Pretrunīgā Vispasaules diena

Komunistiskā kustība ir nomainīta ar dzīves baudīšanas un naudas pelnīšanas kustību. „Cīņa” vairs neiznāk. Taču progresīvā cilvēce ir saglabājusies. Kāda daļa no tās ir sastopama arī Latvijā. Pie mums par godu minētajai Vispasaules dienai (to atzīmē no 2006.g.) organizē nopietnus pasākumus ne tikai Rīgā, bet arī pārējās Latvijā pagaidām apdzīvotajās vietās.

Rīgā 2006.gadā iznāca grāmata „Kultūru dialogs: interkulturālās komunikācijas vēsture un teorija”. Rietumu civilizācijā tolaik neizdevās iegūt informāciju vēl par kādu citu speciāli kultūru dialogam veltītu zinātnisko grāmatu. Mūsu grāmata bija pirmā izvērstā saruna par moderno tēmu – kultūru dialogs.

Nākas vienīgi jautāt, vai nopietnie pasākumi, kā arī kultūru dialogam veltītās zinātniskās publikācijas reāli kliedē Latvijas divkopienu sabiedrību un ierobežo jauno karstgalvju ebreju, krievu, musulmaņu lamāšanu internetā? Vai kultūru daudzveidība tiek uztverta kā bagātība un cienījama parādība jeb tā ir tikai skaists iegansts sadalīt naudiņu? Vai uz svešām kultūrām un svešām tautām sabiedrība masveidā sāk lūkoties ar inteliģentu iecietību?

Centienos humāni deklaratīvā formā normalizēt starpkulturālās attiecības diemžēl nav izdevies izvairīties no būtiskas pretrunas. Tai ir veltīta šī eseja.

Cilvēces ļaundaru (īpaši nacistu) XX gadsimtā pastrādātie briesmu darbi labas gribas cilvēkiem lika attiecīgi reaģēt planetārā mērogā. II Pasaules karš lika izdomāt un pielietot jaunu jēdzienu – noziegums pret cilvēci. Šo jēdzienu pirmo reizi formulēja Nirnbergas procesā. II Pasaules karš stimulēja pieņemt Vispārējo cilvēktiesību deklarāciju (VCTD). To ANO pieņēma 1948.gadā.

II Pasaules karš un īpaši holokausts pamudināja izstrādāt un plaši propagandēt kultūru relatīvisma koncepciju. Par to Rietumos bija sakāpināta ideoloģiskā un zinātniskā interese 50.gados. Savukārt XX gadsimta nogalē sākās multikulturālisma un kultūru dialoga ēra.

  Labu vēloties, neapzināti ieviesās nepārvarama pretruna starp kultūru relatīvisma koncepciju un VCTD. Šī pretruna joprojām saglabājas. Par to liecina, piemēram, Vispārējā deklarācija par kultūru daudzveidību (2001), Konvencija par kultūru daudzveidību (2005), kā arī Rietumu speciālistu mēģinājumi pārvarēt pretrunu. Tādi mēģinājumi ir regulāri sastopami.

Kultūru relatīvisma koncepcija nosaka, ka katra kultūra ir unikāla izpausme, un katru kultūru ir jāvērtē saskaņā ar tās atbilstību attiecīgās tautas vajadzībām. Kultūru drīkst kritiski vērtēt tikai tās autori. Tikai latvieši drīkst kritiski vērtēt latviešu kultūru. Nevienam nav morālās tiesības apšaubīt latviešu kultūras vērtību. Kultūru relatīvisma koncepcijas pamatā ir kultūru plurālisma ideja. Respektīvi, uz Zemes ir unikālu kultūru daudzveidība.

Ja kultūru relatīvisma koncepcija dievina plurālismu (daudzveidību), tad VCTD dievina universālismu (vienādību). Starp daudzveidību un vienādību ir radusies nepārvarama pretruna. Pretrunu izraisa no vienas puses VCTD sludinātais cilvēciskais universālisms, bet no otras puses kultūru relatīvisma koncepcijas sludinātais kultūru plurālisms. Reāli kultūru atšķirības nosaka cilvēciskās atšķirības. Unikālu kultūru spēj radīt tikai savā ziņā unikāli cilvēki, kuru identitāte atšķiras no citu cilvēku identitātes. VCTD neņem vērā cilvēku identisko atšķirību un spēju radīt unikālu kultūru.

VCTD 1.pants nosaka: „Visi cilvēki piedzimst brīvi un vienlīdzīgi cieņā un tiesībās. Viņiem ir dots saprāts un sirdsapziņa, un viņiem citam pret citu jāizturas brālības garā.”

Ļoti viegli apstrīdēt pirmajā teikumā teikto. Katram saprotams, ka viena situācija ir tad, ja cilvēks, pieņemsim, piedzimst Anglijas karalienes mazdēla ģimenē. Pavisam cita situācija ir tad, ja cilvēks piedzimst, atkal pieņemsim, Latvijas bezdarbnieka un potenciālā „bomža” ģimenē. Atšķirības nosaka genotips un kultūra. Nav ne mazāko šaubu par „vienlīdzīgi cieņā” nerealitāti. Latvijas bezdarbnieka un potenciālā „bomža” jaundzimušais nesastaps tādu „cieņu” kādu 2018.gada aprīlī sastapa Anglijas karalienes mazdēla jaundzimušais: „Jāatzīmē, ka jau aptuveni divas nedēļas pirms dzemdībām pie slimnīcas sāka pulcēties karaliskās ģimenes fani, kuri, nodrošinājušies ar plakātiem, suvenīriem un atribūtiem Lielbritānijas karoga krāsās, nakšņoja teltīs un nepacietīgi gaidīja lielo brīdi.”

