Pārbūves mantojums: mankurtizācija

Mankurtu, mankurtizācijas, mankurtisma terminoloģiskā epopeja sākās 1980.gadā. Togad iznāca Aitmatova romāns „Un garāka par mūžu diena ilgst”. Tajā cilvēce pirmo reizi tikās ar vārdu „mankurts”.

Romānā par mankurtu dēvē cilvēku bez atmiņas, gribas, prāta. Mankurts ir psihisks robots. Viņš ir zaudējis sakarus ar vēsturiskajām un etniskajām saknēm. Mankurts ir ideāls vergs bez atmiņas. Viņš kā suns atzīst tikai saimnieku, kuram ir absolūti paklausīgs. Saimnieks var droši dzīvot bez bailēm no mankurta, jo tas nekad nedomā par sacelšanos un bēgšanu. Mankurts vispār nezina, kas ir nepaklausība. Mankurts visu izpilda bez apdomas. Mankurtam liek darīt visnetīrākos darbus, kuri prasa trulu pacietību. Mankurtam visaugstākā dzīves vērtība ir paklausība kungam.

Šo vārdu terminoloģiskā epopeja sākās 1980.gadā. Saprotams, ar šiem vārdiem apzīmētās parādības cilvēces vēsturē eksistēja vienmēr. Arī latviešu etniskās identitātes raksturojumā ietilpst motīvs par verdzisku paklausību, verdzisku padevību, verdzisku kalpošanu kungam. Latviešiem tipisks ir kunga, saimnieka, vadoņa komplekss. Ojāram Vācietim ir dzejolis „Celies, vadoni, Es esmu dzimis vergs - Un nekā man nav briesmīgāka Kā dzīvot bez tevis! Ar mani var darīt, ko grib, Mani var vadīt, kur grib, Bet mani - Vajaga vadīt! Es esmu vadāms! Celies, vadoni,Tavi vadāmie brēc pēc tevis!”.

Pārbūves jeb „perestroikas” pētnieki Č.Aitmatova romānā saskata specifisku ideoloģisko mērķi padomju cilvēkos modināt jauna tipa mentalitāti. Tas ir zināms, ka Maskavas čekistu elite ar komandieri J.Andropovu priekšgalā gatavojās PSRS radikālai reformēšanai krietni pirms „perestroikas”. Padomju cilvēku apziņas transformēšanai viņi veltīja daudz lielāku uzmanību nekā padomju ekonomikas transformēšanai.

Tas ir loģiski. Ekonomikas pārkārtošanu var veikt tikai savlaicīgi pārkārtotas smadzenes. Lai atsacītos no padomju centralizētās plānveidīgās ekonomikas un sociālismā atļautu ražošanas līdzekļu privātīpašumu, vispirms cilvēku apziņā nepieciešams iedzīvināt kapitālisma mentalitātes elementus.

Sociālistiskā reālisma literatūrā Č.Aitmatova romāns bija negaidīts pavērsiens. Sociālistiskā reālisma literatūra padomju cilvēkos vienmēr audzināja nelokāmu uzticību komunistiskajai partijai un padomju valdībai. Tā netika tieši saukta par verdziski padevīgu uzticību, taču cilvēku apziņā tā stabili figurēja kā verdziski padevīga uzticība, nepieļaujot nekādu idejisko patstāvību un idejisko neatkarību no komunistiskās partijas un padomju valdības.

Padomju cilvēki principā bija mankurti. Lai reformētu sociālismu, nācās atbrīvoties no padomju cilvēku mankurtisma. Cilvēkus vajadzēja pieradināt spriest patstāvīgi bez atskatīšanās uz varu. Tāda bija mankurtisma literāri mākslinieciskās interpretācijas galvenā ideoloģiskā slodze Aitmatova romānā un tā grandiozajā popularizācijā, kas koncentrējās ap vārdu „mankurts”.

Visai drīz šī slodze izzuda. Mankurtisma izskaušanas vietā stājās totāla mankurtizācija, ļaužu masas saindējot ar šausmīgiem meliem.

To panāca Gorbačova izrīkotā sociālisma pseidoreformēšana. „Perestroikas” elements un tādējādi arī „perestroikas” mantojums ir sabiedriskās apziņas totāla mankurtizācija.

Piemēram, pēcpadomju gados latviešu mankurtizācija vispamatīgāk plūst trijos virzienos: 1) čekistu un kompartijas bijušās nomenklatūras politiskās varas leģitimācija Latvijas Republikā, 2) šīs nomeklatūras noziedzīgās „prihvatizācijas” leģitimācija un 3) noziegumu brīvības leģitimācija, lai nekas neapdraudētu Lielo Bandu un tā Astoņkāji.

