Partija „Saskaņa” ir kārtīgs latviešu elektorāta zombēšanas projekts: 1.kārta

Pārlaižot acis pāri partijas „Saskaņa” deputātu kandidātu sarakstam, radās viens jautājums: „Kur, pie velna, ir Nils Ušakovs (!?), acīmredzot viņa uzdevums ir tikai „izdaiļot” sabiedriskā transporta virsbūves un Rīgā sētmales?” Viena tante teica, ka burtiski nedēļu pēc CVK organizētās 13.Saeimas vēlēšanām reģistrēto deputātu kandidātu sarakstu numuru izlozes š.g. 17.augustā Ušakova ģīmis esot jau manīts uzlīmēts uz tramvaja, kas veda „Prāta vētras” cienītājus uz grupas koncertu uz Mežaparku, nu tā, lai būtu pa skaisto!

Interesanti ir tas, ka saskaņā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) datiem 13.Saeimas vēlēšanu priekšvēlēšanu aģitācijā „sociāldemokrātiskā” partija „Saskaņa” līdz 31. augustam bija deklarējusi izdevumus 417 585 eiro apmērā tāpēc man ir radies iespaids, ka lielu daļu šīs naudas ir aprijis Nila narcisms, proti, viņa sasukātais babyface tiek izplatīts uz katra sētas staba. KNAB apkopotā partiju aģitācijas izdevumu struktūra liecina, ka partija „Saskaņa” šim mērķim ir iztērējusi 74% no kopējās izdevumu summas, - bet kāda velna pēc Nila Ušakova vārds vēl joprojām nav atrodams kandidātu sarakstā?

Ko man darīt, ja es tik tiešām noticu aģitācijas reklāmām par Ušakova labajiem darbiem un gaišajiem nākotnes plāniem, es tak par viņu nemaz nevarēšu nobalsot, jo viņa nemaz nav nevienā sarakstā, tā vietā viņš grib, lai es balsoju par viņa partijas netīrajiem biedriem, kuri slēpjas aiz viņa spalvainās muguras.

Mana sirdsapziņa un skaidrais saprāts neļauj atdot savu balsi, piemēram, par izbijušu čekistu Jāni Ādamsonu, jo viņš ik gadu saņem 8000 eiro pensiju no Kremļa, kas joprojām ir okupējis daļu Gruzijas un daļu Ukrainas un atbalsta cilvēku indēšanu ar hlora gāzi Sīrijā.

Es nespēju nobalsot par Sergeju Dolgopolovu, jo viņš vienmēr ir pretojies korupcijas apkarošanai, piemēram, atturoties Saeimas 2011.gada 26.maija balsojumā par piekrišanu kratīšanas izdarīšanai Aināra Šlesera (PLL) dzīvesvietās. Es vēl atceros, ka S.Dolgopolovs piedalījās Rīgas brīvostas pārvaldes (RBP) 2004.gada 6.februāra sēdē, kurā vienbalsīgi tika apstiprināts RBP darbinieku saraksts dzīvības apdrošināšanai, tai skaitā, apdrošinot S.Dolgopolovu par 12 000 LVL gan uz 2002./2003., gan uz 2004.gadu. Toreiz KNAB konstatēja, ka Rīgas brīvostas valdes locekļi, piedaloties tāda jautājuma izlemšanā, kurā viņi bija personiski un mantiski ieinteresēti, bija nonākuši interešu konfliktā. 2004.gada martā S.Dolgopolovs saņēma apdrošināšanas atlīdzību par 2002./2003.gadu 9 000 LVL apmērā. 2006.gada Administratīvā rajona tiesa nosprieda, ka S.Dolgopolovam KNAB noteikto 250 LVL vietā jāmaksā 50 LVL.

Es vēl atceros, ka S.Dolgopolovam kā Saeimas Mandātu, iesniegumu un ētikas komisijas vadītājam 2007.gada novembrī tika pārmests, ka komisijas vilcināšanās dēļ iestājies noilgums Jakova Plinera (PCTVL) lietā par radinieku nodarbināšanu deputāta palīga amatā. KNAB oktobrī lūdza Saeimu izdot J.Plineru administratīvai sodīšanai, taču S.Dolgopolovs divus mēnešus vilcinājās nodot Saeimai izskatīšanai jautājumu par deputāta sodīšanu, līdz lietā iestājās gada noilgums. Lūk, tā ir īsta saskaņa! Turklāt, ja sāktu šķetināt Jūrmalgeitas lietu, kurā Dolgopolova vārds figurēja itin bieži, tad šo rakstu nebūtu iespējams pabeigt nekad!

Man roka neceļas balsot par „politisko staiguli” Vjačeslavu Dombrovski, jo viņš ir diezgan vieglas uzvedības puika, palaiž rokas un posta ģimenes. Pēc politiķa karjeras uzsākšanas Slava vairākas reizes paspīdēja Latvijas dzeltenās preses lappusēs. 2012.gadā, strādājot Saeimā, sabiedrības redzeslokā nonāca viņa un deputātes Ineses Lībiņas – Egneres (tagad vada Nacionālo drošības komisiju) romāns. Gan Egnerei, gan Dombrovskim uz to brīdi bija ģimenes, un abu romāns bija ārlaulības dēka. Pēc kļūšanas par izglītības un zinātnes ministru Dombrovska vārds izgaismojās jaunā mīlas skandālā. Par viņa biroja vadītāju negaidīti kļuva Ušakova bijusī preses sekretāre Anna Kononova.

