Pirms mesties lamāt šos alkatīgos tiesnešus

Pašreizējās varas pārstāvji, protams, ir atraduši vienkārši burrrrrvīgu sitamo objektu – kazi, vēl mazākas masu publikas simpātijas un žēlumu izraisītu varbūt vienīgi nodokļu iekasētāji, tiesu izpildītāji vai parādu piedzinēji.

Un, ja reiz objekts ir tāds, no kura nekādi atbildes spērieni nav gaidāmi, var taču mūsu politiskās varas pārstāvji atļauties daudz ko tādu, ko citreiz gvelzt ne tikai kautrētos, bet vienkārši bītos.

Varat iedomāties, piemēram, zemkopības ministru, kurš paziņotu, ka liela daļa Latvijas zemnieku tādi savtīgi un atpalikuši lauķi vien ir? Bet mūsu jaunais tieslietu ministrs Štokenbergs par „savējiem” aizbilstamajiem jau paspējis sarunāt ne to vien – un ne viņš vien.

Protams, tā ir katras mūsu publiskās amatpersonas iekšējā cūciskuma un nekrietnības lieta – ko tā atļaujas un ko ne. Bet jebkurā gadījumā – būtu labi, pirms mesties vienotajā tiesnešu lamāšanas korī, ņemt vērā burtiski pāris sīkumus.

Galvenais no tiem ir – Latvijas valsts savu likumdevēju personā tiesnešiem atalgojuma jomā apsolīja ļoti konkrētas un skaidras lietas.

Neviens minētos likumdevējus neraustīja ne aiz mēles, ne aiz vārīgākām ķermeņa daļām, un arī pēc attiecīgo normatīvo aktu pieņemšanas neviens štokenbergs nebrēkāja par pārmērīgām tiesnešu apetītēm (un kāpēc gan lai brēkātu, ja tolaik štokenbergiem bija svarīgākas lietas darāmas – piemēram, aizrautīgi mēģināt izplederēt visus sociālā budžeta uzkrājumus).

Šīs lietas tika apsolītas, bet nu Latvijas valsts mūsu jaunās, pašas labākās, tiesiskākās un godīgākās varas personā ir izdomājusi, ka gluži kā Ludviķis nezin kurais ir sava vārda saimnieks – pati to dod, pati ņem atpakaļ, ja ievajagas vai iegribas.

Protams, tiesneši pēc būtības nav un nevar būt nekādi simpātiskie ļaudis – neatkarīgi no tā, klājas viņiem pāri ķēķa ēna vai ne. Un no šī viedokļa, protams, nekādu milzīgo algu palielinājumu nav pelnījuši: sak, lai dzīvo kā tas krievu milicis no anekdotes, kurš pēc dienesta ieroča saņemšanas bija sapratis, ka nekāda alga nemaz nepienākas – jāsitas, kā sanāk.

Taču jāņem vērā, lūk, kas: ja mūsu brīnumainajai varai izdosies lauzt savus solījumus tiesnešiem, varam tikai zīlēt, kuri būs nākamie, - bet varam būt pilnīgi pārliecināti, ka nākamie būs.

Savulaik varai neizdevās aptīrīt strādājošos pensionārus, pēc tam pensionāru aptīrīšana neizdevās vēlreiz, bet izskatās, ka varas gūtā mācība ir tikai viena – nevajag ķerties klāt tiem, kuru ir simti tūkstošu, bet tā pa bišķītim – kāpēc gan ne. Turklāt kuram gan galu galā ir izdevīgi labi atalgoti, neatkarīgi tiesneši?

Un ir vēl arī otrs sīkums – nudien nav saprotams, kā šī vara spēj ar vienu galu kaukt par baiso konsolidāciju, kuras dēļ jāapgriež tas, tas un vēl arī tas, tiesnešu algas tai skaitā, bet ar otru galu tikpat pārliecinoši, tikai bišķīt klusāk stāstīt, ka ir pēdējais laiks atkal sākt motivēt ierēdņus ar algu palielinājumiem un piemaksām. Lai gan – šī vara, protams, spēj ne to vien. Un pat nemulst.

Novērtē šo rakstu: