Pārdales ekonomika ir pēdējo padsmit gadu Latvijas politikas raksturīgākā iezīme
Romāns Meļņiks27.09.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Bijāt sašutuši par „Sadales tīkla” tarifu straujo kāpumu? Gaidījāt, kad lēmumu pieņēmēji atzīs un labos savu kļūmi? Sagaidījāt! Tikai ne kļūdas labojumu, bet parodiju par to.
Nepilnīgu ielāpu uz dažiem mēnešiem un solījumu, ka būs jauns ielāps arī atlikušajiem ziemas mēnešiem. Proti, tarifu jau neviens neatceļ un neplāno atcelt, vien plāno īslaicīgas kompensācijas. Kas pēc tam? Kurš gan tik tālu domā? Vismaz politiķi noteikti ne.
Viņi nogaidīs, pavēros – ja vēlētāji ar tarifa kāpumu būs samierinājušies, tad labi, problēma būs atrisinājusies pati no sevis. Un arī tad būs labi, ja atkal no visām pusēm skanēs neapmierinātība, – varēs demonstratīvi pārdalīt budžeta naudu, dāsni dalot pabalstos lielākajām bļāvēju grupām.
Pārdales ekonomika vispār ir pēdējo padsmit gadu Latvijas politikas raksturīgākā iezīme. Valsts budžets iecelts teju vai dieva kārtā – visi lēmumi tiek pirmām kārtām vērtēti no ietekmes uz budžetu viedokļa. Turklāt nevis ilgtermiņā, bet īstermiņā. Kāpēc? Jo vēlēšanas ir ik pēc četriem gadiem, politiķiem, kas tikuši pie varas, tajā laikā jāuzspēj pārliecināt vēlētājus, ka “tie paši vēži” jāievēl arī turpmāk.
Kā to vislabāk panākt? Maksimāli pildot budžetu tiešā (caur nodokļiem) vai netiešā veidā (caur valsts uzņēmumu pakalpojumu tarifiem, tā nodrošinot peļņu un attiecīgi dividendes valstij) un tad šo naudu dāsni dalot vēlētājiem – pabalstos nabadzīgākajiem, algu pielikumos no budžeta finansētajiem utt.
Vēlētāju pirkšana? Jā. Bet tā jau mūslaikos teju kā norma – ja jau Tramps saviem vēlētajiem var picas dalīt, kāpēc gan mūsējie maztrampiņi nevarētu uzpirkt nodokļu maksātājus ar nodokļos nomaksāto naudu!? Tas pat izdevīgāk – no sava maka nekas nav jāizdod.
Bet atgriezīsimies pie „Sadales tīkla” tarifiem. No septembra līdz decembrim kompensēšot ap 60% sadārdzinājuma, bet jāmaksā tāpat būšot vairāk nekā bija. Ne šis ne tas, bet pasniedz kā sazina kādu debess dāvanu. Speciālas likuma izmaiņas tam pieņēma. Ko tās paredz? Ne risinājumu, bet naudas dzenāšanas no konta uz kontu shēmu.
Spriediet paši. Māte („Latvenergo”) meitai („Sadales tīkls”) pārdod elektrību krietni dārgāk nekā citiem tirgū. Meitai no tā rodas zaudējumi, tos grib segt caur augstāku tarifu klientiem (mājsaimniecībām). Lai nedusmotu klientus, māte kompensēs meitai caur tarifu neiekasēto summu, tā sev samazinot peļņu.
Interneta saziņas vietnēs atrodama laba ilustrācija politiķu attieksmei pret sabiedrību – Saeimas informācijā par atbalstu mājsaimniecībām ārkārtēja energoresursu cenas pieauguma gadījumā bija pieļauta kļūda, vārda “iedzīvotāji” vietā ierakstot “izdzīvotāji”. Tad nu teksts kļuva vēl izteiksmīgāks: “Lai mazinātu energoresursu cenu kāpuma negatīvo ietekmi uz izdzīvotāju labklājību…” un tālāk Saeimas pielemtā apraksts.
Kā to mainīt? Aizvien biežāk tieši no politiķu vides dzird runājam, ka teju vai panaceja visām pārvaldības problēmām būtu valsts uzņēmumu akciju kotēšana biržā. Uz šo atbilde, šķiet, formulējama vienā jautājumā: vai kāds tiešām ir tik naivs, lai domātu, ka privāto investoru mazāk nekā valsti šodien interesēs tikai un vienīgi peļņa?
Līdz ar to nonākam pie vājā posma visā šajā tarifu palielināšanas stāstā. Nebūtu prasības pēc tā, lai tādi visu sabiedrību apkalpojoši monopoluzņēmumi kā „Sadales tīkls” (un virs tā – „Latvenergo”) būtu pelnoši, nebūtu arī vajadzība pēc tik augstiem tarifiem. Protams, peļņai jābūt, lai būtu iespējas investēt uzņēmuma modernizācijā, taču ne primāri tāpēc, lai papildinātu valsts budžetu. Jo ir taču pēc būtības amorāli un arī nejēdzīgi vispirms no visiem, tostarp nabadzīgākajiem, iekasēt augstāku maksu, tad caur peļņu to ieskaitīt valsts budžetā no kura dažādu pabalstu veidā atmaksāt tiem pašiem nabadzīgajiem. Bet ko var darīt citādāk?
Ir dzirdēti tam iebildumi, taču varbūt tomēr ir iespēja vismaz daļai lielo valsts un varbūt arī pašvaldības uzņēmumu – to, kuru pakalpojumus bez īstas alternatīvas izmanto plaša sabiedrība un kam tarifi tiek regulēti – noteikt tādu kā sociālā uzņēmuma statusu, paredzot, ka peļņa nedrīkst pārsniegt noteiktu līmeni un tā jāiegulda attīstībā, kā arī varbūt ieviešama kāda īpaša vadības pieņemto lēmumu lietderības uzraudzības sistēma (kaut vai Valsts kontroles ikgadējas pārbaudes)?
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
