Iesaki rakstu: 
Pēdējā laikā saistībā ar pārmaiņām citu interneta resursu politikā Pietiek ir saņēmis virknes lasītāju jautājumus - vai gadījumā arī mēs negatavojamies kādā veidā ierobežot lasītāju iespējas atbilstoši viņu vēlmēm brīvi komentēt jebkurai tēmai veltītu publikāciju anonīmi, neizpaužot savu identitāti un paļaujoties, kaPietiek to neatklās arī pēc dažādu personu - gan ar uzplečiem, gan bez tiem - pieprasījumiem.
Pietiek redakcijas nostājas būtība nav mainījusies kopš portāla pirmās pastāvēšanas dienas - mēs uzskatām, ka ikvienam cilvēkam ir tiesības brīvi un neierobežoti paust savu viedokli par jebkuru jautājumu, nebaidoties, ka kādam var ienākt prātā mēģināt viņu par šo viedokli sodīt. Viena lieta - cilvēka paustas ziņas, kas var būt gan patiesas, gan melīgas, jo par meliem, protams, var nākties atbildēt. Taču viedoklis - tas ir pilnīgi kas cits.
Latvijā pēdējos gados ir bijis ne mazums gadījumu, kad cilvēki ir cietuši par savu pausto viedokli - brēcošais gadījums par policista salīdzināšanu ar Robinu Hudu ir tikai viens no daudziem. Kā Pietiek jau informējis, piemēram, bēdīgi slavenais advokāts Aldis Gobzems pat tiesai ir mēģinājis visā nopietnībā iestāstīt, ka "arī viedoklis var būt par pamatu prasības celšanai par reputācijas aizskaršanu un neslavas celšanu".
Einara Repšes domubiedra loģika, kas bija aprakstīta pieteikumā tiesai, bija šāda: "Pat ja tiktu pieņemts, ka attiecīgajos rakstos atbildētājs ir paudis tikai savu subjektīvo viedokli, var secināt, ka arī konkrēta viedokļa publicēšanu ir iespējams uzskatīt par neslavas celšanu jeb tādu ziņu izplatīšanu, kas aizskar personas godu un cieņu vai reputāciju.
Iepriekšminētā tēze nostiprināta Latvijas tiesību doktrīnā, jo uz to atsaukusies Satversmes tiesa 2003. gada 29. oktobra spriedumā lietā Nr. 203-05-01, kur Latvijas Universitātes Juridiskās fakultātes Krimināltiesisko zinātņu katedras vadītājs Dr. hab. iur. profesors Uldis Krastiņš norādījis, ka „atšķirībā no civiltiesībām, krimināltiesībās viedoklis netiekot atzīts par neslavas celšanas priekšmetu”. [..].
Lai gan secinājums izdarīts no pretējā, tas skaidri norāda, ka civiltiesiskos prasījumos arī viedoklis var būt par pamatu prasības celšanai par reputācijas aizskaršanu un neslavas celšanu.”
2011. gadā, kad Gobzems nāca klajā ar šo īpatno skaidrojumu, žurnālistu profesionālās organizācijas nebija sašutušas par šādu runas brīvību pašos pamatos apdraudošu "tiesisko pamatojumu", tā lieku reizi apliecinot, cik auglīga augsne tiesiskajā Latvijas valstī ir vēlmēm aizbāzt muti ikvienam nepatīkamam viedoklim.
Šādā situācijā Pietiek paliek un paliks pie savas stingrās nostājas - ciktāl runa ir par viedokļa izteikšanu, mēs neierobežojam un neierobežosim lasītāju iespējas to izteikt anonīmi un formā, kas viņiem šķiet piemērota un adekvāta.
Turklāt visā portāla pastāvēšanas laikā mēs esam izdzēsuši kopumā pat ne pāris desmitus komentāru, savukārt to cilvēku daudzums, kuriem uz laiku liegta komentēšanas iespēja, ir labi ja uz divu roku pirkstiem skaitāms.
Vēl vairāk - mēs līdz šim esam darījuši visu iespējamo un to darīsim arī turpmāk, lai neviena persona ar jelkādiem pamatojumiem netiktu pie konkrētu anonīmo komentētāju IP adresēm.
Bez liekas kautrības teiksim - lielā mērā tādēļ, ka mūsu serveris atrodas Islandē, kur runas brīvība nav tikai tukša skaņa vien, mums līdz šim tas ir izdevies tīri labi. Pie tā tad arī paliksim.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