Man kā leģionāra mazdēlam nav pieņemama arī seksapīlās Margaritas Dragiles filosofija, kura rīko apšaubāmus 9.maija pasākumus, sadarbojoties ar prokremliskām organizācijām un medijiem, turklāt viņas vārds arvien biežāk parādās publiski pieejamajos Drošības policijas gada pārskatos. Gan jau Drošības policijas cilvēki zina, ko dara!

Ušakov, nu kā lai es, latvietis būdams, nobalsoju par Nikolaju Kabanovu, kurš pamanījies nokaitināt latviešus ar nievājošiem izteikumiem par Dziesmu un deju svētkiem, norādot, ka Dziesmu svētki ir “nacionālistiska manifestācija”, tās dalībnieki, proti, Nacionālo karavīru apvienības koristi ir Waffen SS 19.grenadieru divīzijas “muzikālais vads”. Par šiem izteikumiem viņš no Saeimas kolēģiem tikai dabūja rakstveida brīdinājumu. Viņš ir izteikts Staļinists, kurš sapņo par ģeržavas CCCP atgriešanos, bet latvieši un latviešu tautas kultūra viņam saistās tikai un vienīgi ar fašistiem un nacistiem. Nu kā lai ļauju šādam cilvēkam noteikt manas valsts likteni?

Es labāk sev nocirstu abas rokas, nekā balsotu par Ivanu Ribakovu, Mihailu Zemļinski un Vitāliju Orlovu, kuri, neskatoties uz Kremļa agresīvo politiku, propagandu un informācijas karu pret Latviju, turpina ik gadu mērot ceļu uz Maskavu, lai piedalītos Kremļa specdienestu organizētos propagandas pasākumos, tādējādi stiprinot savtīgās draudzības saites un izrādot necieņu pret Latviju, tās tautai.

Es nespēju nobalsot par gļēvo Andreju Klementjevu, jo 2007.gada oktobrī no „Saskaņas centra” ievēlētā deputāta Klementjeva brālis uzpircis vēlētājus, turklāt maksāts esot tieši par to, lai tiktu balsots par brāļa partiju. Izskatās, ka Klementjevu ģimene piekopj Putina vēlēšanu tradīcijas. Tiesa viņu atzina par vainīgu vēlētāju balsu uzpirkšanā un piespriedusi 6000 latu lielu naudas sodu. Tomēr Saeimā nekāda reakcija pēc notikušā nesekoja, jo acīmredzot visi ir savējie. Politiķi toreiz neuzskatīja, ka Klementjevam par brāļa grēkiem būtu jāmaksā ar amatu. Arī viņš pats atkāpties toreiz nespēja, gļēvulis.

Es nespēju balsot par Anriju Matīsu, jo tā ir vēl viena „politiskā staigule”, kura dzīvo pēc principa „guļu ar to, kurš maksā vairāk”. Šoreiz Matīss par savu cukurtētuku ir izvēlējies Kremli, jo kaut kā pārāk aizdomīgi viņš pēdējā laikā ir sācis bārstīt Kremļa vēstījumus! Es šoreiz pateikšos Kaimiņa kungam par perfekto „Suņa būdas” raidījumu „Anrij, kam pieder valsts”, kas atklāja Anrija izcilās prāta spējas, bet ir viens „bet”: tad Artuss vēl nezināja, ka Anrijs, iespējams, būs viņa biedrs koalīcijā ar „Saskaņu”, ceru, ka nē!

Tā kā es nevēlos, lai Latvijā tautas pulcēšanās laikā tiktu izmantota padomju simbolika, un es uzskatu, ka PSRS komunisms ir pielīdzināms nacismam, es nevaru atbalstīt Igoru Pimenovu, kurš ir pretējās domās, nu nevaru un viss. Deputāts uzskata, ka Latvijas valsts, pielīdzinot nacismu komunismam, falsificē vēsturi, maldina sabiedrību un aizvaino tos, kuri Otrajā pasaules karā cīnījās pret komunismu.

Un, protams, ne par kādu naudu es nespētu atdot savu balsi par bēdīgi slaveno un tādu raidījumu kā „De Facto” un „Nekā Personīga” iemīļoto slikto varoni Jāni Urbanoviču, jo viņš joprojām nespēj adekvāti atbildēt uz jautājumiem, jo Latvijas drošības dienesti viņam nevēlas piešķirt pielaidi valsts noslēpumam, jo viņš nespēj izskaidrot darījumus ar ārzonas uzņēmumiem. Atcerēsimies, ka 2010.gadā portāls Pietiek.com pievērsa uzmanību faktam, ka J.Urbanovičs gandrīz 10 gadu gaitā ir veicis dīvainus darījumus ar vairākiem zemes īpašumiem Rēzeknes tuvumā. Šo sarakstu mēs varētu turpināt bezgalīgi.

Izbrīna tikai tas, kāpēc „Saskaņa” ir izvēlējusies tieši Nilu par tās reklāmas seju, jo viņš pats ir iesaistīts ne mazāk populāros korupcijas skandālos, par kuriem man tagad vairs nav spēka runāt, tāpēc lai par „Saskaņas” Nila nanoūdens epopeju, Rīgas domes Humora komiteju un ielu remontiem jums pastāsta jautrais spāņu opis El Risitas.

P.S. Ja reiz Ušakovs tik ļoti reklamē „Saskaņu”, rādot mums visiem savu uzbāzīgo ģīmi, kāpēc viņa paša nav vēlēšanu sarakstos!?

Novērtē šo rakstu: