Iesaki rakstu: 
Kā domā, cik ir to, kuriem bez liekām pūlēm var iestāstīt, ka zeme, uz kuras dzīvojam, ir plakana? Šoreiz bez vaļiem un ziloņiem. Lai cik tas nebūtu dīvaini un neticami, bet viņu ir daudz, pūļiem un bariem.
Šo varētu saprast vai attaisnot, ja tas notiktu tā saucamajos tumšajos viduslaikos, bet diemžēl tas notiek divdesmit pirmajā gadsimtā, un daudziem no viņiem ir dokumenti par augstāko izglītību, par vidējo nerunājot. Nav ziņu, ka izglītības dokumentus viņi būtu pirkuši koruptīvā darījumā. Atliek secināt, ka izglītības «standarti» pieļauj arī šādus masveida pavērsienus.
Tā saucamā «Kovidafēra» to lieliski pierāda. Kaut arī nekādas kovidafēras nebija un nav, tas tomēr daudziem neliedz skaļi domāt, ka, pat ja zeme nav plakana un nebalstās uz bruņurupučiem, tad kovidavēra tomēr noteikti bija un ir!
Cik ir to, kuriem var stāstīt jebkuru aplamību un viņi to nekritiski uztvers kā patiesību pēdējā instancē? Cik ir to, kuriem nav vajadzīgi nedz pierādījumi, nedz loģiski skaidrojumi, nedz pamatojumi? Viņiem pietiek ar «viena tante teica», «es tā nedomāju» vai tieši otrādi «es tā domāju», un viņi paļaujas uz savām izziņas un analītiskajām spējām. Un kā lai nepaļaujas, ja «zeme ir plakana»?!
Ko tu esi darījis, lai noskaidrotu, lai pārliecinātos, lai zinātu? Man tam nav laika... tā teica tur tas tajā rullītī. Viņš labi izskatās, šķiet man simpātisks, un tāpēc es viņam ticu. Pat kristietība uzstāj, ka nedrīkst akli ticēt. Viss esot jāuzlūko kritiski, un tikai tad, kad pārliecināsies, ka sludinātais ir patiesība, tam drīkst ticēt. Cilvēks, kurš ir pārliecinājies, spēj patiesi ticēt. Tiem, kuri tic tikai tāpēc, ka baznīca tā apgalvo, ir māņticīgi.
Ir pamats apgalvot, ka viduslaikiem tumsonība ir piedēvēta, bet patiesa tumsonība ir iestājusies divdesmit pirmajā gadsimtā. Plakanās zemes piekritēji un mākoņstūmēji nav dzirdējuši, ka universitātes radās klosteros, ka Svētā inkvizīcija bija labs stimuls un palīgs, lai attīstītos zinātne un māksla, nevis to apkaroja un miljoniem cilvēku dedzināja sārtos. Arī šīs tā saucamās «zināšanas» vairumā gadījumu piemīt plakanās zemes piekritējiem.
Koka zobentiņi
Ir liels skaits arī to, kuriem ir ieilgusi bērnība. To dēvē arī par infantilismu. Viņam jau ģimene, viņam jau bērni lieli, bet viņš vēl aizvien bērna prātā un nevar pārstāt rotaļāties.
Viņi ar dažāda izskata un konfigurācijas nosacītiem koka zobentiņiem un plintēm skraida pa pagalmu, ielām, laukumiem, mežiem un pat upmalām.
Viņi nespēj atšķirt baltu no melna, labu no slikta, derīgu no ļaunā, bet rīkli tev pārplēsīs, lai pierādītu, ka ir par visu labo un pret visu slikto.
Ir kāda sena patiesības noliegšanas, maldināšanas un krāpšanas metode. Šodien šī metode mēdz būt gana izsmalcināta, bet tās būtība ir aizvien tā pati.
Ja, piemēram, ir skaidrs, kas būs, ja kāds rotaļāsies ar sērkociņiem siena šķūnī, tad, lai nebūtu skaidra un saprotama vienkārša cēloņu un seku sakarība, tiek radītas padsmit versijas, par to, kāpēc šķūnis nodega. Šo padsmit versiju apspriešanā prasmīgi tiek iesaistīts liels skaits cilvēku. Liela daļa no tiem ir minētie tumsoņas, kuri ir pārliecināti, ka nes gaismu. Ar sērkociņiem uz šķūnīti...
Gaisma sevi neredz, arī labestība sevi neredz. Par noteicošo kļūst nevis tas, ko kāds apgalvo, bet tas, kā viņš to dara! Kādi priekšmeti ir runātājam fonā, vai ir kaklasaite, balss skanīgums, pasniegšanas maniere, bet ne apgalvotā būtība un saturs.
