Iesaki rakstu: 
Pašapziņa ir suverēna garīgā izpausme. Tā pieder vienīgi attiecīgajam cilvēkam. Pašapziņa ir sevis apzināšanās un sevis apzināšanās saskarsmē ar ārējo pasauli. Pašapziņas priekšmets ir domas, jūtas, motīvi, instinkti, pārdzīvojumi, vajadzības, rīcība. Pašapziņa faktiski ir attiecīgā cilvēka apziņa. Cilvēkam nav citu apziņas veidu. Cilvēkam ir tikai tāds apziņas veids kā pašapziņa, kura ietekmē viņa dzīvi. Tāds ir ikdienišķais priekšstats par pašapziņu.
Taču pašapziņa var ietekmēt arī sociuma dzīvi. Pašapziņa var būtiski nosacīt tautas un tās inteliģences, valsts un tās valstiskuma kvalitāti. Pašapziņas problēma var izvērsties dziļā un arī sāpīgā sociāli politiskā problēmā.
Tā tas ir noticis mūsdienu Latvijā. Latvijas Republikas valstiskuma kvalitāti nelabvēlīgi nosaka latviešu varas inteliģences vienas daļas pašapziņa.
Cilvēka garīgā darbība virzās divējādi. No vienas puses, cilvēks uztver ārējo pasauli, domā, pārdzīvo. No otras puses, cilvēks analizē to, ko viņš ir uztvēris, domājis, pārdzīvojis. Analīzes rezultāts ir refleksijas. Psiholoģijā svešvārds „refleksija” apzīmē cilvēka pārdzīvojumu, sajūtu un pārdomu uztveršanu un apcerēšanu. Refleksijas ir svarīgas. Tam ir racionāls iemesls.
Pašapziņa ir skatīšanās uz sevi, kas sintezējas refleksijās. Bet tā nav vienkārša skatīšanās. Pašapziņa ir analītiski vērtējoša skatīšanās uz sevi. Ne velti skatīšanos uz sevi sauc par pašanalīzi. Skatīties uz sevi ir jāprot. Skatīšanās uz sevi prasa īpašu garīguma organizāciju. Skatīties uz sevi ir jāmācās un jāvingrinās.
To, piemēram, teicami saprata Rainis. Viņam no agras jaunības interesēja pašanalīzes metodika. Tas atspoguļojās jaunības dienasgrāmatā. Savukārt brieduma gadu pašanalīzi sastopam tekstu kopā ar nosaukumu „Refleksijas”.
Bet Rainis nebija vienīgais. XX gadsimtā pašanalīzes fenomens piesaistīja Rietumu daudzus rakstniekus ar Džoisu, Prustu, Virdžīniju Vulfu priekšgalā. Viņi izdomāja apziņas plūsmas (stream of consciousness) literāri māksliniecisko metodi.
Pašapziņas attīstība nav atkarīga tikai no paša cilvēka. Maziem bērniem vēl neesot refleksijas. Tā uzskata zinātne. Cilvēkā refleksijas rodas tikai zināmā vecumā. Tāpēc pašapziņas attīstība ietilpst audzināšanas un izglītības pienākumos. Pašapziņa ir organiski vienota ar pašvērtējumu, ko spēj būtiski ietekmēt audzināšana un izglītība. No vecākiem un skolotājiem lielā mērā ir atkarīgs, vai izaudzis kautrīgs, taktisks, paškritisks cilvēks jeb izaudzis nekaunīgs, uzpūtīgs, pašpārliecināts tips bez paškritiskuma.
Uz pašapziņu atsaucās citu cilvēku vērtējums. Saprotams, ne tikai vecāku un skolotāju vērtējums. Pašapziņā ir divi slāņi – reālais un ideālais. Vecāku, skolotāju, priekšnieku, darba biedru, draugu, radu, kaimiņu vērtējums koriģē abu slāņu proporcijas, sakārtojot reālā un ideālā savstarpējo atbilstību. Cilvēka paškritiskums ir spēja piebremzēt ideālo slāni un dzīvot saskaņā ar reālo slāni.
Latvijas Republikas valstiskuma kvalitāti nelabvēlīgi nosaka apstāklis, ka cilvēka vispārējās garīgās attīstības līmenis ir cieši savīts ar viņa pašapziņu. Ja cilvēka vispārējā garīgā attīstība ir piezemēta, tad ir iespējami divi pašapziņas varianti.
Pirmais variants ir šāds. Cilvēks pilnā mērā apzinās savas garīgās attīstības nepietiekamo līmeni un saprot tā kritisko vērtību. Cilvēks saprot, ka viņa domāšanas un izpratnes iespējas nav tik augstas, kādas viņš saskata citos cilvēkos. Viņš apzinās savas erudīcijas nepietiekamību, profesionālo iemaņu elementāro raksturu.
Respektīvi, cilvēks ir sevi objektīvi novērtējis un izvēlējies attiecīgu pašapziņas pozīciju. Viņš nav patmīlīgs. Viņš netiecās ieņemt augstāku stāvokli, nekā viņš ir pelnījis sociālajā un profesionālajā hierarhijā. Tāds cilvēks kautrīgi, brīvprātīgi, apzināti ieņem sev piemēroto vietu dzīvē.
Sabiedrība pret tādiem cilvēkiem parasti izturas ar dziļām simpātijām. Pirmā varianta pārstāvjus var mīļi dēvēt par „parastajiem cilvēkiem”. Viņi ir t.s. parastie cilvēki, kurus nākas aizsargāt, aprūpēt, cienīt. Dzīvē tā tas notiek. Tā tas notiek arī dzīves mākslinieciskajā spogulī – daiļliteratūrā. Tajā t.s. parasto cilvēku tēli ir veidoti ar dziļu iejūtību. Piemēram, tā tas ir pat mūždien īgnā Andreja Upīša romānos, bet ne tikai Blaumaņa, Poruka, Virzas prozā. Savas aukles, dzimtcilvēka, kultu izveidoja Puškins. Savukārt Rainis pievērsās proletariātam nevis kā šķiriskās cīņas avangardam, bet gan kā parastajiem cilvēkiem, kurus inteliģencei nākas aizstāvēt pret „veikalnieku” netaisnību.
Otrais variants ir šāds. Šī varianta pārstāvjus nākas nesaudzīgi dēvēt par agresīvajiem patmīļiem. Šī varianta cilvēki neatzīst sava attīstības līmeņa nepietiekamību. Viņi nevēlās dzīvē ieņemt sev piemērotu vietu. Viņi ir patmīlīgi, agresīvi, augstprātīgi, negodīgi. Viņu pārspīlētā pašapziņa neļauj kritiski izturēties pret sevi un uzklausīt citu cilvēku kritisko viedokli par domāšanas un izpratnes zemo pakāpi, erudīcijas trūkumu un profesionālo iemaņu niecību. Pārspīlētā pašapziņa veicina nekaunīgu cenšanos ar spēku (intrigām, mahinācijām, korupciju) izvirzīties hierarhijas priekšgalā, kā arī izplūst dažādās ambiciozās izdarībās, kad godkāre ir lielāka nekā cilvēciskā kvalitāte.
Ikdienas dzīvē agresīvo patmīļu paškritikas trūkums izpaužas mānijā būt visgudrākajiem un viszinošākajiem. Viņi vienmēr cenšas pirmie izbļaut savu viedokli par jebkuru jautājumu un tūlīt kategoriski pasludināt savu viedokli par vienīgi pareizo. Agresīvie patmīļi nav spējīgi ne par ko ieinteresēti brīnīties. Viņi nekad neiesauksies „Cik interesanti!”. Katru jauno informāciju šie tipi momentā pasludina par viņiem jau sen zināmu informāciju. Viņi nicīgi izturas pret aicinājumu mācīties, apmeklēt bibliotēku, lasīt grāmatas, faktus un terminus pārbaudīt enciklopēdijās un vārdnīcās, iepazīties ar citu darba pieredzi.
