Iesaki rakstu: 
Valsts prezidents Egils Levits kādā nesenā televīzijas intervijā, atbildot uz jautājumu, vai kandidēs uz otro termiņu, atbildēja: „Ja partijas uzskata, ka būtu jēdzīgi to darīt, es varu to darīt.” Par šādu izteikumu ir grūti nesmīnēt, taču pašreizējos apstākļos jāsaka godīgi — ir bezjēdzīgi gaidīt drosmīgāku un skaidrāku atbildi. Jo tāda ir mūsu pašreizējā valsts prezidenta ievēlēšanas kārtība, tāda ir mūsu prezidenta vēlēšanas tradīcija, un tādu piesardzību veicina mūsu attieksme pret zaudētājiem un drosmīgajiem.
Ja neviena politiska spēka nevirzīts cilvēks šodien publiski paziņotu, ka vēlas kandidēt uz valsts prezidenta amatu, nav nekādu normatīvo aktu, tradīciju vai principu, kas liktu medijiem vai politiskajiem spēkiem šo kandidātu ņemt vērā, proti, ieskatīties viņa biogrāfijā, aicināt uz iztaujāšanu un pārbaudīt debatēs ar citiem.
Ja pieteiktos kāds nepareizas reputācijas cilvēks vai, pasarg Dievs, ja kādu “normālu” cilvēku publiski virzītu tāds nepareizas reputācijas cilvēks kā šo rindu autors, tad ar mediju un politiķu klusēšanu šis izgājiens jebkādām kandidāta izredzēm šajās vai nākamajās vēlēšanās varētu nospēlēt tikai par sliktu. Lai arī daļa tautas vēlas pati vēlēt prezidentu un liela daļa vēlas prezidentu, kas mīl savu tautu, tautai nav pieejama skaidra un caurspīdīga procedūra, kā tā varētu virzīt savu kandidātu. Pulciņš atbalstītāju var saorganizēties un kādā necilā, pareizo ļaužu izņirgtā formātā paziņot savu kandidātu, bet procedūras un kultūras trūkums nozīmē, ka nevienam šis paziņojums un kandidāts nav jāņem par pilnu.
Mēs vēlamies, lai politiķi atbildētu par savu politisko darbību. Bet kā var prasīt atbildību no amatpersonas, kura pati nav sevi izvirzījusi kā kandidātu, kura pati nav sevi pieteikusi vērtēšanai? Kā var prasīt atbildību no cilvēka, kurš vairākos gadījumos nemaz nav riskējis pakļaut savu kandidatūru kritikai, kurš ir vēlēšanu biļetenā nonācis (dažos gadījumos) jau ar gandrīz garantētu uzvaru?
Kā var gribēt caurspīdīgu prezidenta vēlēšanu procedūru, ja pašreizējais prezidents pat nevar tā īsti godīgi pateikt — es kandidēšu, lūdzu, izvērtējiet mani debatēs kopā ar citiem kandidātiem. Bet kāpēc nevar? Tāpēc, ka, ja neviena Saeimas frakcija viņu pēcāk nevirzīs, viņa pieteikums ir tikpat nesaistošs kā kaimiņu Pētera pieteikums. Labi, mediji varbūt kādu konkrētu kandidātu nenoignorēs, bet grūti noliegt, ka jebkura kandidāta faktiskā dalība zirgu sacīkstēs ir atkarīga no nosacīto informatīvās varas nesēju labvēlības.
Mums ir vajadzīga prezidentu ievēlēšanas kultūras maiņa. Daudziem cilvēkiem ar moderno noslieci uz dokumentu ģenerēšanu varētu būt grūti to pieņemt, bet tam nav nepieciešamas itin nekādas normatīvo aktu izmaiņas. Viss, kas ir vajadzīgs, ir džentlmeniska vienošanās par to, kādi nosacījumi ir jāizpilda kandidātiem, lai viņus politiskie spēki un mediji nopietni ņemtu vērā. Līdzīgi kā portāla manabalss.lv (par tā trūkumiem šoreiz nerunāsim) vieta likumdošanas procesā nav nekur regulēta, tā arī šādai kandidātu izvirzīšanas kārtībai nav nepieciešams itin nekāds regulējums likumos.
Prasībām vajadzētu būt pavisam vienkāršām. Piemēram, noteiktam skaitam savāktu parakstu: 500 Latvijas pilsoņu parakstu. Parakstu vākšanai nav nepieciešamas nekādas tehnoloģijas, nekādi notāri, nekādas datu aizsardzības blēņas. Mazliet drosmes, pārdesmit baltas papīra lapas, dažas lodīšu pildspalvas un piecsimt godprātīgi cilvēki, kuru vārdus var pēc tam pārbaudīt, ja ļoti gribas. Esošajam valsts prezidentam paraksti nav jāvāc. Viņam pietiek ar publisku paziņojumu, ka vēlas kandidēt uz amatu līdzās citiem pretendentiem.
Ja kandidāts šādas vienošanās prasības izpilda, tad jaunā kultūra paredzētu, ka viņu nevar ignorēt. Saeimas frakcijas joprojām var viņu nevirzīt, bet tās nevar izlikties, ka šis kandidāts neeksistē, ka viņš nav jāizjautā, ka viņa kandidatūra nav jāapspriež, bet mediji pavisam viņu nedrīkst izlikties nemanām.
Aicinu: 1) kandidātus pašus atklāti paziņot par savu vēlmi kandidēt uz prezidenta amatu, 2) politiķus un medijus respektēt kandidātus, kas savāc, piemēram, 500 parakstus un paziņo par to publiski, un ir gatavi uzrādīt parakstus mediju un frakciju pārstāvjiem, 3) sabiedrību cilvēciski novērtēt tos drosminiekus, kas paši izliek sevi uz spēles, pat ja mēs viņus personīgi neatbalstītu.
Prezidenta vēlēšanu caurspīdīgums nav tikai partiju vai mediju ziņā. Tas ir visu mūsu ziņā. Ja mēs ņirgāsimies par kandidātiem, tad kandidāti paši neatklāsies, kamēr nebūs aizkulisēs pārliecinājušies par puslīdz garantētu uzvaru.
Seko mums 
Partiju apvienības Jaunā Vienotība un partijas Vienotība valdes, kā arī Saeimā pārstāvētā frakcija vienbalsīgi atbalsta Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iniciēto sarunu uzsākšanu par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
Kā tā varēja būt, ka no partijas "Jaunā konservatīvā partija" (vēlāk "Konservatīvie") par izglītības un zinātnes (!) ministru bija cilvēks, kas tagad savā socmediju kontā vicina varavīksnes karogu?
Partijas “Gods kalpot Rīgai” valde, kuras sastāvā esmu es un arī pašvaldības deputāti, pieprasām nekavējoties no Rīgas Rātsnama noņemt izkārto varavīksnes krāsu karogu, kas simbolizē atbalstu “PRAIDA” un “LGTB” kopienai. Šī karoga izkāršana neatbilst noteiktajiem normatīviem par valsts karogu izkāršanu pie sabiedriskām ēkām, un šis lēmums nav debatēts un atbalstīts kādā no Rīgas domes sēdēm.
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
