Partijām grūti izšķirties starp revanšismu un vēlmi neitralizēt Zatleru
PIETIEK30.05.2011.
Komentāri (63)
Iesaki rakstu: 
Saeimas atlaišanas procedūras iedarbināšana, līdz ar ko septembra beigās prognozējamas Saeimas ārkārtas vēlēšanas, 2. jūnijā gaidāmās Valsts prezidenta vēlēšanas ir padarījusi par daļu no priekšvēlēšanu kampaņas. Tas divas dienas pirms Valsts prezidenta vēlēšanām lielākas izredzes tikt ievēlētam dod Valdim Zatleram, nevis zaļo zemnieku kandidātam Andrim Bērziņam, liecina politiķu piesauktie apsvērumi. Proti, redzot sabiedrības noskaņojumu, atsevišķiem politiskajiem spēkiem, piemēram, Saskaņas centram (SC) ir kārdinājums nobalsot par Zatleru, tā sevi pozicionējot starp antioligarhu spēkiem. Sagaidāms, ka priekšvēlēšanu cīņa noritēs zem Zatlera uzstādītā lozunga par „cīņu pret oligarhiem”. Tomēr prognozes rāda, ka 2. jūnijā visticamāk varētu tikt izgāztas abas kandidatūras, un pastāv varbūtība, ka otrajā vēlēšanu piegājienā no 13. līdz 17. jūnijam, par nākamo prezidentu var vienoties Vienotība un SC.
Valda Zatlera lēmums rosināt Saeimas atlaišanu ir apgrūtinājis to politisko spēku vai atsevišķu deputātu izvēli, kuri sliecās neatbalstīt viņa kandidatūru parīt, 2. jūnijā gaidāmajās Valsts prezidenta vēlēšanās. Visvairāk Vienotībai, bet arī citiem politiskajiem spēkiem ir dilemma, vai uz ārkārtas vēlēšanām iet ar risku, ka ap neievēlēto Zatleru varētu mobilizēties kāds jauns politisks spēks ar izredzēm uz uzvaru vēlēšanās, vai ievēlēt neprognozējamu Valsts prezidentu un iegūt citus politiskos riskus.
Lielākais zaudētājs no Zatlera lēmuma rosināt Saeimas atlaišanu ir nevis oligarha Aivara Lemberga ietekmē esošā Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), bet Vienotība. Prezidents, skaidrojot savu lēmumu, ir atklājis, ka daļēji uz to mudinājusi Vienotības līderu „samiernieciskums” attiecībā uz oligarhu ietekmes mazināšanu. Ja Zatlers netiktu pārvēlēts, pastāv iespēja, ka ap viņu vai viņa pausto uzstādījumu par cīņu ar oligarhiem varētu pulcēties jauns politisks spēks, kas atņemtu to vēlētāju balsis, kas vīlušies Vienotības samiernieciskumā un ciešajā sadarbībā ar Lembergu.
To, ka situācija kopš sestdienas ir mainījusies un vairs nevar rēķināties, ka Zatlers 2. jūnijā pēc neievēlēšanas „aizbrauks atpūsties uz laukiem un uz politiskās skatuves nekad neatgriezīsies”, atzina arī kāds ZZS valdes loceklis. No šādas loģikas vadoties, arī zaļie zemnieki būtu ieinteresēti nepieļaut jauna politiska spēka veidošanos, par ko runā kuluāros. Tomēr pagaidām nekas neliecina, ka šie apsvērumi Zatleram varētu nodrošināt pārvēlēšanu. Līdzās pragmatiskai politiskās situācijas analīzei zaļajos zemniekos jūtams revanšisms pret Zatleru.
No ZZS politiķu izteikumiem rodas iespaids, ka viņi vairāk koncentrējas uz shēmām, kā panākt, ka Zatlers netiek pārvēlēts iespējami pazemojošākā veidā, ne tik daudz vairs uz atbalsta nodrošināšanu savam kandidātam Andrim Bērziņam. Ar „pazemojošu izgāšanu” tiek domāta situācija, kad par Zatleru nobalso mazāk kā 33 deputāti. Kuluāros tiek spriests, ka tas nav neiespējami, ņemot vērā Lemberga neformālo ietekmi uz atsevišķiem Vienotības deputātiem, kā arī atsevišķu tās politiķu vēlmi riskēt un prezidenta vēlēšanas ievilkt līdz otrajam piegājienam, kurā kā kandidāte varētu parādīties arī Solvita Āboltiņa.
Tikmēr Bērziņa izredzes tikt ievēlētam ir sarukušas, ko neformāli atzīst arī viņa izvirzītāji. Atsevišķi ZZS politiķi apzinās, ka, par katru cenu panākot sava kandidāta ievēlēšanu, var rasties situācija, ka tas vēl vairāk referenduma un ārkārtas vēlēšanu gaidās nokaitina sabiedrību un ietekmē septembrī gaidāmo Saeimas vēlēšanu iznākumu. Tādēļ pastāvot risks, ka jaunā Saeima, ja tajā ar lielu pārstāvību ienāktu kāds jauns politiskais spēks, varētu izmantot Satversmē dotās tiesības ar ne mazāk kā divu trešdaļu deputātu balsīm atlaist iepriekšējās Saeimas ievēlēto prezidentu.
SC, uz kā balsīm cerēja zaļie zemnieki, ir iekšējā dilemma, kā balsot, bet noprotams, ka Bērziņš ar viņu balsīm vairs var nerēķināties. „ZZS tagad ir kā indīgas slimības nesēji, aiztikt viņus ir dzīvībai bīstami,” to, kādēļ pēc sestdien pieteiktā kara oligarhu partijām būtu riskanti balsot par zaļo zemnieku prezidenta kandidātu Bērziņu, tēlaini Pietiek raksturoja kāds SC politiķis. Tādēļ pēdējo dienu notikumu gaismā SC ir kārdinājums nobalsot par Zatleru, lai noņemtu no sevis „oligarhu atbalstītāju” ēnu, kas krīt arī, kopš SC neatbalstīja atļaut veikt kratīšanu Aināra Šlesera dzīvesvietā. SC esot bažas, ka Vienotība, kas sola 33 balsis Zatleram, patiesībā aizklātā balsojumā nebūs vienota. Tādā gadījumā SC balsis var kompensēt to Vienotības deputātu balsis, kuri nobalsotu pret Zatleru, un Saskaņai pēc tam būtu grūti pierādīt, ka tā ir palīdzējusi pārvēlēt esošo prezidentu. „Jautājums, vai cilvēki sapratīs, ka Zatlers ir ievēlēts ar mūsu balsīm,” savās šaubās dalījās kāds SC politiķis.
Vienotība par spīti šīm spekulācijām apgalvo, ka pēc pēdējo dienu notikumiem Zatleram ir garantētas tās 33 balsis. Venotība apzinoties, ka ārkārtas vēlēšanu gaismā šī vairs nebūs individuālu deputātu izvēle par sev tīkamāko prezidenta kandidātu, bet daļa no priekšvēlēšanu kampaņas, kas noteiks apvienības izredzes.
Pretēji šai politiskajai loģikai neoficiāli izskan, ka atsevišķi deputāti, tostarp no Vienotības patiesībā varētu izmantot aizklātā balsojuma anonimitāti un nobalsot pret Zatleru nu jau personisku apsvērumu dēļ, jo nejūtas ar savu darbu pelnījuši Saeimas atlaišanu. Daudzi aprāvuši savu līdzšinējo karjeru, rēķinoties, ka turpmākos četrus gadus strādās Saeimā. Vienotības frakcijā vairākums deputātu ir ievēlēti pirmo reizi, tādēļ nevar būt atbildīgi par iepriekšējo Saeimu rīcību, ko runā pieminēja Zatlers. Tāpat Vienotības deputāti atbalstīja kratīšanu Šlesera dzīvesvietā un, lai gan balsojums bija aizklāts, visticamāk nobalsoja par Andreja Judina apstiprināšanu Augstākās tiesas tiesneša amatā – šos abus balsojumus 10. Saeimai savā runā pārmeta Zatlers.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
