma izpratnē. Ilgstošā privātā sarakstē ar Veselības ministriju autors guvis apstiprinājumu šim savam viedoklim (VM 19.11.2014. skaidrojums Nr.01-20fiz.15/4051 – pielikumā).

Satversmes tiesas 2015.gada 12.februāra spriedumā ietverta atziņa, ka izvēle par labu valsts nodrošinātam vai privāttiesiska ārstniecības procesa ietvaros saņemtam veselības aprūpes pakalpojumam ir katras personas privātautonomijas jautājums (12.punkta piektā rindkopa). Patiess kompliments apdrošinātājam, no kā valsts iegādājas veselības polises ST tiesnešu vajadzībām. Tādējādi netika vispār uzskatīts par vajadzīgu analizēt, vai pastāv normatīvie akti, kuros daudzmaz detalizēti reglamentētas ārstniecības personu darbības un pilnvaras, ciktāl tiek sniegti valsts nodrošinātie pakalpojumi. Jau iepriekš, 2013.gada 9.aprīļa spriedumā lietā Nr.2012-14-03 Satversmes tiesa konstatējusi, ka ārstam, kurš darbu veic subsidiāri no valsts budžeta piešķirta budžeta ietvaros, jārespektē līdzekļu ekonomijas princips; vienlaikus jāievēro arī profesionālo ētiku, piemēram, neizrakstīt lētākās kompensējamās zāles, zinot, ka tās neatbildīs pacienta vajadzībām; kontroles institūcijas, ST ieskatā, var pārbaudīt vienīgi to, vai ārsta rīcība nav acīmredzami patvaļīga (15.1.punkta astotā – desmitā rindkopa). Kopumā rodas “privātautonoms” iespaids, ka ST īpaši nevēlas analizēt ar veselības aprūpes jomu saistītas problēmas, taču bezgaumīga neitralitāte atsevišķos politiskos amatos droši vien ir profesionālisma pazīme.

Savukārt Administratīvā procesa likumā ietverts iestādes juridiskās obstrukcijas aizlieguma princips, tāpēc NVD stāvoklis veidojas sarežģītāks, proti, jānodrošina, lai privātpersonas, neraugoties uz nepilnībām sistēmā, tomēr saņemtu valsts apmaksātos pakalpojumus. Turklāt NVD tie jānodrošina Administratīvā procesa likumā noteiktā vispārējā termiņā (64.pants) - faktiskā rīcība līgumiestādē jāveic vai vismaz jāuzsāk viena mēneša laikā no pakalpojuma pieprasījuma saņemšanas dienas (ir izņēmumi, speciālo normu ietvaros noteikti īsāki termiņi, piemēram, sniedzot neatliekamo palīdzību). Ja persona kvotu dēļ netiek reģistrēta rindā izvēlētajā ārstniecības iestādē vai pakalpojums tiek atlikts uz nesamērīgi ilgu termiņu, tad nebūtu sarežģīti izprast, ka jāvēršas ar iesniegumu pie publiskās funkcijas deleģētāja, proti, NVD, lūdzot pārtraukt bezdarbību. Ja pakalpojumu tomēr nav iespēju nodrošināt 1 mēneša laikā, tad NVD, nosūtot privātpersonai lēmumu un rakstisku pamatojumu, var pagarināt gaidīšanas laiku līdz 4 mēnešiem. Izņēmuma gadījumos gaidīšanas laiku līdz vienam gadam varētu pagarināt Veselības ministrija, kas ir NVD izdoto administratīvo aktu apstrīdēšanas iestāde.

Lēmumus par pakalpojuma atteikumu vai tā sniegšanas termiņa pagarināšanu persona šobrīd var apstrīdēt Veselības ministrijā, kam ir augstākas iestādes statuss attiecībā pret NVD. Vienlaikus persona var prasīt atlīdzinājumu par nodarīto morālo vai personisko kaitējumu (saskaņā ar Administratīvā procesa likuma 8.nodaļu un Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu). Lēmumu par zaudējuma atlīdzinājumu, piemēram, morālā kaitējuma, ja personai prettiesiski pārmēru ilgi jāgaida pakalpojums, vai personiskā kaitējuma atlīdzinājumu, ja gaidīšanas laikā turklāt pasliktinājusies veselība un konstatējama cēloņsakarība ar prettiesisko rīcību, pieņem Veselības ministrija un nosūta izpildei Finanšu ministrijai. Atlīdzinājumu personas kontā ieskaita Valsts kase; reāli tas vērtējams kā veselības aprūpes budžeta papildinājums, ja līdzekļus persona pēc tam izlietotu veselības stāvokļa korekcijai (ārpus NVD līgumsistēmas).