VCTD tekstā neko būtisku neizsaka „sirdsapziņa” (Hitleram arī bija sirdsapziņa; Arājam arī bija sirdsapziņa). VCTD teksta uzmetumā bija runa tikai par „saprātu”. VCTD redkolēģijas Ķīnas pārstāvis ieteica papildināt cilvēka raksturojumu, jo nepietiek tikai ar „saprātu”. Viņš ieteica ķīniešu valodā jēdzienu, kas tika pārtulkots kā „sirdsapziņa”. Jēdzienu nepareizi pārtulkoja. Ķīniešu valodā jēdziens apzīmē morālo apziņu konfuciānisma garā. Tā ir apziņa, kura atzīst atšķirīgā svarīgumu. Tātad ķīnietis ieteica norādīt, ka cilvēkam ir dots saprāts un dota spēja cienīt atšķirīgo; proti, cilvēks jau no dzimšanas atzīst citādo, svešo, atšķirīgo.

Universālisms un plurālisms ir nesavienojamas nostādnes. Viskritiskākā attieksme ir pret VCTD. Vispārējās cilvēku tiesību deklarācijas universālisms pārvēršas imperiālismā, noliedzot kultūru savdabību. 

VCTD neņem vērā, ka katrā kultūrā ir sava izpratne par cilvēku. Izpratne sintezējas no attiecīgās kultūras faktoriem – reliģiskā, politiskā, ideoloģiskā, vēsturiskā, morāli tikumiskā, etnosa tradīciju un paražu faktora. Tā rezultātā katrā kultūrā ir specifiska attieksme pret cilvēktiesībām, kas balstās uz noteiktu izpratni par cilvēka pienākumiem, viņa atbildību par savu rīcību un, protams, balstās uz viņa tiesībām ģimenes, cilts, klana, tautas, nācijas, valsts, reliģiskās, politiskās, profesionālās dzīves kontekstā. Diskurss par vienādu cilvēktiesību ieviešanu visai cilvēcei ir pašapmāns. Tas, kas vieniem būs cilvēktiesību pārkāpums, citiem nebūs cilvēktiesību pārkāpums, bet būs normāla attieksme pret cilvēka neadekvāto rīcību. VCTD to neņem vērā.

Saprotams, vajadzīgas ir abas ideoloģijas. Vajadzīga gan cilvēktiesību ideoloģija, gan kultūru relatīvisma ideoloģija. Par to liecina mūsdienu pasaules drūmākie trendi – migrācija, kari, terorisms, civilizāciju konflikti, etniskie un reliģiskie konflikti. Vienīgi nav saprotams, kā pārvarēt pretrunu starp abām ideoloģijām. Šī pretruna traucē, piemēram, multikulturālisma perspektīvām. Ne reti šo pretrunu demagoģiski izmanto politiskajā retorikā. Cilvēktiesību realizācijā izpaužas dubultie standarti.

Speciālajā literatūrā sastopami dažādi ieteikumi „plurālisma universalizācijā”. Galvenokārt iesaka realizēt apgaismības projektus, izglītojot ļaužu masas gan par kultūru plurālismu, gan par cilvēka dabu un tiesībām.

Slikta attieksme pret svešām kultūrām ir plaši izplatīta parādība. Tā tas ir bijis agrāk. Tā tas ir tagad un būs arī turpmāk.

Sliktās attieksmes cēlonis ir sliktā attieksme pret savu kultūru. Tas izklausās neticami. Bet tā     ir patiesība. Sliktās attieksmes pārvarēšanas galvenais veids ir savas kultūras izpratne un novērtēšana. Savā kultūrā ir jāspēj saskatīt tās vienreizējību. Jāsāk cienīt savas kultūras vienreizējība. Ja būs savas kultūras vienreizējības cieņa, tad būs arī citu kultūru vienreizējības cieņa. Savas kultūras vienreizējības cieņa ir visefektīvākais veids, tā teikt, kultūru plurālisma sakārtošanā. Cienot savu kultūru, sākam cienīt citas kultūras; sākas kultūru tuvināšanās process - kultūru atšķirību harmonizācija.

Latviešiem savas kultūras vienreizējības saskatīšanu noteikti traucē masveidīgais kulturoloģisko zināšanu trūkums. Ja tas tā nebūtu, tad Vispasaules dienas nosaukums būtu pareizi sastopams. Jēdzienu „kultūra” ļoti daudzi lieto nepareizi. Par kroplajām (naidu stimulējošajām) „sabiedrības integrācijas” programmām vispār negribas atcerēties. Savukārt latviskās identitātes (vienreizējības) konstatēšanu pamatīgi apgrūtina pašu latviešu haotiskā attieksme pret valodu, zemi, valsti, brīvību, nacionālo neatkarību, morāli tikumiskajām normām. Haotiskā attieksme grandiozi mazina latviešu kultūras cieņu ne tikai cittautiešos, bet arī saprātīgajos tautiešos. Tāpēc Vispasaules dienas pasākumos vajadzētu pievērsties savai kultūrai.

* Latviešu valodā interneta tekstos ir aplami rakstīts Vispasaules diena „Kultūras (!?) daudzveidība dialogam un attīstībai”. Patiesībā ir jāraksta „kultūru daudzveidība”, jo runa ir par pasaules kultūru daudzveidību un dialogu starp dažādām pasaules kultūrām un to īpašniekiem – dažādām tautām. Runa nav par vienas kultūras daudzveidību. Pati par sevi ir zināma katras kultūras strukturālā daudzveidība, un ne visai perspektīvi (saprātīgi) būtu strukturālo daudzveidību (proti, kultūras elementāru īpašību) pasludināt par dialoga un attīstības motīvu.

Novērtē šo rakstu: