Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Par vēlēšanām

Jānis Miezītis
29.02.2016.
Komentāri (88)

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Ja pieņemam, ka vēlēšanas ir cilvēka brīvās gribas izpausme (kā tam būtu jābūt), tad šim brīvās gribas izpaudumam ir divi līmeņi. Pirmais līmenis ir cilvēka attieksme pret pašām vēlēšanām, un otrais ir cilvēka attieksme pret ievēlamajiem kandidātiem.

Ja mēs uzskatām, ka vēlēšanas ir brīvas, godīgas un demokrātiskas, mēs ar savu dalību apliecinām pozitīvo attieksmi pret šīm vēlēšanām. Ja mēs uzskatām, ka vēlēšanas ir nedemokrātiskas un negodīgas, mēs tajās nepiedalāmies un ar šo nepiedalīšanos izsakām neapmierinātību un protestu pret vēlēšanu kārtību kopumā. Nepiedalīšanās ir VIENĪGAIS iespējamais veids, kā mēs varam paust savu negatīvo attieksmi pret pastāvošo vēlēšanu kārtību tieši vēlēšanu dienā.

Lai ko arī mēs katrs būtu runājuši vai rakstījuši pirms vēlēšanām, bet, piedaloties vēlēšanās, mēs ar šo savu dalību apliecinām, ka šīs vēlēšanas ir brīvas, godīgas, demokrātiskas un mums nav vajadzīgas nekādas izmaiņas Vēlēšanu likumā. Ar savu dalību mēs apliecinām arī to, ka turpmāk atzīsim un pilnībā respektēsim šo vēlēšanu rezultātus. Ar ierašanos vēlēšanu iecirknī mēs esam realizējuši savas brīvās gribas izpausmes pirmo līmeni un izsakām gatavību pāriet pie savas brīvās gribas izpausmes otrā līmeņa – izvērtēt un balsot par izvirzītajiem kandidātiem.

Un tagad sakiet, kādēļ gan lai pastāvošais režīms jebkad kaut ko mainītu Vēlēšanu likumā, ja tauta regulāri katrās jaunās vēlēšanās apliecina savu pozitīvo attieksmi pret pastāvošo vēlēšanu sitēmu? Ja mēs ar savu rīcību skaidri un nepārprotami demonstrējam savu piekrišanu, tad viss tas mūsu sašutums, iebildumi, kritika, protesti, neapmierinātība ir visai smieklīgi. Tas ir tikpat smieklīgi kā vienlaikus kritizēt izvirtību un ar to nodarboties.

Kaut arī Vēlēšanu likumā saprotamu iemeslu dēļ nav noteikts vēlētāju  kvorums, kas nepieciešams, lai vēlēšanas tiktu atzītas par notikušām, tomēr režīmam ir ļoti svarīgi, lai iespējami vairāk vēlētāju šeit piedalītos. Tas ir jautājums par „jaunievēlētās varas” leģitimitāti pasaules sabiedrības acīs. Jo lielāks vēlētāju procents ir piedalījies vēlēšanās, jo vairāk „jaunievēlētā valdība” var lielīties ar  savām „demokrātiski iegūtajām” tiesībām pārstāvēt sabiedrību un valsti. Tieši tāpēc pirms vēlēšanām tiek izmantoti visi līdzekļi, lai vēlētājus piedabūtu pie urnām. Skan  krāšņi solījumi no „pareizo” partiju mutes, tiek spēlēts uz jūtām, aicinot pildīt savu pilsoņa pienākumu, tiek rīkoti dažādi sarunu šovi TV, kur deputātu kandidāti plaši diskutē un apspriež savu partiju programmas, skaidri zinot, ka nekas no tā visa pildīts netiks.

Sevišķi efektīva ir latviskās vēlētāju auditorijas baidīšana ar krievvalodīgo uzvaru vēlēšanās un otrādi. Tas nostrādā tādēļ, ka nav daudz cilvēku, kuri ir sapratuši, ka tādu īstu politisku partiju pie mums nemaz nav. Pie mums ir tikai ekonomiski grupējumi, kas sevi dēvē par politiskajām partijām un savu mērķu sasniegšanai izmanto nedaudz atšķirīgus politiskus lozungus. Šie ekonomiskie grupējumi nav ne latviski, ne krieviski. Tie ir internacionāli. Tikpat internacionāli kā savulaik formāli likvidētā komunistiskā partija.

