Iesaki rakstu: 
Marks Rotko - “klusums ir precīzs, klusums ir tik akurāts”. Vērojot ļoti atšķirīgos viedokļus par provokatīvo mākslas darbu Rotko centrā Daugavpilī, atcerējos paša Rotko slaveno teicienu - “Silence is so accurate”.
Pirmā doma bija - varbūt paklusēt, neiesaistīties. Kristieši jau gadsimtiem ir pieraduši pie līdzīgiem izaicinājumiem, provokācijām. Kopš vairumā civilizētu valstu Baznīca ir atdalīta no valsts, pasludināta vārda brīvība, to var brīvi atļauties. Mākslinieki, kuri nespēj piesaistīt publikas uzmanību ar savu talantu, mēdz meklēt citus veidus, kā piesaistīt uzmanību. Un skandāls ir ātrs un lēts veids, kā to panākt. Aizskart citu cilvēku ticības izvēles ir iepriekšparedzams un drošs veids, kā uzkult putas un piespraust sev “drosmīga, pretrunīga un provokatīva mākslinieka” titulu.
Tiesa, ir jābūt gana uzmanīgam, kurai reliģijai uzbrukt. Latviešu izcelsmes Zviedrijas mākslinieks Lāšs Vilks saņēma nāves draudus par pravieša Muhameda zaimošanu savās karikatūrās. Kāda ar “Al Qaeda” saistīta organizācija pat piedāvāja 10 000 dolāru atlīdzību par karikatūrista nogalināšanu un papildus 50 000 dolāru, ja viņš tiks nogalināts, pārgriežot rīkli.
Vilkam vajadzēja pavadīt atlikušo dzīves daļu policijas apsardzībā. Un tik un tā neiztika bez cilvēku upuriem - 2015. gadā kāds palestīniešu cilmes terorists Lāša Vilka konferences "Kunst, Blasfemi og Ytringsfrihed" laikā mēģināja viņu noslepkavot, uzbrukumā tika nogalināts viens apsargs.
Tāpēc provokatīvi, bet drošību mīloši mākslinieki cenšas izvēlēties miermīlīgākas reliģijas. Ar retiem izņēmumiem kristieši ir cilvēki, kuru pārliecībā Dievs ir žēlsirdīgs arī pret māksliniekiem, kuri slavu spiesti meklēt ar lētām provokācijām. Kristiešu uztverē Dievs ir neaptverami liels savā mīlestībā un žēlastībā un gan jau kādreiz aprunāsies arī ar šo mākslinieku par mākslas izpratni.
Tai pašā laikā, protams, šis gadījums ir rosinājis mūs domāt, diskutēt - ko drīkst un ko nedrīkst darīt? Vai precīzāk - ko var un ko varbūt nevajag darīt? Un varbūt ne tieši šobrīd. Un varbūt vispār nedarīt. Varbūt der aizdomāties arī par cieņu un izpratni?
Jau iepriekš atvainojos, bet aizdomājos - ja nu pēkšņi tieši tagad iedomātos uzgleznot mākslinieciski izteiksmīgu 3,14mpi jeb dzimumlocekli un nokrāsot sēkliniekus Ukrainas nacionālajās krāsās - dzeltenā un zilā. Tad izdomāt šim darbam kaut kādu "īpašu vēstījumu." Iespējams, ka kāds tur saredzēs izaicinošu mākslu, dziļu domu un vēl sazin ko. Bet vai ukraiņi to spētu pieņemt? Šaubos. Es to nedarītu. Pilnīgi noteikti.
Katrā ziņā, lai arī māksla ir bijusi, ir un var būt provokatīva, tomēr ir brīži, kad der atcerēties Rotko vārdus - “klusums ir tik akurāts”.
Runājot par krustu. Izglītoti cilvēki zina, ka krusts Jēzus laikā bija moku rīks, kurā romiešu okupanti nagloja vai piesēja dumpiniekus, atstājot viņus nomirt briesmīgā nāvē. Arī cilvēkus, kuri pretojās Romas okupācijas režīmam. Romieši bija sava laikmeta putlerieši, kuri uzbruka un paverdzināja citas tautas. Krustā tika piesisti arī tūkstošiem tā laikmeta ukraiņi. Tā tika nogalināti ļoti daudzi tūkstoši.
Protams, šim simbolam - mokošas nāves, brīvības cīnītāju, dumpinieku sāpju simbolam uzlikt virsū 3,14mpi kādam var šķist provokatīvi un mākslas brīvībai atbilstoši. Īpaši zinot, ka tā garantēti tiksi pie plašas publicitātes, reklāmas un ievērības. Uz tūkstošu cilvēku mokpilnas nāves rēķina. Mans viedoklis - lēti un sekli.
Mākslu nevar un nevajag ielikt rāmjos. Vispār. Bet cieņa un izpratne – tas jau ir katra paša cilvēcīgas inteliģences jautājums. Un izvēle. Manuprāt, pašmērķīgi aizvainot - tā nav ne liela, ne izsmalcināta māksla. Šai gadījumā nekas oriģināls - pasaules mākslā šādi "vingrinājumi" ar kristiešu simboliem nav nekas jauns. Katrs mākslas pazinējs Jums pateiks, ka mākslā vistizlākais ir oriģinalitātes trūkums.
Kaut kā tā. Tā kaut kā.
Pievienoju savam domrakstam sava sena un laba drauga, izcila tēlnieka, kuram Japānā oficiāli piešķirts godpilnais meistara Mikanso vārds, Latvijā pazīstamā Oskara Mikāna komentāru: "Nu nezinu, nezinu...... kā jau Mārtiņš rakstīja par " provokatīvajiem māksliniekiem"… nespējot radīt kaut ko sakarīgu, viņi spēlējas ar šokēšanu, bet tā uzmanīgi, uzmanīgi, lai tik tiešām kādu nesadusmotu. Kā jau rakstā minēts, ja kāds "provocētu" ar Ukrainas karoga krāsās sapindzelētiem locekļiem un slavinātu, kā krievu karavīri drāž ukrainietes (tautu draudzība ir skaista) vai arī Tu teiktu, ka jā... tā ir liela māksla... vai tomēr lēta izrādīšanās?”
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
