Pirms 83 gadiem radās Latvijas valsts svētki – Tautas vienības diena

Mēģināsim uz to paraudzīties no 4. Saeimas IX sesijas 9.sēdes protokola stenogrammas. Tas ir, no pēdējās sēdes pirms ārkārtas stāvokļa izsludināšanas tā laika liecinieku atmiņā.

Politiskais stāvoklis tolaik Latvijā nebija stabils, jo apvērsumu gatavoja gan boļševiki pasaules revolūcijas vārdā, gan pērkoņkrustieši Vācijas Reiha vārdā. Vieni saņēma finansiālu atbalstu no Maskavas Kominternes, otrie raudzījās un iedvesmojās no Vācijas parauga.

Pašreizējie Latvijas valdnieki un vēsturnieki izplata baumas, ka Kārļa Ulmaņa sastādītā valdība, kas Saeimā tika apstiprināta 17. martā, nebija nejaušs notikums, jo Kārlis Ulmanis esot gatavojis apvērsumu. Bet aizmirstam to, ka A.Bļodnieka sastādītā valdība netika galā ar budžetu un krita, ka valsts kase bija iztukšota, lauku mājas ieķīlātas un tās gatavojās ūtrupēt.

15. maijā beidzās pastiprinātas apsardzības stāvoklis, kas bija noteikts iepriekšējās valdības laikā. Saeima, pamatojoties uz Satversmes 62. pantu un Ministru kabineta rakstu, pagarināja uz 6 mēnešiem 15 km platā joslā gar austrumu robežu pastiprinātas apsardzības stāvokli.

Saeimā arī bija saspringts stāvoklis. To apliecina tas fakts, ka 38 deputāti bija Saeimu pametuši un 18 deputātus Saeima izdeva tiesas vajāšanai. 13 deputātiem bija liegtas tiesības balsot, tas ir piedalīties sēdēs ar balss tiesībām.

Runa ir par šiem deputātiem - J. Korņiljevu, A. Jukšinski (divās lietās), K. Eliasu, P. Leikartu (2 lietās), A. Pastoru, Fr. Menderu, A. Rancānu, S. Vitenbergu, V. Pusuli, A. Frišmani., A. Bļodnieku (bijušo Ministru prezidentu), Ed.Grantskalnu, M. Kaļistratovu. 5 deputātiem saglabāja tiesības balsot. Arī šodien ir līdzīgā situācijā, kad skaitās deputāts, bet neko nelemj...

Kā to dienu notikumus vērtēja aculiecinieki un dalībnieki, laika biedri Kārlis Zuika no Madonas apriņķa un Joahims Pencis 1934.gada Rīgas sakaru bataljona karavīrs no Valkas apriņķa?

Abi kungi vienprātīgi uzskata, ka apvērsuma nebija. Sakarā ar nekārtībām Rīgā, kuras sāka izraisīt „siseņi” pēc policijas izdarītās kratīšanas „siseņu” vadoņa Bruno Kalniņa dzīvoklī Mežaparkā. Tur atrada veselu arsenālu ar ieročiem. Sava vadoņa aizstāvēšanai „siseņi” veica aktivitātes, gājienus, skrejlapu kaisīšanu, tas viss varēja izraisīt nemierus un plašas nekārtības Rīgā.

 Lai novērstu nekārtības, Valdība atbilstoši Satversmei, bija spiesta pieņemt rīkojumu par kara stāvokļa izsludināšanu:

„Ievērojot to, ka valstī draud izcelties iekšējie nemieri, kuŗi apdraud valsts iedzīvotāju drošību, ar šo tiek izsludināts kaŗa stāvoklis visā Latvijā uz 6 mēnešiem.

Kaŗa stāvoklis stājas spēkā Rīgā šī gada 15.maijā pulkst. 23-os, pārejās Latvijas daļās 16.maijā pulkst. 1 rītā.

Visiem iedzīvotājiem, kaŗa, administrācijas un pašvaldības iestādēm bez ierunas jāiplda visi pienākumi, kādus viņiem uzliek noteikumi par kaŗa stāvokli no 11. februāŗa 1919.gada ar 1921.gada papildinājumiem un grozijumiem.

Rīgā, 1934.g. 15.maijā.

Ministru prezidents K. Ulmanis.

Kaŗa ministrs ģen. J. Balodis.”

Valdība darīja visu, kā liek Satversme un Noteikumi par ārkārtas stāvokli. Atbilstoši Satversmes 62.pantam valdība izsludināja izņēmuma stāvokli, par to 24 stundu laikā paziņojot Saeimas prezidijam, kuram šāds Ministru kabineta lēmums nekavējoši jāceļ priekšā Saeimai.

Tauta, uzklausot valdības paziņojumu, aktīvi ieradās Rīgā, lai aizstāvētu valdību un Prezidentu. Tas tika darīts, lai novērstu nemierus. Otrajā dienā, kad Saeimai vajadzēja apstiprināt valdības lēmumu, tā to nevarēja izdarīt kvoruma trūkuma dēļ, jo Saeimas zālē bija tikai 32 deputāti.

Vai bija apvērsums? Kārlis Zuika domā, ka nekāda apvērsuma nebija. Viņš raksta: „Stingri tika ievērota Satversme. Likumīgi ievēlētais Valsts Prezidents Alberts Kviesis palika savā amatā, tāpat kā savā amatā palika Ministru prezidents Kārlis Ulmanis un visi valdības locekļi – ministri, kurus pati Saeima apstiprināja divus mēnešus iepriekš, tas ir 16.martā.

Citādi bija ar Saeimu. Tajā daudzi deputāti paši bija atteikušies no šī augstā goda. Tās dienas pēdējā sēdē, kad Saeimas zālē bija palikuši 58 deputāti, Saeima izdeva tiesāšanai 18 deputātus. Tā rezultātā Saeima – atbilstoši Satversmes 23.pantam, kurš nosaka: „Saeimas sēdes var notikt, ja tajās piedalās vismaz puse Saeimas locekļu”, padarīja Saeimu lemt nespējīgu.

Satversmē šāds gadījums nebija paredzēts, tāpēc arī Valsts prezidents Alberts Kviesis atbalstīja Ministru kabineta izsludināto ārkārtas stāvokli uz 6 mēnešiem Satversmes 81. panta kārtībā.”

Joahims Pencis arī izsakās līdzīgi Kārlim Zuikam un papildus izsaka pārliecību, ka Ulmanis ir novērsis apvērsumu. Pārmetums, ka Kārlis Ulmanis licis arestēt deputātus un atlaist Saeimu, ir absurds.

Kā norāda Joahims Pencis, jau 1933.gadā politiskā Latviešu Zemnieku savienība (LZS) iesniedza Satversmes grozījumus, kas paredzēja tautas vēlētu Valsts prezidentu, bet Saeima noraidīja.

Lai pareizāk izvērtētu šodienas situāciju, tad pārpublicēsim J. Penča rakstu „Priekšvēsture”:

„Tika pieņemta Latvijas valsts Satversme, un latviešu tauta paļāvās, ka tautas izvēlētie pārstāvji – deputāti sekmīgi veiks valsts uzbūves darbu. Bet šīs cerības nepiepildījās. Daudzās politiskās partijas, skaitā ap 30!, gandrīz visas, lielākā vai mazākā mērā netīras, sāka strīdēties un rauties ap valsts mantu, atstādamas tautas un zemes intereses pilnīgā novārtā.

Veiklie profesionālie politikāņi ātri aptvēra labvēlīgo stāvokli un izmantoja tautas uzticību saviem personīgajiem veikaliem. Daži veikli demagogi, lai tiktu labi atalgotās vietās, solīja saviem vēlētājiem visu, pat neiespējamo.

