Iesaki rakstu: 
Attēlā redzamais politiķis tik precīzi iemieso visas mūsdienu politiskās sistēmas būtību, ka ir izmantojams kā hrestomātisks piemērs. Sākot no masīvās popularizēšanas kampaņas oficiālajos Latvijas medijos un soctīklos latviešu un krievu valodā. Beidzot ar neredzamo sponsoru uzpūstā vadonīša vēlmi iemiesot visu to problēmu atrisināšanu, ko radījuši tie paši sponsori gadu desmitu garumā.
Politiskā sistēma ir pārvaldes atribūts, no kā sabiedrībai jātiek vaļā. Patlaban ir kārtējais iespēju laiks, kad atbrīvoties no visa liekā, un atstāt tikai to, kas sabiedrībai nepieciešams. Tomēr cilvēku prātos ir apjukums, ko veicina apmuļķošana ar mēdiju palīdzību, brīvības ierobežojumi un ar to saistītās psihozes. Rodas daudz jautājumu. Ja notiek cīņa starp labo un ļauno, ko tas nozīmē man personiski un sabiedrībai kopumā? Kā tieši šī cīņa izpaužas?
Uzmanīgi vērotāji ir pamanījuši, ka "gaišie" un "tumšie" spēki dara apmēram vienu un to pašu, bet viņu mērķi ir atšķirīgi. Problēma tā, ka šie mērķi paliek apslēpti dažādu iemeslu dēļ. "Gaišajiem" raksturīga viedokļu daudzveidība, ko cilvēki uztver kā pretrunas. "Tumšie" savus mērķus slēpj apzināti, bīdot pa priekšu piepūšamos tankus, uz kuriem uzmālēti maldinoši lozungi.
Piemēram, kovid afēra ir neredzamās globālās pārvaldes pirmais nopietnais spēka demonstrācijas mēģinājums. Paliekot aizkulisēs, viņi dod komandas visām valstīm. Attiecīgajiem politiķiem, prezidentiem, deputātiem, ministriem šīs komandas jāizpilda nekavējoties, vienlaicīgi un bez ierunām. Sabiedrībai tiek demonstrēts, ka nevienas valsts vadība nekontrolē situāciju, lēmumi ir pretrunā cilvēku un sabiedrības interesēm, un robežojas ar klaju idiotismu.
"Tumšajiem" spēkiem ir vairāki mērķi, un viens no tiem ir pārliecināt cilvēkus, ka tie nespēj paši organizēt (valstu) pārvaldi. Nākamais solis ir atteikšanās no cilvēka statusa, kļūstot par kaut ko līdzīgu mājdzīvniekiem un (pilnībā) nododot pārvaldi globālo saimnieku ziņā.
"Gaišo" spēku mērķus viennozīmīgi formulēt būs grūtāk, jo patiesība meklējama augstākos apziņas līmeņos. Tomēr varētu izdalīt 2 galvenās vadlīnijas.
Pirmkārt, "gaišie" viemēr darbojas atklāti un uzsver cilvēka tiesības izvēlēties, šim nolūkam pamatīgi izskaidrojot pieejamās opcijas un sagaidāmos rezultātus. Te varētu pieminēt arī brīvo gribu un rīcību saskaņā ar sirdsapziņu, tomēr vairumam cilvēku šīs kvalitātes vairs nav raksturīgas.
Otrkārt, dažādos svētajos rakstos ar variācijām ir pieminēta tēze, ko vispārīgā veidā varētu formulēt sekojoši. "Tie, kuri redz, visu sapratīs paši. Tiem, kuri neredz, var skaidrot 10 reizes, tie vienalga nesapratīs.” Citiem vārdiem, neviens mūs necentīsies pārliecināt par katru cenu izvelēties pareizo ceļu, rīkoties saskaņā ar savu brīvo gribu, sirdsapziņu un tamlīdzīgi. Nerunājot vispār par to, ka mums servēs taisnīgu sabiedrisko iekārtu, pārticību, laimi u.c.
Taisnīga sabiedriska iekārta dabiskā veidā nodrošina cilvēka vajadzības. Tā sākas ar cilvēka pašnoteikšanos un ģimeni. Apvienošanās grupās un lielākās vienībās notiek dabiskā veidā, vadoties no interesēm, ērtībām, izdevīguma, vides .., izmantojot arī esošās pašpārvaldes, uzņēmumus u.c. Pats jēdziens "apvienošanās" ietver sevī vienošanos jeb līgumu, ko cilvēks vai ģimene noslēdz pēc brīvas gribas (izvēles). Līgumi var būt gan mutiski, gan rakstveidā, formulēti vai neformulēti.
Sabiedrības struktūra veidojas tiesību deleģēšanas kārtībā, augstākais deleģēšanas līmenis ir valsts. Amatpersonas ir vēlētas, un būtiskā atšķirība ir tā, ka ievēl izpildītājus. Piemēram, izvēl nevis deputātus, bet ministrus, valsts iestāžu un uzņēmumu vadītājus, kuriem ļauj strādāt par nolīgto atlīdzību tikmēr, kamēr tie savas iespējas ir izsmēluši.
Tikmēr, kamēr sabiedrībai aktuāls "valsts" statuss, ir sabiedrības daļa (vairākums), kuras intereses šī valsts pārstāv. Tas nozīmē, ka valsts aizstāvēs šīs sabiedrības daļas (vairākuma) intereses ar pilsonības, vēlēšanu sistēmas, spēka struktūru palīdzību, kā arī izmantojot citus līdzekļus, kuri ir valsts rīcībā.
Tas nozīmē, ka arī starptautiskajās attiecībās valsti veidojošās sabiedrības daļas intereses tiks ievērotas tāpat kā līdz šim. Attiecībā uz dalību Eiropas Savienībā (ES), Eiro monetārajā sistēmā un NATO aizsardzības struktūrā formāli izmaiņu nebūs. Taču pēc būtības Latvijas cilvēki prasīs no attiecīgajiem izpildītājiem - valsts prezidenta, ārlietu un aizsardzības ministriem, lai viņu vajadzības, piemēram, aizsardzības jomā tiktu nodrošinātas. NATO uzdevums nav aizstāvēt Latvijas iedzīvotājus, tāpat kā ES un eiro nedarbojas Latvijas iedzīvotāju interesēs.
Ko nozīmē "Latvijas iedzīvotāju intereses aizsardzības (drošības) jomā"? Tuvojas laiks, kad nekāda palīdzība un aizstāvība nebūs pieejama. Jādomā, kā pašiem aizsargāties pret iespējamiem kaimiņzemes ihtamņetu un pašmāju bandītu sirojumiem. Aizsargāties spēj tikai bruņota tauta ar militārās organizācijas un sadarbības iemaņām. Citiem vārdiem, visa tauta ir viena liela zemessardze, un šaujamais katram glabājas skapī.
Attiecībā uz saimniecību, preču un pakalpojumu aprite joprojām notiek ar eiro palīdzību tikmēr, kamēr eiro sistēma darbojas. Paralēli ikvienam, kurš to vēlas darīt ar pilnu atbildību, ir iespēja izdot savu naudu. To darīt var piemēram, pašvaldības, (lielas) saimniecības, valsts. Naudu var izdot, piemēram, parādzīmju veidā. Kriptovalūta šim nolūkam nav piemērota, jo tās lietošanu ierobežo pieeja internetam.
Ikvienam ir tiesības pieņemt vai noraidīt jebkura veida naudu, bet par krāpšanos ar parādzīmēm paredzēta mantiska atbildība un kriminālatbildība. Droši vien nebūs daudz tādu, kuri vēlēsies izdot savu naudu.
Sabiedrisko finanšu mērķis ir nodrošināt, lai dzīvei nepieciešamie pakalpojumi un piegādes notiek pietiekamā daudzumā, labā kvalitātē un iespējami ilgā laika periodā. Ja cilvēks veic maksājumus, viņš skaidri zina, kur paliek viņa nauda. Tāpēc nodokļu sistēmu pakāpeniski aizstās ar mērķa maksājumiem. To iespējams izdarīt, piemēram, ar valsts un pašvaldību budžeta kontu sistēmu. Katrai sabiedriskai vajadzībai ir savs konts, kurā iedzīvotāji veic maksājumus, un no kura finansē attiecīgos darbus un piegādes.
Mēs esam pārāk pieraduši pie absurdās nodokļu sistēmas, kur mūsu naudu sadala piepūšamie tanki pēc saviem ieskatiem. Vai, precīzāk izsakoties, naudu tērē tie, kuri šos tankus ir piepūtuši. Dabiski, ka viņi sabiedriskos tēriņus sakārtos tā, lai būtu ievērotas, pirmkārt, viņu intereses. Te ir visu sabiedrisko nelaimju un korupcijas pirmsākums, kuram tad arī kalpo visa politiskā sistēma.
Katrs cilvēks pats izvēlas, vai aktīvi piedalīsies sabiedriskajās norisēs. Tomēr gaidīt uz mesiju vai spēcīgu vadoni, kurš iecels saulītē, ir bezcerīgi. Tas nav pa spēkam ne man, ne kādam citam cilvēkam ar zināšanām un pieredzi sabiedrības vadības lietās. Tādu cilvēku ir diezgan daudz, un viņu paliek arvien vairāk, pateicoties publikācijām neformālajos mēdijos. Svarīgi, lai tie domātu un nebaidītos formulēt savu viedokli.
Seko mums 
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.
RailBaltica projektam ir visas iespējas kļūt par akmeni kaklā Latvijas budžetam un valsts parādam, jo jau tagad trūkst ~6 miljardu eiro Latvijas posmam (~puse Latvijas budžeta) un Eiropa visu naudu 100% nedos. Ko darīt?