Valodas izvēlē šie cilvēki tiecas būt modīgi un gudri. Taču terminoloģiskās nekompetences dēļ lieto nepiemērotus jēdzienus un turklāt vēl nepareizā formā. Agresīvo patmīļu valoda ir piesārņota ar aplami lietotiem latviešu cilmes vārdiem un svešvārdiem. Viņi neuzskata par vajadzību atvērt ne mūsdienu latviešu valodas vārdnīcu, ne svešvārdu vārdnīcu.
Otrais, agresīvo patmīļu, variants ir sastopams visos sociālajos slāņos. Visplašāk ir sastopams „politiķu” un valsts dažādu priekšnieku slānī, jo pēcpadomju laikā šajā slāni gudri un profesionāli kompetenti cilvēki netiek ielaisti. Iemesls tam ir viegli izskaidrojams.
Lieta ir tā, ka agresīvie patmīļi ļoti naidīgi izturas pret cilvēkiem, kuri ir pārāki par viņiem izpratnē, domāšanas vērienā, zināšanās, profesionālajā meistarībā, talanta apdāvinātībā. Agresīvajiem patmīļiem piemīt instinktīvs naids pret gudriem, zinošiem, talantīgiem cilvēkiem. Agresīvo patmīļu enerģija parasti netiek veltīta darba pienākumu izpildei, bet tiek veltīta gudrāko un talantīgāko kolēģu izstumšanai, gremdēšanai, pazemošanai, nomelnošanai, melīgai kritikai. Par to liecina darbavietās smakojošās intrigas, nesaskaņas, konflikti. Darbavietā dominē attiecību skaidrošana. Galvenais ir kļuvis nevis darbs un tā rezultāts, bet gan patmīlīga kašķēšanās, vēloties godkārīgi piesavināties vislabākā darba veicēja slavu.
LR faktiski ir konstatējams agresīvo patmīļu triumfs - spīdoši panākumi. Agresīvie patmīļi ir visur – parlamentā, valdībā, iestāžu, departamentu, nodaļu vadībā, rektorātos, dekanātos, katedrās, institūtos, redakcijās. Tā tas ir noticis vadošo kadru kroplās izvēles dēļ.
Kadru izvēlē ļoti svarīgi ir pareizi izvēlēties struktūras vadītāju. Ja par struktūras vadītāju izvēlās agresīvo patmīli, tad tādus pašus agresīvos patmīļus viņš iebīdīs savā komandā un struktūra pārvērtīsies par agresīvo patmīļu midzeni. Turklāt struktūras vadītāja krēslā iesēdinātais agresīvais patmīlis savā komandā iebīdīs tikai par sevi vājākus darbiniekus. Agresīvie patmīļi-priekšnieki savā pārvaldījumā nepieļauj nekādu konkurenci. Viņu pakļautībā strādājošajiem kadriem ir jābūt zemāka līmeņa cilvēkiem visos garīgajos parametros. Tas ir dzelzs likums. Tāpēc LR ir konstatējams agresīvo patmīļu triumfs. Sākums triumfam ir aplami izvēlētie struktūru vadītāji. Savukārt sākums triumfa sākumam ir „perestroika”. „Pārbūves” pelēkajiem kardināliem LR valsts amatos bija vajadzīgi vienīgi agresīvie patmīļi, kuriem tautas mantas izlaupīšana un tautas zombēšana ar „brīvību” un „neatkarību” nesagādāja nekādus morālos pārdzīvojumus.
Agresīvo patmīļu lielais skaits un neierobežotās iespējas piesārņot valsts institūcijas atsaucās uz latviešu tautas vērtējumu. Citādāk tas nevar būt. Katras tautas vērtējums vienmēr ir tās inteliģences vērtējums. Ne tikai radošās inteliģences, filosofu, rakstnieku, mākslinieku, vērtējums. Tradicionāli tautas vērtējumu nosaka valdošās elites (varas inteliģences) vērtējums. Valdošā elite ir tautas reputācijas un autoritātes radošais elements (demiurgs) un vispopulārākais tautas kvalitātes simbols.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