Tumsoņas ieslīgst neauglīgā diskusijā, salīdzinot un strīdoties par dažādām melīgām, bieži speciāli sacerētām versijām. Tiek analizēts vēja virziens, tā ietekme uz ugunsgrēku, sērkociņu turētāja vai īpašnieka (arī tas ir jānoskaidro, jāizdiskutē) psiholoģiskais portrets, no tā tiek izdarīti un radīti tālejoši secinājumi, kaut patiesība ir acīmredzama un pamanāma ar neapbruņotu aci.
Šim pieslēdzas runātāji, filmētāji un izdevēji, un citi, kuri pamanās no tā gūt taustāmu labumu. Tas jucekli cilvēku galvās vēl vairāk palielina. Uzrodas arī mākoņstūmēji. – Eu, redzi, mākoņi kustas? Zini, kāpēc, tāpēc, ka es tos stumju, kaut patiesībā tur pūš vējš.
No skatuves nenoiet arī kafijas un monētu speciālisti. Reiz kādā restorānā institūta darbinieki, gaidot pusdienas, diskutēja.
Kāds teica – Ziniet, man viens uzdeva jautājumu, kā tas tā var būt, ka pilnā kafijas krūzē var mest monētas un kafija neizlīst! Un sākās diskusija, kāpēc tā ir, kas to izraisa un kur tas radies. Oficiants, to dzirdot, iejaucas sarunā: – Vai jūs pamēģinājāt? Zinātnieki atbild: – Nē...
Horoskopi
Minētajam cēlonis tas pats, kaut runa ir par zinātnei pietuvinātajiem. Tā ir tumsonība, kas izpaužas arī plakanās zemes apgalvojumos.
Netālu no plakanās zemes atrodas arī fuflomedicīna, fitoterapija, lielā mērā arī homeopātija, adatu terapija un aromterapija, horoskopi un citas peļņu nodrošinošas terapijas ar minimālu ietekmi uz «investora» veselības stāvokli.
Pret tekošu degunu labi palīdz arī ausu tamponi, ja ar tiem aizbāž degunu. Vairs netek. Kā elpot, - nu tam atkal ir citas «terapijas», kuras ārsti noliedz, jo viņi jau neko nejēdz un tikai pelna naudu...
Šo es kā «nopelniem bagāts» slimnieks uzdrošinos apgalvot.
Reiz pirms daudziem gadiem kāda jauna sieviete brīnījās par to, ka zobu birste maina krāsu. Bija agrāk tādas. Nolēmu pajokot un pateikt kaut ko tik aplamu, ka viņa sapratīs, ka jokoju. Teicu, tas tā ir tāpēc, ka šādas zobu birstes ražo no hameleoniem!
Kāds bija mans izbrīns, kad atskārtu, ka viņa to uztvēra nopietni un noticēja! Es sev jautāju: kā tas ir iespējams?! Šodien viņa ir plakanās zemes un kovida noliedzēju piekritēju karojošajā nometnē.
Līdzīgi nelaimei arī aplamība nemīl vienatni un nāk pie mums bariņā.
Es nezinu, kā izskatās plakanā zeme, bet varu iztēloties, esmu redzējis pat dažu ilustrāciju, bet vai zini, kā izskatās velns? Dusmu brīdī ielūkojies spogulī, un tu viņu ieraudzīsi.
Vai tu zini, kādi ir Dieva vaibsti? Brīdī, kad esi mīlestības apgarots, nevis iekāres, bet patiesas mīlas – ielūkojies tai pašā spogulī. Kad tu lūkosies spogulī, tad pārliecināsies par manu vārdu patiesumu. Velns nav līdzīgs Dievam nedz izskatā, nedz rīcībā, un viss, kas nav no Dieva, ir no velna.
Es esmu redzējis abus.
Zini, kas ir kopējs plakanās zemes uzskatu paudējiem? Viņi ir pārliecināti un pat agresīvi nosoda kovidafēru, un nu skandina, ka Latvija ir okupēta, mums ir atņemta neatkarība. Tu jautāsi, kas mūs okupēja, kurš ar mums tā izrīkojās?! Izrādās, ka tie ir Ukrainas bēgļi, kuri norāvuši mūsu karogus un izkāruši savējos.
Ja nopietni, tad, manuprāt, pēc šī kara Ukraina būs liela «Izraēla», kurai aiz žoga būs nemiermīlīgs, agresīvs un ik pa laikam raķetes šaujošs un iebrūkošs kaimiņš.
Ukrainai būs spēcīga armija, kas uzbrukumus atraidīs, bet nebūs Izraēlas prakses nojaukt šāvēju namus.
Cita versija: https://www.youtube.com/watch?v=mXEqMciykPM
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
