Prezidents Egils ir jocīgs un galīgi neciena ģimenes vērtības un tradīcijas
Linda Liepiņa12.11.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kad tad atkal ir noticis. Un ar Egilu un viņa kanceleju notiek. Čalis ar savu kundzi aicina valsts augstākās amatpersonas un nozīmīgus ļaužus uz koncertu un pieņemšanu Nacionālajā teātrī par godu 18.novembrim. It kā jau glauni, BET… minūtīti… viņš aicina PA VIENAM BEZ OTRĀM PUSĪTĒM! Ērglis atradies.
Iedomājieties tagad. Es sēžu un svinu svētkus ģimenes lokā, te pēkšņi lecu kājās un skrienu pasvinēties pie Egila un Andas, jo tas tak glauni pie prezidenta šampi ieraut.
A tas mans mīļotais vīrietis lai tā arī sēž mājās viens, kā duraciņš bez dāvaniņas. Galu galā pats vainīgs, ka nekandidēja vēlēšanās un netika ievēlēts!
Es jau pati diez vai būtu šādam niekam pievērsusi uzmanību, bet Saeimā baigais “kipišs” sācies. Nu neviens negrib iet pie Egila un Andas vieni! Un neies arī! Visiem taču ir daudz interesantākas lietas, ko darīt, nekā aiziet vienītī tipa uz gada krutāko ballīti.
Nu šogad neies. Kas to lai zina, varbūt tāds ir Egila mērķis. Baudīt visus labumus divatā kopā ar Andu. Arī ir okei. Lai taču tiek.
Katram gadījumam uzzvanīju uz Egila kanceleju. Tur kādu stundu vismaz neatbildēja neviens no diviem norādītajiem RSVP numuriem. Pēc tam laipni aprunājos ar vecāko lietvedi Katrīnu Briedi, izstāstot visu šo garo penteri.
Bažās par to, ka Egils svinībās var attapties viens ar Andu, lūdzu Katrīnai aprunāties ar Egila padomnieku Teikmaņa kungu. Viņš tur sakarīgākais, manuprāt.
Katrīna Briede man nākamajā dienā pārzvanīja. Egils savu neģimenisko lēmumu mainījis nebija.
Zīmīgi, ka 11.novembrī krustojumā, ceļā uz Saktas puķu tirdziņu, Egila limuzīns pueripoja blakus manai necilajai raviņai. Logs man vaļā, laiciņš silts, uzvilku dūmiņu, un ar pilnu jaudu automašīnā dārdēja Raimonda Paula “Vecais zābaciņš”… Es uz Egila pusi neskatījos, tomēr pie sevis kārtējo reizi domāju: „Ak Tu, Egil! Ak, Tu, vecais zābaciņ!”
Lieki droši vien piebilst, ka Egila rīkoto balli neapmeklēšu. Man būs pašai sava. Daudz foršāka. Daudz ģimeniskāka.
Un vēl. Manuprāt, ir diezgan dīvaini atsūtīt 18. novembra apsveikumu 10. novembrī un parakstīt to it kā 18.novembrī. Bet nu tas ir Egils un viņa komanda.
P.S. Lai gan es bieži mēdzu jokot par Egilu, ir jāsaprot viens. Šis ir ļoti nopietni un ilgi tā turpināties nevar. Dažreiz man šķiet – tā ir diagnoze.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