Tas nozīmē, ka ir pilnīgi vienalga, kurš no šiem ekonomiskajiem grupējumiem tiek pie varas, valsts izlaupīšanas un izsaimniekošanas politika no tā būtiski nemainīsies. Politiskie lozungi un priekšvēlēšanu programmas jau viņiem nav domātas kā kaut kas tāds, kas reāli īstenojams. Tie ir tikai instrumenti vēlētāju balsu zvejošanai un varas iegūšanai. To labi var redzēt pēc visu līdzšinējo „latvisko” partiju rosīšanās valdībās nu jau gandrīz ceturtdaļgadsimta garumā.

Ko tad no „latviskajām” partijām sastādītās Latvijas valdības visu šo gadu laikā reāli ir darījušas un kā labā tas ir darīts – spriediet paši.

Atteicāmies no deokupācijas un dekolonoizācijas, kas mums pienācās.

Atstājām šeit dzīvot pensionētos krievu militāristus ar visām ģiemnēm.

Atteicāmies no "čekas maisu" nodošanas atklātībai, lai pasargātu čekistus no atmaskošanas un taisnīga soda.

Uzdāvinājām Abreni u.c. Latvijas teritorijas daļas Krievijai.

Ieviešot nepilsoņa statusu, devām iespējas visiem Latvijai nelojālajiem krievvalodīgajiem iedzīvotājiem šeit ne tikai netraucēti dzīvot, nodrošinot viņus ar visām pamatvajadzībām un tiesībām, bet pat atsevišķos gadījumos būt privileģētā stāvoklī, atbrīvojot viņus no pienākumiem pret valsti.

Atļāvām šeit brīvi saimniekot Krievijas kapitālam.

Tirgojam uzturēšanās atļaujas, izpārdodot savu zemi un nekustamos īpašumus ārzemniekiem, t.sk. krievvalodīgajiem,

Lai atvieglotu Krievijas biznesam caur Latviju darboties Eiropas savienības tirgū, likvidējām nacionālo valūtu

Savai armijai neizdalām vajadzīgos līdzekļus, tādējādi mazinot tās kaujasspējas Kreivijas iebrukuma gadījumā.

Nepiešķiram vajadzīgos līdzekļus medicīnai, izglītībai un visai sociālajai sfērai kopumā, bet „lieko” naudu tērējam privātbanku un privātuzņēmumu „glābšanai”, dažādu mazsvarīgu bet pārspīlēti dārgu objektu celtniecībai un apšaubāmas nozīmes projektu īstenošanai, kā arī  pārspīlēti liela valsts birokrātiskā aparāta uzturēšanai.

Faktiski sagrāvām savu tautsaimniecību, ražošanas objektus izpārdodot ārzemniekiem. Tā tiek veicināta iedzīvotāju nabadzība, neapmierinātība ar valsti un veidota auglīga augsne krievijas propagandai cilvēku prātos.

Ar tuvredzīgu nodokļu politiku un dažādu birokrātisku apgrūtinājumu palīdzību liekam šķēršļus vietējās uzņēmējdarbības attīstībai.

Caur TV un citiem masu saziņas līdzekļiem brīvi ļaujam šeit izplatīties Krievijas propogandai, nedodot tai pienācīgu petsparu u.t.t.

Šo uzskaitījumu varētu krieni vien vēl paturpināt.

Secinājums viens – tādas „latviskās  partijas” mūsu atjaunotajā Saeimā nemaz nav un nekad nav bijušas! Tā ka baidīties no „krieviskajām partijām” mums nav nekāda pamata. Viss tas „krieviskais”, kas Krievijai bija vajadzīgs, jau ir izdarīts ar „latvisko partiju” rokām.

Katra partija, kura izvirza savus kandidātus Saeimas vēlēšanām un sola „mēs cīnīsimies, mēs panāksim”, apzināti muļķo savus vēlētājus. Kāpēc? Tāpēc, ka kaut ko būtisku panākt un izcīnīt var tikai, iegūstot Saeimā 51 vietu, bet tas nav reāli nevienai atsevišķai partijai. Un to partiju vadītāji ļoti labi saprot. Vienīgais, ko tāda partija var izcīnīt, ir vietas pie siles.

Visbeidzot, neliela viela pārdomām „mazākā ļaunuma” meklētājiem. Iedomājieties, ka ik pēc četriem gadiem jūsu priekšā vienotā ierindā nostādītu kādus piecdesmit blēžus un liktu no viņiem izvēlēties vienu, to, jūsuprāt, mazāko blēdi, kam jūs labprātīgi nodosiet  glabāšanā visus savus naudas ietaupījumus. Šie blēži klanītos jūsu priekšā un solītu ne tikai godīgi glabāt  jūsu naudu, bet pat to pavairot, taču par naudas saglabāšanu nekādas reālas atbildības viņiem, protams, nebūtu.

Vai jūs piedalītos šādās vēlēšanās?

Visdrīzāk gan, ka jūs atteiktos.

Bet tad jums paskaidrotu, ka atteikties nav pareizi, jo

1) visi piedalās,

2) ja savas naudas glabātāju neizvēlēsieties pats, jūsu vietā to izdarīs kāds cits,

3) varbūt tomēr pastāv iespēja, ka, izvēloties vismazāko blēdi, cietīsiet mazākus zaudējumus.

Jādomā, ka pēc šādiem „svarīgiem un vērā ņemamiem” argumentiem, jūs tomēr piekritīsiet vēlēšanās piedalīties. Jūs izdarīsiet izvēli un no sava izvēlētā naudas glabātāja puses tiksiet pamatīgi aptīrīts. Jūs piedalīsieties šādās vēlēšanās otro, trešo, ceturto reizi, un katru reizi atkārtosies viens un tas pats.

Jums draudzīgi sitīs uz pleca, jūs mierinās. Jums teiks, ka pats jau vien esat pie sava naudas zaudējuma vainīgs, jo izvēlējāties nepareizo naudas glabātāju. Jums apgalvos, ka nākošajā reizē jums ar izvēli noteikti laimēsies, jo būs taču uzkrājusies pieredze gan jums, gan naudas glabātājiem.

Cik ilga dalība šādās vēlēšanās jums ir nepieciešama, lai jūs

1) pirms savas izvēles izdarīšanas sāktu pieprasīt noteikt reālu atbildību naudas glabātājiem,

2) saprastu,  ka nav lielāku vai mazāku blēžu, jo arī mazi blēži var nozagt un noblēdīt lielas naudas summas, ja tās viņiem tiek uzticētas, tāpēc vispār nav vērts no blēžiem izvēlēties mazāko blēdi vai no ļaunuma mazāko ļaunumu,

3) saprastu, ka labprātīgi ļaunumu – ne mazu, ne lielu – neviens neizvēlas. Labprātīgi izvēlas tikai no labā pašu labāko, bet piedaloties ļaunuma izvēlē, jūs jau tikai ar savu piedalīšanos vien šo ļaunumu atbalstāt un radāt priekšnoteikumus, lai tas nekad nebeigtos,

4) saprastu, ka pat tad, ja jūsu vietā tiešām to naudas glabātāja izvēli būs izdarījis kāds cits,  jūs vismaz nebūsiet LABPRĀTĪGI atdevuši savu naudu blēžiem un jūsu sirdsapziņa būs tīra. Jums nevarēs ņirgt sejā un teikt ka „pats esi tādus naudas glabātājus izvēlējies – pats esi vainīgs” un „kāds tu pats, tādi tavi naudas glabātāji”.

Varbūt kāds no jums teiks, ka valstsvīrus izvēlēties nav tas pats, kas izvēlēties savas naudas glabātāju. Jā, valstsvīru varā ir ne tikai jūsu nauda, bet arī jūsu pašu, jūsu bērnu un mazbērnu nākotne.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...