Iesaki rakstu: 
Saeima un Latvijas iedzīvotāji, kuri aktīvi ziedojuši šim mērķim, devuši skaidru mandātu demontēt padomju laikā uzslieto pieminekļu kompleksu Uzvaras parkā. Par to nobalsojuši arī Rīgas domes deputāti, un atbalstu izteikušas visas valsts augstākās amatpersonas.
Tas kopumā ir nepārprotams darba uzdevums Rīgas pašvaldībai, un pašvaldība savu uzdevumu izpildīs – atrunas meklētas netiks un aizbildināšanās ar birokrātiju nebūs. Kompleksa demontāža notiks.
Daudziem vienlaikus rodas jautājums, kas šeit atradīsies pēc tam. Šis parks ir vieta ar īpaši sarežģītu vēsturi. Veidots kā laukums, kurā atzīmējam brīvās Latvijas spēku uzvaru pār Bermonta iebrucēju armiju, un starpkaru periodā šeit pat notika Dziesmu svētki. Tāpēc parks joprojām pamatoti nes Uzvaras nosaukumu, un tā tas paliks.
Līdzīgi kā daudzi uzskatu, ka šeit nedrīkst palikt tukša, drūma vieta kā biedējošs atgādinājums par mūsu pagātnes rētām, kas periodiski atkal tiek uzplēstas. Tāpēc, domājot par šī parka nākotnes vīziju, aicinu vadīties pēc trim pamatprincipiem.
Pirmkārt šai jābūt vietai, kur cilvēki grib nākt un uzturēties ikdienā. Savulaik iztērēti miljoni, lai šis pieminekļu komplekss kalpotu tikai vienai dienai gadā – 9. maijam. Nākotnē šeit jābūt vietai, kuru apmeklēt rīdzinieki vēlas 365 dienas gadā.
Otrkārt parks jāiekārto tā, lai tas būtu vērsts nākotnē, kuru, manuprāt, vislabāk reprezentē bērni un jaunieši. Tāpēc Uzvaras parku redzu kā vietu, kurā pulcējas, pastaigājas, atpūšas un sporto mūsu nākamās paaudzes kopā ar ģimenēm. Zonu pilsētā, kurā valda dzīvesprieks un optimistiska atvērtība, nevis skumjas un vēstures nospiedums. Šeit atrodas rīdzinieku iecienīta slēpšanas trase un arī skrējēju maršruts – būtu tikai loģiski aktīvās atpūtas iespējas vairot, un vasarā šo vietu ir iespējams padarīt par kaut ko līdzīgu publiskajai pludmalei. Tāpēc pludmales volejbola un basketbola laukumi, vingrošanas un spēļu vietas, skeitparki ir tas, ko šeit redzu es.
Treškārt un galvenokārt, Uzvaras parkam, kurā notiekošie pasākumi ilgstoši ir bijuši sabiedrību šķeļoši, jābūt rīdziniekus vienojošai vietai. Rīgā darbojas lieliskas organizācijas, kuras strādā ar visu veidu bērniem un jauniešiem, veicinot gan viņu sociālo integrāciju, gan sabiedrības vienotību. Plašais parks šo organizāciju rīkotiem pasākumiem būtu daudz piemērotāks nekā, piemēram, Grīziņkalna parks, kurā daudz tuvāk ir dzīvojamās ēkas, tāpēc arī daudz sūdzību par trokšņiem.
Uzskatu, ka nākotnē vērsts un rīdziniekus vienojošs parks varētu turpināt godam nest Uzvaras nosaukumu. Šādu prieka un veselīga dzīvesveida saliņu vairošana ir tas, uz ko virzās visas pilsētas, kas ir modernas un piederīgas Rietumu telpai, kurai izcīnītā piederība ir mūsu lielākā uzvara.
Par jau konkrētām iecerēm, kas šeit atradīsies, Rīgas dome rīkos ideju konkursu, kurā savus priekšlikumus varēs iesniegt arī pilsētnieki un viņus pārstāvošās organizācijas. Sadarbībā ar virkni organizāciju konkretizēsim idejas vietas sakopšanai un izmantošanai tūlīt pēc kompleksa demontāžas, kā arī izstrādā ceļa karti ilgtermiņa vīzijai. Tālākā nākotnē šī ir unikāla iespēja akcentēt mūsu galvaspilsētas kompozicionālās struktūras galvenās ass – Brīvības ceļa – noslēgumu Pārdaugavā ar mūsdienu Latvijas vērtībām atbilstošu risinājumu.
Laiks izteikt viedokli par nākotni ir jau tagad!
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