Pie mums mankurtizācijai ir titāniski panākumi visos trijos virzienos. Turklāt panākumiem piemīt progresējoša tendence. 2016.gada septembra sākumā to kompetenti atzina KNAB priekšnieka vietniece Ilze Jurča: „Man ir zināms, ka, piemēram, mūsu KNAB vadības opozicionāri ir ļoti labās attiecībās ar atsevišķām citu tiesībsargājošo iestāžu amatpersonām, tajā skaitā ar drošības iestāžu amatpersonām. Man ir bažas, ka šādas amatpersonas, ja tās vieno noteiktas kopīgas intereses, var izveidot tādu korporatīvo spēku, kas pie noteiktiem apstākļiem var pat pamainīt politisko situāciju valstī.”

Iespējams, kundze ne visai labi apzinās savu vārdu būtību. Gudri cilvēki ar tādiem vārdiem nemētājas. Gudri žurnālisti tādus vārdus nepublicē bez ļoti pamatīgas pārbaudes valsts amatpersonu visaugstākajos kabinetos. Kundze laikam ne visai labi saprot, ka ir skaļi prognozējusi valsts apvērsumu, kas normālos apstākļos vienmēr ir „politiskās situācijas” maiņa. To nav sapratuši arī žurnālisti. Pēc tāda valsts drošības iestādes augstas amatpersonas izteikuma normālās zemēs seko ārkārtas stāvokļa izsludināšana, valsts apvērsuma organizatoru („korporatīvā spēka”) aresti, vadošo kadru maiņa valsts politiskajai stabilitātei vitāli svarīgās institūcijās. Seko vēl daudz kas cits, lai nepieļautu „politiskās situācijas” maiņu. Pie mums, protams, nekas nesekoja. Krimināli sasmērētā “valstī” nekas nevarēja sekot ne teorētiski, ne praktiski.

Jebkura idejiskā zombēšana parasti sastopas ar pretestību. Pie mums mankurtizācija nesastopas gandrīz ne ar kādu pretestību. Tiekoties ar mankurtizāciju, zombēšanas objekts „latvieši” neizrāda nekādu vērā ņemamu pretestību. Tā vien liekas, ka latvieši ir tendēti uz mankurtismu un latviešiem patīk būt mankurtiem – paklausīgiem vergiem, kuru apziņā neeksistē nepieciešamība likvidēt vergturus un verdzību.

Pie mums mankurtisms ir sabiedriskās apziņas baisi gāgājoša sastāvdaļa. Tas ir paškritiski jāatzīst. Mankurtisms ir spoži gailējošs fakts. Tāpēc „bijušie” jūtas ērti. Nekas viņus negruntē nožēlot grēkus un mājās sēdēt klusāk par vislēnīgāko pelīti. Tā tas nav. Spoži gailējošais mankurtisms iedvesmo „bijušos” tāpat kā „toreiz” skolot tautu un tēlot tautas glābējus. Iedvesmo „bijušo” vispazīstamākos neliešus. Viņi droši lien uz skatuves, nemanot nekādu atšķirību starp LPSR un LR.

Tā, piemēram, portāls „Delfi” 2016.gada 7. septembrī publicēja Latvijas Ļeņina Komunistiskās Jaunatnes Savienības (LĻKJS) laikraksta „Padomju Jaunatne” galvenā redaktora Andreja Cīruļa „viedokli”. Viņš atgādina par savu lomu „brīvības iegūšanā”, kā arī citu čekistu un kompartijas nomenklatūras darbinieku ieguldījumu LR atjaunošanā: „Tas bija lieliski, ka Latvijas Tautas frontes vadībā tika ievēlēti Latvijas sabiedrības visgudrākie cilvēki, kas spēja gan izstrādāt, gan realizēt spožu neatkarības atgūšanas stratēģiju un taktiku, mācēja izmantojot tās iespējas, ko sniedza tā laika situācija”.

Cīrulis saprot, ka latviešu mankurti neapjēdz, kāds „kantoris” (tā sevi dēvēja VDK) izvēlējās LTF vadību, LTF I Domes sastāvu. Komjauniešu laikraksta bijušais galvenais redaktors ir dziļi pārliecināts, ka latviešu mankurti neko nezina par padomju laikrakstu galveno redaktoru atlases kritērijiem. Latviešu mankurti nezina, ka padomju laikā tāda līmeņa krēslos sēdināja visdažādāko „kantoru” ļoti rūpīgi pārbaudītos indivīdus, kuriem „buržuāziskā Latvija” (respektīvi, LR) bija lielākais ienaidnieks. Tas viņiem bija jāapliecina ar darbiem, un to viņi pašaizliedzīgi apliecināja ar darbiem jebkurā piemērotā brīdī un jebkurā nepiemērotā brīdī. Faktiski īstā Latvijas Republikā tādi cīruļi jau sen būtu sapuvuši cietumā. Toties latviešu mankurtisma apstākļos viņiem ir garantēta sapūšana zārkā pēc “brīvības cīņu biedru” organizētās godpilnās izvadīšanas. Protams, Andrejs Cīrulis tāpat kā daudzi citi bijušie padomju funkcionāri ir apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni.