Un kādēļ gan nē, jo viņi taču neviena priekšā nebija atbildīgi un nerīkojās jau ar savu mantu, bet valsts! No valsts līdzekļiem maksāja lielas algas komunistu un sociāldemokrātu deputātiem, kuri atklāti grāva Latvijas patstāvību. Sociāldemokrāti jau 1918.gadā pie Latvijas valsts proklamēšanas skaidri bija pateikuši, ka Latvija viņiem vajadzīga tikai pagaidām, tā tikai posms ceļā uz sarkano paradīzi...

Izmantodami strīdus starp dažām politiskām partijām, ... tirgojās ar savām balsīm Saeimā...

Lai nevienam nebūtu jānes atbildība par valstij un sabiedrībai nodarītiem zaudējumiem, visu valsts un pašvaldību iestāžu priekšgalā bija nostādītas neatbildīgas kolēģijas. Kad Latvijas brīvības cīnītāji atgriezās no kara lauka, visas labākās darbavietas jau bija aizņemtas.

Vietās bija iesēdušies dažādu politisko partiju krustdēli – aizmugures varoņi, pat bijušie sarkanarmieši, kas ar ieročiem rokās bija uzbrukuši jaunajai Latvijas valstij, un tādi apšaubāmi latvieši, kas liktenīgā stundā bija pametuši savu dzimteni un aizbraukuši, lai iestātos dažādās mums naidīgās krievu Judenča, Deņikina un citās lielās nedalāmās Krievijas atjaunotāju armijās. Tie bija smagi noziegušies un tikai vēlāk, bada spiesti, atkal atgriezušies Latvijā un tapuši par lieliem „patriotiem”. Tā brīvības cīņu dalībnieki tika nostumti pie malas...

Jo dienas, jo bezkaunīgāk sāka rīkoties mūsu bijušās politiskās partijas un to izbīdītie deputāti, kuri bija sev gan paredzējuši lielas tiesības un privilēģijas un vēl lielākas algas, bet nebija paredzējuši nekādas atbildības pienākumu…

Vispārējais tautas nemiers pieņēmās. Mēs ātriem soļiem tuvojamies pilnīgam sabrukumam – Latvija bija nonākusi līdz bezdibenim!...

Bet tad ausa rīts! Bija jānotiek otrai Latvijas atbrīvošanai, un naktī uz 16. maiju 1934. gadā latviešu tauta nokratīja no sevis politisko partiju jūgu un atbrīvojās no parazītiem, kas bija uzmetušies uz tautas miesas.”

Nu, sakiet man, vai vēsture mūsu valstī neatkārtojas? Tā jautā JOAHIMS PENCIS no Valkas, kurelietis, II grupas invalīds, 12 gadu Kolimā. Pie tādas pārliecības palika Joahims Pencis.

Ko mēs varam atbildēt šodien? Vai nav līdzīga aina šodien?

Tagad ir vēl trakāk! Zeme izpārdota, ieķīlāta. Rūpniecība un lauksaimniecība sagrauta! Ārējais parāds kopā ar investīcijām pārsniedz 77 miljardus eiro! Maksājam milzīgus kredīta procentus.

Deputāti paši nevēlas pildīt savus pienākumus un ievērot doto zvērestu! Ko darīt, lai atjaunotu valsts augšupeju un darbotos princips „VIENS LIKUMS – VIENA TAISNĪBA VISIEM”?

Katru gadu paliek mazāk tā laika liecinieku. Arī Kārļa Zuikas un Joahima Penča nav starp mums.

Lai kaut ko grozītu, der atcerēties pagātni un skatīties nākotnē! Kur ir izeja? Izeja ir divas – atlaist Saeimu vai atlaist Tautu. Atjaunojot tiesiskas Latvijas valsts iekārtu, kuras pamatus izveidoja Jānis Čakste ar saviem sekotājiem līdz 1940.gadam, varam atjaunot arī labklājību visai Latvijas tautai!

Novērtē šo rakstu: