Priekšvēlēšanu cenzūras laiks ir sācies – absurds, liekulīgs un stindzinošs
Māris Krautmanis06.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
4. jūnijā ir sācies četru mēnešu priekšvēlēšanu aģitācijas laiks, kurā politiskajām partijām jāsāk uzmanīties ar saviem reklamēšanās un aģitācijas tēriņiem un jāsāk ievērot dažādus ierobežojumus. To regulē Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums, un šā likuma izpildi uzrauga Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB).
Politisko organizāciju (partiju) finansēšanas likums ir ļoti, ļoti nelāgs likumdošanas brāķis, kurā iedēts viss sliktākais, ko vien var iedomāties, lai cilvēkiem nerastos doma kādreiz nodarboties ar politiku, lai atbaidītu un atturētu viņus no iesaistīšanās partijās. Likums derdzīgi traucē strādāt arī sabiedriskajiem un privātajiem plašsaziņas līdzekļiem, jo arī žurnālistiem tagad visu laiku līdz 1. oktobrim būs jādomā, vai tas cilvēks, kuru gribam intervēt, gadījumā nebūs kāds kandidāts kādā vēlēšanu listē.
Īpaši glupi ir tas, ka priekšvēlēšanu 120 dienu nosacījumi jau ir stājušies spēkā, bet partijas vēl nav iesniegušas savus kandidātu sarakstus Centrālajā vēlēšanu komisijā. Līdz ar to plašsaziņas līdzekļi nevar zināt, vai, piemēram, elektriķis Stepans, kurš būtu jāintervē par to, kā viņš saslēdz vadus un ko viņš domā par okupācijas pieminekli, kandidēs no Latvijas Krievu savienības vai varbūt no Nacionālās apvienības. Tas ir absurds!
Turklāt ne tikai teorētiski, bet pavisam reāli, Latvijā pašlaik ir daudz cilvēku, kuri nav izlēmuši, vai iestāties kādā partijā, kandidēt vai nekandidēt vēlēšanās. Pašlaik ir tāds kā puspelēks starplaiks, kad politiskie spēki vilina savās rindās populāras personības. Šīs personības gudro, kam sēsties kamanās.
Gara acīm var iztēloties, ka kāds žurnāls intervē šādu personu, bet, ja tā ir kandidējusi pēc tam vēlēšanās, KNAB ieskaita šo interviju partijas priekšvēlēšanu izdevumos. Ja pēc tam izrādās, ka šo izdevumu summa pārsniegusi limitu, nepatikšanas būs gan partijai, gan žurnālam. Ja ne citādas nepatikšanas, tad būs kaut kādu paskaidrojumu rakstīšana, pat iespējamība, ka būs jāliecina tiesā. Žurnālistiem ir citi uzdevumi, un laika tērēšana, ejot uz KNAB vai tiesu, arī ir izdevumi.
Žurnālisti pašlaik no likuma burta puses ir absolūti neaizsargāti, un atliek tikai cerēt uz KNAB darbinieku godaprātu, ka viņi neies uzbāzties ar jautājumiem, vai gadījumā persona X nav maksājusi kādu naudu par pašreklamēšanos un tādā veidā pārsniegusi partiju finansēšanas likumā noteiktos naudas limitus.
Necik jēdzīgāk nebūs arī pēc tam, kad kandidātu saraksti būs iesniegti Centrālajā vēlēšanu komisijā. Tas sāksies 13. jūlijā un noslēgsies 2. augustā. Arī šajā laikā plašsaziņas līdzekļiem nāksies izjust stindzinošo efektu, nezinot, vai kandidāts uz 14. Saeimu intervijā stāstīs par kādu valstiski svarīgu lietu vai arī aģitēs par sevi un savu partiju. Ar to tad vēl kaut kā var tikt galā - ja aģitē, tad jāprasa, lai par to tiek samaksāts, un jānoslēdz attiecīgs līgums.
Tajā pašā laikā visi opozīcijas spēki būs tādā kā blokādē, jo viņu iespējas sasniegt vēlētāju auditoriju sašaurināsies. Visur, kur viņi ies, priekšā būs jautājums, vai viņu runāšana nav apmaksāta. Un tad šo runāšanu KNAB pieskaitīs partiju izdevumiem.
Bet valdošās partijas, ministri, premjers tajā pašā laikā varēs mierīgi izmantot administratīvos resursus un ceļot no radio uz televīziju, no žurnāla uz portālu, no avīzes uz bukletu, no tvitera uz feisbuku. Viņiem KNAB neko nepiestādīs, jo viņu amata stāvoklis ļauj izpausties un par to nemaksāt (vai varbūt pa kluso maksāt).
Redzēsiet, ka Kariņš, Pavļuts, Pabriks iekārtos sev televīzijā stūrīti, kurā teju vai nakšņot uz saliekamās gultas - viņi būs ēterā no rīta, pusdienlaikā, vakarā un naktī, stāstot par to, cik daudz naudas atvēlēts aizsardzībai, Ukrainai, slimnīcām, mērķētam atbalstam konkrētām sociālām grupām. Un cik ļoti viņi rūpējas par tautu, neatkarīgi no tā, vai naudas ir tik daudz, kā nekad nav bijis, vai tās vairs nav nemaz. Un viņi solīs un solīs, jo nesolīt nevar. Priecīgais elektorāts tad aizgrābtībā ies pie urnām un vēlēs par viņiem.
Vēl būs reitingi. Ir divas sociologu firmas, kuras reitingus taisa godīgi. Bet ir vēl citas firmas, kuras partiju reitingus pievilks tā, kā vajag favorītpartijai, kura apmaksājusi. Diezin vai šo reitingu izdevumus spēs atkost KNAB. Bet reitingi ļoti sit pa smadzenēm.
Līdz apmēram gadsimtu mijai priekšvēlēšanu aģitācijā valdīja absolūts libertārisms un nekārtība - partiju reklāmu finansēja pat valsts uzņēmumi. Partijas svaidījās ar milzīgu naudu, taisīja reklāmas rullīšus un lika savu līderu attēlus āra reklāmās pa visu mājas sienu. Tas nebija labi. Tas bija uzmācīgi.
Tad nāca cita politisko spēku grupa, kas it kā centās sakārtot šo lietu un novērst politikas pirkšanu par naudu skaistā, nekoruptīvā un demokrātiskā veidā. Taču tika iebraukts pretējā grāvī - ar labiem nodomiem bruģētais ceļš ir ievedis liekulībā, administratīvo resursu izmantošanā un cenzūrā. Ir “labās” partijas un “sliktās” partijas. “Labās” ir tās, kas jau sēž pie varas ruļļiem. “Sliktās” ir opozīcija, kurām par visu jāmaksā. “Sliktās”, kas vēl nav iekļuvušas Saeimā, nekādu valsts budžeta finansējumu nesaņem, bet par saviem izdevumiem tām jāatskaitās tāpat kā “labajām”.
Protams, ka valdošie spēki ir centušies sarakstīt tādu likumu, lai tas atbilstu pašu ģīmim un līdzībai - lai legālas un nesodāmas ir tādas metodes, ar kurām paši virzās uz parlamentu un pašvaldībām, bet nelegālas un sodāmas ir tās metodes, kuras izmanto konkurenti.
Andra Šķēles Tautas partijai šādā veidā KNAB sarēķināja miljonu latu sodu, kuru gan šī partija tā arī nekad nesamaksāja, jo pašlikvidējās. Bija arī gadījums, kad šādas likumdošanas galvenais dzinējspēks - partija “Jaunais laiks” - neiedomājās, ka vēlāk var saņemt karmisku sodu. “Jaunais laiks” visādi transformējās, daloties un apvienojoties, veidojot “meitas” un “mazmeitas”. Bet vienā no šīs mimikrijas posmiem šā politiskā spēka radītājs Einars Repše veica dārgu individuālo priekšvēlēšanu kampaņu, pārtērējot pamatpartijai likumā atvēlētās finanses. Šo lietu KNAB pacēla, bet pēc tam noglabāja atvilktnē. Taču, lai vai kā, morāliski tas neizskatījās glīti.
Vai šādi muļķīgi likumi ir arī ārzemēs, citās demokrātijās? Ir arī citās valstīs visādas dumjības, taču tās nav tieši tādas kā Latvijā. Mums, latviešiem, ir savs, diezgan greizs ceļš uz laimi, nejēdzīgi likumi, ar kuriem diemžēl jārēķinās un ar kuriem jāsadzīvo. Kamēr nav uzrakstīti kādi labāki likumi.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