2016.gada 9.septembrī „Delfi” publicēja vēl vienas slavenības rakstiņu. Autors ir ārsts Georgs Andrejevs. Viņa slava ir nepierasta. Andrejevs publiski atzina un publiski nožēloja sadarbību ar VDK. Visticamākais, grēku publiskā nožēlošana viņam bija “kantora” kārtējais uzdevums. Godīgs cilvēks aizceļotu no Latvijas. Godīgs cilvēks noteikti dzīvotu klusu, netiektos pēc amatiem un publicitātes Latvijas Republikā. Uz minēto kungu tas neattiecās. Mankurtisma apstākļos bijušo “stukaču” sociālā marginalizācija nemaz nav vajadzīga. Andrejevu 2004.gadā ievēlēja Eiropas Parlamentā un izsludināja par „Eiropas gada cilvēku”.

Liekas, LR ordeni viņš tomēr vēl nav saņēmis. Visticamākais, tāpēc, ka diemžēl nav sasniedzis mūsu zinātnes simbola – „stukača” Stradiņa līmeni. Zinātnes simbolam - „stukačam” latviešu mankurti piedeva grēkus un ķērcoši „paģērēja” dot ordeni. Andrejevam latviešu mankurti arī piedeva grēkus, bet ordeni, brīnums, vēl nav iedevuši.

„Delfos” ārsts Georgs Andrejevs par sevi atgādina, izmantojot saldo iespēju slavināt jaunākos notikumus ap iemīļoto Okupācijas muzeju: „Latvijas Okupācijas muzejam noteikts nacionālo interešu objekta statuss, tātad sāksies rekonstrukcija, taps Nākotnes nams (!?), būs jaunā ekspozīcija.”

Nevar būt ne mazāko šaubu – ārsta kungs ir pārcenties! Pielīšanai arī ir vajadzīgs zināms saprāts. Ja saprāts ar gadiem ir izplēnējis, tad pielīšana 83 gadu vecumā pārvēršās klajā idiotismā un papildina „Latviešu idiotismu kolekciju”.

Konstrukcijai „Okupācijas muzejs” kā „Nākotnes nams” iespējama tikai viena konotācija (valodas vienību emocionālā, stilistiskā un cita veida ekspresīvā nozīme). Tēlaini nosaucot Okupācijas muzeju par Nākotnes namu, Latvijai un latviešiem nākotnē tiek novēlēta okupācija. Ārsta - „stukača” ieskatā Latvijas un latviešu nākotne ir okupācija.

Ārsta lišķīgo publikāciju bija iespējams atstāt bez ievērības. Pašlaik vienam cilvēkam vairs nav fiziski pa spēkam reaģēt uz visiem idiotismiem Rīgas medijos. Reaģēšanai vēlams paprāva kolektīva spēks. Andrejeva publikācijā ir viens ķēpīgs moments. Tāpēc rakstiņu nedrīkstēja atstāt bez ievērības.

Andrejeva kungs citē kāda amerikāņu politologa latviešiem adresēto novēlējumu par mankurtiem: "Savā klasiskajā romānā "Un garāka par mūžu diena ilgst" kirgīzu autors Čingizs Aitmatovs stāsta par mankurtiem, sevišķu vergu šķiru, kuriem uzvarētāji atņem viņu atmiņu par pagātni. Bez šīm atmiņām, saka Aitmatovs, nācijām tāpat kā indivīdiem nevar būt nākotnes, jo bez skaidras atmiņas par pagātni viņi nolemti dzīvei mūžīgā tagadnē. Šajā stāvoklī viņi beidz būt, kas viņi reiz bija, un citi viņus var viegli kontrolēt”.

Tā teikt, svēti vārdi, svēts novēlējums latviešiem! „Perestroikas” uzvarētāji patiešām ir latviešiem atņēmuši atmiņu. Latviešu vairākums pašlaik dzīvo „mūžīgā tagadnē”. Latviešu vairākums ir pārstājis cilvēciski eksistēt („beidzis būt”) un šo vairākumu var „viegli kontrolēt”.

Ja esejā būtu vajadzīgs sociāli filosofisks rezumējums, tad gribētos prātot par mankurtu, mankurtizācijas un mankurtisma mūžīgumu, kas mūžīgi ir bijis un mūžīgi būs raksturīgs atsevišķām sociālajām grupām un atsevišķiem etniskajiem kolektīviem. Nelaimīgās sociālās grupas un nelaimīgie etniskie kolektīvi, visticamākais, ir „nozūmēti” uz visiem laikiem. Turklāt „perestroikas” mantojums pierāda nepatīkamu perspektīvu, – cīnoties pret mankurtiem, mankurtizāciju un mankurtismu, piedzimst vēl šausmīgāki mankurti un vēl apjomīgāka mankurtizācija, kā arī sociālo vidi pārņem vēl drausmīgāks mankurtisms nekā agrāk.

Novērtē šo rakstu: