Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Kad Frīdrihs Nīče pasludināja „Dieva nāvi”, viņš to nedarīja kā ateistisks, materiālistisks intelektuālis, bet gan kā pareģis, kas aicināja ātrāk aptvert Eiropas kultūras krīzi un pārvarēt nihilismu, ko viņš jau bija izdarījis pats iekšēji. Bez „mūžīgās atgriešanās”, „Pārcilvēka” un „Dionīsa” tradicionālās morāles bojāejai var būt arī negatīvais scenārijs – pēdējā cilvēka valdīšana. Atšķirībā no „Pārcilvēka” pēdējais cilvēks nepārvar sevi, nemīl dzīvi un likteni, bet gan no tā visa ir noguris. Pēdējais cilvēks grib tikai komfortu un drošību.

Vairāk nekā gadsimtu pēc Nīčes pareģojuma varam paskatīties uz pasauli sev apkārt. Kas uzvarēja? „Dievs ir miris”, bet arī pārcilvēka nav. Tā vietā ir patērētājs, patērētāju sabiedrība un „mainstream” masu kultūra, kas atzīst tikai iespaidu, šovu, izklaidi, kairinājumus, bet noliedz jebkādu metafiziku vai augstāku mērķi. Pēdējais cilvēks.

Process bija pakāpenisks, bet visaptverošs un efektīvs. Anarhistu un nihilistu kustību ārdīšanās, kā to apraksta pats M.Velbeks, izcīnīja savu cīņu 19. un 20. gadsimtā un pielika savu roku Rietumu novājināšanā. Nelielais eksperiments ar Rietumiem, kas aizsākās 1789. gadā Francijā, tuvojas savai izskaņai. Brīvība, vienlīdzība, brālība. Negatīvā brīvība („brīvība no”), pārprastā vienlīdzība (ne tiesībās, bet pēc būtības – no tā arī prasība pēc vienlīdzības ekonomiskajos rezultātos, jeb komunisms), visas cilvēces brālība, kas pastāv tikai rietumnieku iztēlē.

Pseidoliberālisma īpaši indīgais kokteilis savukārt piemēroja t.s. „kritisko teoriju” un citas kreiso perifērijas idejas kultūrā, politikā un akadēmiskajā vidē – minoritātes pret apspiedējiem, ģimene, reliģija, dzimumlomas un patriotisms kā pataloģijas, „rasisms”, „seksisms”, politkorektums. Vērtības, kas nodrošināja Rietumu sabiedrības pastāvēšanu un turpināšanos, tika pārcirstas un apgrieztas otrādi.

Lai arī šie marksisti ļoti satraucās par cilvēka „atsvešinātību” kapitālistiskajā sabiedrībā, nekad agrāk neviens nav bijis tik atsvešināts viens no otra kā šobrīd. Ļoti fascinējošā filmā „The Swedish Theory of Love” šis fenomens tiek parādīts tā ekstrēmajā formā. Ideja, ka cilvēks ir vislaimīgākais tad, kad ir maksimāli neatkarīgs no citiem – bērni no vecākiem, laulātais no laulātā, vecvecāki no saviem bērniem. Tā ir pārprastā „brīvība no”. Cilvēka dzīves iznākums šādā modelī var arī būt divus gadus pēc savas nāves pūt savā dzīvoklī, jo automātisko nodokļu maksājumu sistēma nodrošina vienīgo pienākumu pret sabiedrību.

Brīvības paradokss ir tas, ka tā tiek nodrošināta ar savstarpēju sadarbību un mijiedarbību, nevis neatkarību. Neviens no mums nav „neatkarīgs” – jau sākot ar to, ka mums ir nepieciešams skābeklis, ūdens un pārtika un beidzot ar to, ka visi mūsu domāšanas procesi un zināšanas ir tikai visu iepriekšējo paaudžu paveiktā izmantošana un tālāka attīstīšana. Zenta Mauriņa raksta: „Cilvēks par sevi nav nekas, – viņš aug tikai attieksmē pret līdzcilvēku. Neviens nav Es. Katrs ir Mēs. Tu un Es. Raidītājs un uztvērējs.” Tas ir aizmirsts.

Kāds tam var būt iznākums? Cik ilgi šāds atsvešinātības un atomizācijas modelis var pastāvēt? Šeit jāizdala vismaz divas fāzes. Vispirms tā ir totalitārisma fāze. Hanna Ārente savā darbā „Totalitārisma izcelsme” secina, ka indivīda izolācija un vientulība ir totalitārisma priekšnoteikums. Atsvešinātos un atomizētos indivīdus ir ļoti viegli pakļaut totalitārā modelī, kas vēlāk „ārstē” šo atsvešinātību ar tieši tikpat pārspīlētu kolektīvismu un indivīda apspiešanu. Šo fāzi Rietumi jau izdzīvoja 20. gadsimtā.

Nākamā fāze – „barbaru” iebrukums. Kad individuālisms ir visaugstākā sabiedrības vērtība, tad iegūst tās sabiedrības, kuras ir ciešāk saliedētas un mobilizētākas, ar labākiem demogrāfiskajiem rādītājiem. Imigrantu kopienas iesakņojas Rietumu sabiedrībā ātri un efektīvi, jo ieviest jaunu kārtību starp atomizētajiem, apātiskajiem pēdējiem cilvēkiem ir ļoti vienkārši.

Senajā Romā šāda agonija ilga veselus piecus gadsimtus, līdz morāles un demogrāfiskās krīzes novājināto impēriju pārņēma „barbari’, kas tobrīd daudziem jau šķita laba alternatīva. Daudzi meklēja glābiņu un iespēju atgriezties pie vienkāršām, patiesām vērtībām un bēgt no pašu romiešu barbarisma.

Impērijas norietu tā īsti neviens arī nepamanīja – kad vienam no pēdējiem imperatoriem Honoriusam paziņoja, ka Roma ir gājusi bojā, viņam šķita, ka runa ir par viņa vistu vārdā Roma… Mūsdienu tehnoloģiju iespējas un demogrāfiskais sprādziens uz dienvidiem no Vidusjūras šo procesu var ievērojami paātrināt.

Iespējams, ka Velbeks ir pētījis Romas impērijas pieredzi. Veids, kā tiek attēlota Rietumu civilizācijas aizstāšana ar musulmaņu civilizāciju, šķiet pārsteidzošs – tas notiek ātri, vienkārši, bez lieliem satricinājumiem, jo, kā izrādās, Rietumu ateistiem, ģimenes vērtību noliedzējiem un hedonistiem nav īsti nekādu vērtību, ko aizstāvēt.

Musulmaņu pusē ir viņu Dievs un vēsturiskās misijas apziņa. Viļa Daudziņa attēlotajam intelektuālim tikmēr ir citas prioritātes. Politika viņu nesatrauc, lai arī viņam ir šādi tādi uzskati par sabiedrību, kurus viņš gan neaizstāv. Par metafiziskām, reliģiskām un citām augstām lietām viņš īpaši nedomā – kā Rietumu sabiedrības pēdējo cilvēku vairums. Sēžot savā dīvānā, skatoties TV un pasūtot prostitūtas, viņš pat nemana milzīgos vēsturiskos procesus, kas iznīcina tūkstošgadīgo Rietumu civilizāciju.

Nav vairs neviena, kas par to vispār satrauktos, lai to vēl aizstāvētu. Nav neviena, kuru uzrunātu senie simboli, kas reiz vienoja kristīgo civilizāciju. ”Reiz beigs pastāvēt pēdējais Rembranta portrets un pēdējā Mocarta nots (..), jo būs zudušas pēdējās acis un pēdējās ausis, kas spētu uztvert to vēstījumu,” rakstīja vācu vēsturnieks Osvalds Špenglers. Komforts, labklājība un individuālisms ir radījis viegli pakļaujamu masu, kas bez pretestības pieņem jauno islāma kārtību.

Velbeks arī ļoti labi paredz tuvākās nākotnes politisko procesu attīstību. Vispirms jau cīņu starp patiesi labējiem, nacionālistu spēkiem pret kreisajiem, kas ir kļuvusi aktuāla tieši pēdējā gada laikā. Garlaicīgo „cīņu” starp centriskiem spēkiem aizstāj cīņa starp tiem, kas vēl tic nacionālai valstij un ģimenei, un tiem, kas to grib aizstāt ar „globālu ciematu”. Šī cīņa norit mūsu acu priekšā.

Interesantāka ir nākamā fāze, ko paredz arī Velbeks  – „globālā ciemata” aizstāvji beidzot ir nospēlējuši savu nelielo, smieklīgo vēsturisko lomu, sagrāvuši to, ko varēja sagraut, un sagatavojuši visus priekšnoteikumus Eiropas musulmaņu partijai – „Musulmaņu brālībai”.

Imigranti vairs neatdod savas balsis „velkamistiem”, bet gan balso par savējiem. Cīņa tagad ir starp vietējiem eiropiešiem Identitāriešiem/Nacionālo fronti un jauno kārtību. Izrādē šī cīņa īsti netiek parādīta, un var noprast, ka tā nemaz arī nenotiek. Kā būtu reālajā dzīvē? Vai tiešām tik miermīlīgi? Par nelaimi mūsu paaudze atbildi uz šo jautājumu redzēs savas dzīves laikā.

Pārpublicēts no www.nacionalaapvieniba.lv

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Jaunā konservatīvā partija šūpo valdību

FotoParasti politikas vērotājiem vasara ir diezgan garlaicīgs laika posms, jo Saeimas deputātiem ir garās brīvdienas un arī citi politiķi un vadoši ierēdņi izbauda atvaļinājumu. Tomēr šī vasara ir atšķirīga – to nosaka ne tikai izveidojusies krīze Rīgas domē, bet arī skandāli un skaļās emocijas valdībā.
Lasīt visu...

12

Totālā kontrole

FotoDaudz ir dzirdēts par sazvērestībām, un ir pat tāds ironisks apzīmējums – sazvērestību teorijas. Vai tiešām jūs domājat, ka sazvērestības nekad nav notikušas? Teiksiet - ir, bet tas bija sen un vairs nav taisnība.
Lasīt visu...

21

Patīkamas vilšanās veltās cerībās

FotoPēc eksaltētu jūsmu tirādēm biju mazliet apmulsis: varbūt valsts prezidenta Egila Levita kvalifikācijas grorificētājiem sava taisnība, kritizētājiem sava? Varbūt pārspīlējumi abās pusēs? Tāpēc šonedēļ “Rīta panorāmā” gaidīju patīkamu vilšanos savos uzskatos. Nesagaidīju. 
Lasīt visu...

21

Cilvēciskuma līkloči. 2. Cilvēka kritēriji

FotoMūsu laikmeta intriģējoša pazīme ir grandiozās antropoloģiskās pārmaiņas. Veidojas jauns antropoloģiskais tips. Tā nosaukums ir “postcilvēks”. Postcilvēku uzskata par antipodu cilvēkam. Nosaukums “postcilvēks” nav patīkams. Taču tam jau labu laiku ir starptautiskā autoritāte – daudzu zemju intelektuāļu acīs iemantota patiesības, pareizības un taisnības garanta reputācija.
Lasīt visu...