Ja tamlīdzīgus iesniegumus sabiedrība sāktu sūtīt aktīvāk, tad saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumā noteiktajām pilnvarām tieši Veselības ministrijas kā augstākas iestādes vadība būtu kompetenta ieviest praksi, kādos gadījumos lemt par kompensācijas naudā noteikšanu un izstrādāt kritērijus, kāda summa aprēķināma konkrētās situācijās. Bet galvenais ieguvums būtu Finanšu ministrijas tad prognozējamā vēlme iespējami ātrāk sakārtot veselības aprūpes jomas tiesisko regulējumu. Tomēr pašlaik vēl sabiedrība tic, ka nozarē pakalpojumu sniegšanai konkrētu termiņu nav; par vispārējām normām savdabīgi aizmirsies tieši plānveida veselības aprūpes sakarā.

 Analizējot Satversmes tiesas judikatūru, jāpatur prātā, ka institūcijai pēdējā laikā diskutabli secinājumi rodas ne vien ar veselības jomu saistītos spriedumos. 2015.gada 28.oktobrī ST tiesnese Ineta Ziemele publicēja atsevišķās domas kādas lietas sakarā, norādot uz tendenci konstitucionālās tiesas spriedumos nepietiekami respektēt likuma prioritāti; nosakot kāda procesa “kārtību”, izpildvara mēdz izdot ne vien likumam pakārtotas procesuālas normas, bet arī materiālas normas, lai, piemēram, noteiktu kādos procesos iesaistītu subjektu savstarpējo tiesisko attiecību raksturu.

Jau tika pieminēta bezgaumība, un ST pieļautais “brāķis” 2015.gada 12.februāra spriedumā ir klajš; ja Latvijā MK noteikumi pakārtoti likumam, tad nelietderīgi analizēt, vai kāda noteikumu norma atbilst Satversmei, nesniedzot iepriekšēju analīzi, vai pastāv atbilstība arī likumam un vai savukārt attiecīgā likuma norma atbilst Satversmei. Interesanti, bet tāds pat “brāķis” ST gadījies arī agrāk, vērtējot veselības aprūpes jomu, piemēram, 2013.gada 9.aprīļa un 2008.gada 29.decembra spriedumos. Ja nepieciešams Veselības ministrijas amatpersonām nosūtīt signālu, ka “politiski pareizi” būtu šobrīd izvairīties nozarē jebko sakārtot, ST to varēja veikt profesionālāk.

Konkrētajā situācijā jāņem vērā, ka Ārstniecības likumā, saskaņā ar ko izdoti MK noteikumi, kas reglamentē veselības aprūpes organizēšanas un finansēšanas kārtību (pašlaik spēkā 17.12.13.noteikumi Nr.1529), noteikts, ka ārstniecība ir individuāla un profesionāla darbība. Šis likums neparedz, ka ārstniecību varētu nodrošināt, kā konstatējusi ST, “valsts ar ārstniecības iestāžu starpniecību”. Likuma 17.panta 2.daļa būtu interpretējama tā, ka valsts var “pirkt” pakalpojumus iedzīvotājiem no viņu brīvi izvēlētām ārstniecības iestādēm. Tomēr Ārstniecības likums neparedz ne publisko tiesību līgumus starp NVD un ārstniecības iestādēm, ne ārstniecības iestāžu darbību publisko tiesību jomā pat tad, ja tiek sniegti valsts apmaksātie veselības aprūpes pakalpojumi.

Izskaidrojums ir diezgan vienkāršs, proti, likumdevējs radījis nelielu haosu, jo procesuālas normas, kas reglamentē valsts uzturētās un finansētās veselības aprūpes sistēmas darbību nereti iekļautas Ārstniecības likumā, lai gan sistēmas izveidi un tiesiskās attiecības tajā nosaka likums “Par sociālo drošību”. Attiecīgais likums ir vienīgais, kur noteikti valsts pienākumi, lai īstenotu Satvermes 111.panta normu, kas garantē ikvienam valsts apmaksātu profilaktiskās un ārstnieciskās medicīniskās aprūpes minimumu. Likums definē privātpersonas sociālās tiesības un vispārēji reglamentē valsts pienākumus. Tā 6.pants nosaka ikviena tiesības uz likumā noteiktu medicīniskās aprūpes minimumu. Savukārt 13.pantā noteikts, ka valsts nodrošinātie pasākumi šā likuma izpratnē uzskatāmi par “sociālajiem pakalpojumiem”. Tātad minētais likums, reglamentējot individuālu publiski tiesisku attiecību veidošanas principus, nekādi nenosaka, ka valsts apmaksātajai veselības aprūpei jāatbilst “ārstniecības” standartiem (“ārstniecība”, kā iepriekšminēts, ir privāto tiesību sfērā reglamentēts jēdziens; tā nenosaka kāda “minimuma” un publiskai varai pieņemamu, apšaubāmu standartu ievērošanu, bet gan visnotaļ atbildīgu individuālu un profesionālu darbību).

Likumi neliedz ārstniecības iestādēm, kuru aprīkojums un personāla kvalifikācija ļautu realizēt privāttiesisku attiecību ar pacientu ietvaros pilnvērtīgu ārstniecību, sniegt sociālo pakalpojumu, faktiski ārstniecības surogātu. Tomēr masveida parādība, ka mūsu valstī sertificēts ārstniecības personāls, arī šo rindu autors (kauns?!), nenodarbojas ar ārstniecību, bet, degradējot savu statusu sabiedrībā, sniedz par valsts noteiktajiem tarifiem sociālos pakalpojumus, pēc kuriem pat veidojas dažkārt bezgalīgas rindas, ir nožēlojama. Pat tad, ja Satversmes tiesa izsakās atzinīgi (15.02.15. sprieduma 13.p. ceturtā rindkopa), ka ārstniecības surogāts šobrīd esot tikpat kvalitatīvs kā ārstniecība un Latvijas Ārstu biedrība resertifikāciju ļauj veikt arī tiem ārstiem, kuriem vispār nav darba stāža ārstniecībā, jo bijusi saistība tikai ar valsts pārvaldi, sniedzot valsts nodrošinātos sociālos pakalpojumus; tādu pašlaik ir liela (šķiet, lielākā) daļa Latvijas ārstu.

Pēcvārda vietā: izprotot tiesiskās attiecības valsts finansētajā veselības aprūpes sistēmā un pieņemot, ka “jumta likums” ir likums “Par sociālo drošību”, bet Ārstniecības likumā tikai iemaldījušās dažas normas, kurām, ciktāl reglamentējama privāttiesiska profesionāla darbība, tur nevajadzētu būt, parādās daudz tēmu jauniem rakstiem un diskusijām.

Piemēri:

1) par jauno ārstu nosūtīšanu darbā uz vietām, kur trūkst speciālistu; tēze perspektīvajam rakstam – ārstniecības iestādes, kuras šos ārstus labprāt nodarbinātu, nespētu ne šobrīd, ne pārskatāmā nākotnē nodrošināt viņiem darbu atbilstoši kvalifikācijai, pilnvērtīgā ārstniecībā (LR Satversmes 106.p.); pašreizējajā politiskajā situācijā galvenokārt trūkst un trūks ārstu, lai sniegtu valsts nodrošināto veselības aprūpi, proti, sociālo pakalpojumu,

2) par Ārstniecības riska fondu; tēze – fonds izveidots, lai pacientiem būtu iespējams saņemt atlīdzinājumu par ārstniecības procesā pieļautām kļūdām; fonds var tikt ātri izsaimniekots, ja tiek veiktas izmaksas arī privātpersonām, kuras saņēmušas valsts nodrošinātos sociālos pakalpojumus un kuru pretenzijas tādējādi jāizskata saskaņā ar Valsts pārvaldes iestāžu nodarīto zaudējumu atlīdzināšanas likumu, proti, prasību pamatotības gadījumā kompensācijas jāizmaksā no Finanšu ministrijas budžeta,

3) par vienoto veselības aprūpes informācijas sistēmu; tēze – sistēmā nepārprotami tiks iekļauti dati par personas veselību, kam nebūs pietiekama pamatojuma atbilstoši Ārstniecības likuma un labas profesionālas prakses principiem (kamēr valsts veselības aprūpes pakalpojumu nepirks, bet nodrošinās pati sociālo pakalpojumu),

4) bērnu tiesības: tēze – bērniem (iespējams, arī atsevišķām citām personām, kurām grūtības īstenot Satversmes tiesas atzīmēto “privātautonomiju”) valsts pienākums ir nodrošināt vismaz daļā gadījumu tiesiskus ārstniecības pakalpojumus, piemēram, pērkot tos saskaņā ar Ārstniecības likuma 17.panta 2.daļu izvēlētā ārstniecības iestādē; “surogāts” varbūt faktiski nav sliktāks, bet...

5) par prakses ārstiem; tēze – prakses ārsts, kurš noslēdzis publisko tiesību līgumu ar NVD un pamatā nodarbojas ar valsts apmaksāto veselības aprūpes pakalpojumu sniegšanu, atbilst sociālo pakalpojumu sniedzēja statusam saskaņā ar likumu “Par sociālo drošību”; viņa darbība kopumā neatbilst likumam “Par prakses ārstiem”,

6) par pacientu tiesībām; tēze – pacientu tiesību institūts, kā to interpretē demokrātiskā sabiedrībā, pagaidām nav ieviešams Latvijā; ja veselības aprūpes sistēma tiek organizēta kā sociālisma pēdējais bastions, tad privāttiesisku elementu tajā faktiski nav,

7) par normālo pagarināto darba laiku ārstniecības personām; tēze – Ārstniecības likums to pieļauj tikai ārstniecības personām, kuras nodarbinātas tieši ārstniecībā; ārstniecības personas, kuras publisko tiesību līgumu izpildei nodarbinātas valsts pārvaldē, lai sniegtu specifiskus sociālos pakalpojumus, nedarbojas ārstniecībā,

8) ārstu un medmāsu zinātniskā darbība tiesību zinātņu jomā; tēze - publiskajā sektorā nodarbinātie mediķi ikdienā (nereti neapzināti) ievieš inovācijas tiesību zinātņu jomā, kas gadiem ilgi ļauj funkcionēt absolūti neiespējamai veselības aprūpes sistēmai.

Dokumenti

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...