Prokremliskā pagale. Levits bija tieši tāds savā vietā, kāds bija nepieciešams prokremliskajiem spēkiem
Armands Puče22.05.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Grūti pateikt, kāpēc tieši Saeimas kontekstā Latvijas valsts prezidents Egils Levits ieraudzīja kaut ko tādu, ko nosauca par prokremlisku – proti, nedraudzīgu mūsu kopējam stāstam. Kāpēc neko tādu mēs no viņa nedzirdējām iepriekšējos četrus gadus, lai gan utaino šovinistu grūpijas un virsvadītāji tāpat darīja savu darbu. Un – ne tikai Saeimas namā.
Nav jau slikti, ja prezidents uztraucas, ar kādām balsīm viņu vai kādu citu ievēlēs. Tikai – tas ir mazākais, par ko vispār vajadzētu iespringt. Tas ir gluži tāpat kā ļengani noskatīties, kā mūsu acu priekšā valsts pārvalde ir pārvērsta par iebaidītu izpildītāju kopu ar moderniem izpletņiem, bet pašam ar varonīgu stāju dzīt cauri latvju vēsturisko zemju koncepcija.
Lūk, šādās izvēlēs arī sāk dzimt prokremliskais gēns – proti, izvēlēties nevis valstiskas, bet mākslīgas problēmas. Cik laika un resursu Levits veltīja šai misijai un mistikai, nemaz nerunājot par Sēlijas karoga vai ģērboņa apstiprināšanu, ko sargās kaut kāds likums.
Pašam smiekli nenāca. Vēl četri gadi, un gan jau ka Mildai liktu turēt arī piecas zvaigznes – visus vēsturiskos novadus – mugursomā… Tikmēr Latgalē un lielajās pilsētās prokremliskie gorās kā diskotēkā – atbrīvoti, neviena netraucēti, koordinēti, pa vienam un grupās. Nesanāk pa durvīm, viņi cenšas caur logu un tamlīdzīgi.
Kam tad partiju finansēšanas likums deva vislielāko labumu, zem kura ir Levita autogrāfs? Ja pirms tam vēl Maskavas emisāriem bija jāizdomā kaut kādi rafinēti paņēmieni ar visādiem Maskavas namiem un Rīgas hokejiem – kā šeit iepludināt naudu, kas nonāca Kremlim simpatizējošo vai nosacīti pasīvo poilitisko grupējumu rīcībās –, tad tagad valsts pati uztur politiskās elites dienas kārtību, tai skaitā arī prokremliskos spēkus.
Izveidojam jaunu ministriju, kam noteiktas prioritātes, bet tajā pašā laikā mums nav nekā no enerģētikas ilgtspējas koncepcijas – un joprojām nevar saprast, uz kādiem zirgiem Latvija liks šīs nozares nākotnes hipodromā. Ap sašķidrinātās gāzes termināļa ideju mīcījāmies tik ilgi, kamēr tas patiešām vairs nav praktiski vajadzīgs vai darbināms. Jo kaimiņi visu mums apkārt sakārtojuši… Kas tad, ja ne fašistiskās krievu intereses šādā bezdarbīgā manierē tika Latvijā šādā vīzē apkalpotas?
Valsts kontroles atzinumi pārsvarā tā arī paliek par faktu konstatācijām, bet Konkurences padomes atklātie karteļi – iestrēgst mūsu tiesu varas pelēkajos koridoros, kur sienas nosirmo, gaidot aklos un taisnīgos spriedumus. Sabiedrisko pakalpojumu regulators sev izveidojis tādu budžeta mehānismu, kur saknē ir iestrādāta interese – pakalpot pakalpojuma sniedzējiem, nevis patērētājiem. Mēs kaut kā vijīgi jau aizmirsām tās kovidlaika tēzes, kuras sauca – dzīvot taupīgāk.
Proti – ka nevajag šobrīd ķerties klāt vai turpināt liela apjoma projektus, kas nav saistīti ar Latvijas eksporta interesēm. Jo tā mēs naudu dedzinām, nevis vairojam. Tā mēs aizejam prom no labklājības. Vārdos pasākam, darbos – turpinām… Dīvaini valsts iepirkumi, skandāli Valsts ieņēmumu dienestā, korupcija valsts drošības iestādēs, banku sektora uzpūtība, kultūras nozares pārspīlētā izredzētība, izklaides pasākumu masveidīga lipināšana…
Šos galdus it kā neklāj prokremliskie spēki, tajā pašā laikā tas tik ļoti atbilst prokremlisko spēku pielietojumam un mērķiem. Lai Latvijas valsts būtu pēc iespējas vājāka un nesakārtotāka. Un tā ir veiksme, ka esam nolēmuši kopā ar igauņiem veidot militārās aizsardzības lietussargu virs mūsu debesīm un – ka igauņi šajā projektā būs vadošie. Jo, ja paliktu šie labie nodomi pie mūsu gazpromiešiem – tas viss beigās izskatītos kā Ainažu robežas un muitas kontroles punkts, ko laikam var saukt par mūsu pašpārvaldes un saimnieciskā gara skaudro vizītkarti.
Levits bija tieši tāds savā vietā, kāds bija nepieciešams prokremliskajiem spēkiem – tā sauktās radošās inteliģences slapjā pagale. Ne deg, ne izmantojama citādi. Ordeņi, medaļas, cildinājuma raksti un akmeņi – uz kuriem pakāpties, noslaucīties vai nožūt. Prezidentam tika dota iespēja, bet viņš izvēlējās vēsturisko tuvredzību, kas jau mums reiz maksāja – palikt savā vietā…
Jo tajā vietā – tāpat kā citās, kas veido valsts pārvaldes institūcijas, valsts mehānismu ar zobratiem, tā saukto publisko sektoru – pagaidām ir svarīgi palikt. Palikt kā puķēm vāzē, kurās nav ūdens. Ja ziedi ir mākslīgi, tad ūdens arī nav vajadzīgs, bet – tad nav vajadzīgs arī dārznieks, saimnieks, apkopējas un tā tālāk. Prezidenta institūcija, kas kopumā ir reprezentatīva, tieši Levita laikos kļuvusi arī par izteikti dekoratīvu elementu, tātad – butaforiju.
Ja no tā būtu labums sabiedrībai, lai notiek! Levita gadījumā – sev doto uzticību viņš izmantoja ļoti savdabīgi, maigi izsakoties. Ievēlēts ar vienas koalīcijas balsīm, viņš kļūst par tirgošanās upuri jau citam politiskajam sacepumam. Bet pats galvenais – darbi. Mums nav vajadzīgs šajā amatā influencers, kas zīmējas. Latvija sagaida no prezidenta mugurkaulu un izpartni par sabiedrības vajadzībām.
Pārpublicēts no la.lv
Seko mums 
Partiju apvienības Jaunā Vienotība un partijas Vienotība valdes, kā arī Saeimā pārstāvētā frakcija vienbalsīgi atbalsta Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iniciēto sarunu uzsākšanu par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
Kā tā varēja būt, ka no partijas "Jaunā konservatīvā partija" (vēlāk "Konservatīvie") par izglītības un zinātnes (!) ministru bija cilvēks, kas tagad savā socmediju kontā vicina varavīksnes karogu?
Partijas “Gods kalpot Rīgai” valde, kuras sastāvā esmu es un arī pašvaldības deputāti, pieprasām nekavējoties no Rīgas Rātsnama noņemt izkārto varavīksnes krāsu karogu, kas simbolizē atbalstu “PRAIDA” un “LGTB” kopienai. Šī karoga izkāršana neatbilst noteiktajiem normatīviem par valsts karogu izkāršanu pie sabiedriskām ēkām, un šis lēmums nav debatēts un atbalstīts kādā no Rīgas domes sēdēm.
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
