Iesaki rakstu: 
Detalizēti pētot Latvijas cūkgaļas industriju, var secināt, ka, lai tikko dzimušu nelaimīgo barokli izaudzētu un aizgādātu līdz cepešpannai, ejams garš jo garš un stipri ērkšķains ceļš. Sākot no tā, ka joprojām cūkgaļa ir viena no kontrabandas preču favorītēm, kas desmitiem fūru apmērā ik mēnesi tiek ievesta valstī ar fiktīvi noformētiem pavaddokumentiem, beidzot ar spēcīgiem "jumtiem" Saeimā un Ministru kabinetā, kuriem pa vidu ir PVN karuseļshēmas un pat valsts vai pašvaldību iepirkums par budžeta līdzekļiem, izmantojot tā saucamās nacionālās kvalitātes zīmolus zaļo un citu karotīšu veidā un aizsegā.
Patiesi interesanti un bezgala aizdomīgi ir tas, ka nekas nemainās Zemkopības ministrijā, kura atbild par VMD un bēdīgi slaveno Pārtikas un veterināro dienestu (PVD), neatkarīgi no tā, vai pie varas ir bijušie PSKP sekretāri no daudzkrāsu zemnieku blices vai nacionāli noskaņoti tautu dēli linu paltrakos.
Latvijas cūkgaļas tirgus ir pārpilns ar pirmajā brīdī neizprotamām dīvainībām. Latvijas pārstrādātāju un galapircēju vajadzības pēc cūkgaļas vietējie zemnieki var nodrošināt ne vairāk par pusi, tātad katrs otrais mūsu apēstais kilograms ir ievests no ārzemēm. Un tas situācijā, ka tieši Latvijā ir visi apstākļi cūkgaļas lopkopībai. Gadus 40 atpakaļ mūsu puscūči lepni greznoja Maskavas un Ļeņingradas paraugveikalu skatlogus.
Ejam tālāk - faktiskie cūkgaļas ražošanas apjomi valstī reāli nepieaug jau kopš pagājušā gadsimta 90. gadu vidus. Tomēr, kas svarīgi un būtiski - vietējā cūkgaļa pārstrādātājam izmaksā dārgāk nekā importa analogs ar visiem piegādes izdevumiem no, piemēram, Vācijas. Kas vēl trakāk - izmaksā dārgāk, bet ir krietni nekvalitatīvāka par aizrobežas preci. It kā nonsenss.
Tagad ķersimies klāt lielajam cūkgaļas noslēpumam! Āfrikas cūku mēra uzliesmojumi faktiski nav konstatēti tā saucamajās ''dāņu fermās", ar ko var apzīmēt Rietumu kapitālam piederošās cūkgaļas ražotnes Latvijā. Savukārt vietējo zemnieku kūtīs - vairāk nekā vajadzētu, pie kam - daudzas šīs zemnieku saimniecības pēc barokļu sadedzināšanas ir ne tikai bankrotu priekšvakarā, bet jau bankrotējušas. Kur ir knifs?
Atbilde vienkārša. Rietumniekiem cūku audzēšana Latvijā ir uzpariktēta kā industriāla ražošana. Ražošana ar nesalīdzināmi zemāku pašizmaksu uz 1kg dzīvsvara un pilnīgi atsķirīgiem biodrošības kritērijiem, līdz kuriem vietējiem kā kājām uz Pekinu. Tomēr īstais noslēpums ir citā faktorā. PVD, kas atbild par biodrošību valstī, vietējais zemnieks ir svētās govs lomā, kuru, nedod Dievs, vispār aizskart pat ar kādu jautājumu. Tā ir oficiāla neoficiāli izteikta Zemkopības ministrijas politiska nostādne jau desmitiem gadu. Pie kam - nemainīga nostādne. Kāpēc - tāpēc, ka vietējais zemnieks ir nevis ražotājs, bet elektorāts, kurš ar vircas mucām pie Saeimas nav gaidīts.
Elektorāts sen to ir sapratis, tāpēc lieki biodrošībā neinvestē. Pat vairāk - elektorāts jau labu brīdi kopā ar Zemkopības ministriju ir izveidojuši tā saucamo Nacionālās pārtikas kvalitātes shēmu ''Zaļā karotīte", kas faktiski ir privāts kantoris, bet manipulē ar valstiska līmeņa terminoloģiju. Pat vēl vairāk - šodien ''Zaļās karotītes" esamība ir noteicošais faktors uzvarai valsts un pašvaldību organizētos iepirkumos.
Sen zināms, ka monopols degradē, bet monopols, kas atbalstīts ar budžeta naudu, degradē divkārt. Tikai un vienīgi tikai vietējās zemnieku saimniecības ir piesegizkārtne cūkgaļas kontrabandas plūsmas legalizācijai un PVN atmazgāšanai. Dabīgi, ka ne visas. Tādejādi galarezultātā par to, lai varas partijas gūtu balsis vēlēšanās un pie viena noskalotu naudiņu no kontrabandas realizācijas, zemas kvalitātes cūkgaļu vai tās izstrādājumus skolās, slimnīcās un bērnudārzos ēdam un apmaksājam par mākslīgi paaugstinātu cenu mēs visi. Var sist plaukstas un uzraut valsi. Tikai - cik ilgi?
Vēl interesantāks ir cūkgaļas tirgus apskats Covid - 19 pandēmijas kontekstā. 2019. gadā cūkgaļas cena Eiropas Savienības tirgos strauji auga, bet 2020. gadā tikpat strauji kritās. Cenu korelācija sasniedza pat 20 - 30% robežu. Parasta situācija kā jebkurā tirgū, kad kaut kas vienu brīdi pieaug, tad pēkšņi krītas. Humors ir tajā, ka Latvijā šo brīvam tirgum raksturīgu kritumu veikli zēni izdomāja padzīt zem Covid - 19 naudas kompensācijām. Un zēniem sanāca, aizgāja kā iesmērēts. Vārda tiešā un netiešā nozīmē.
Eiropas Savienībā mūsdienu cūkkopība ir atkarīga no kvotām, kas saistītas ar cūku čurām un kakām, ja tieši teikt. Paralēli tam visam notiek biogāzes ražošana, kas ir ļoti peļņu nesošs bizness. Visur, bet - ne Latvijā. Šobrīd Latvijai iespējams izmantot kvotas, kuras 7 - 8 reizes pārsniedz esošo cūku skaitu valsts teritorijā. Faktiski neapgūta biznesa niša.
Diemžēl, kamēr latviešu zemnieks ar trijām cūkām būs elektorāts, bet ne industriāls ražotājs, elektorāts, caur kura zemnieku saimniecības izkārtni tiks izdzīta fūre ar poļu kontrabandas zemākās kvalitātes puscūci, kas pēc tam tiek uzsists gaisā vietējai skolai vai slimnīcai ar ''Zaļās karotītes " brendu par trīskāršu cenu, nekas nemainīsies. Nav stimula un jēgas. Tieši tāpat kā nav stimula un jēgas investēt biodrošībā. Tāpēc Āfrikas cūku mēris bija, ir un būs. Vietējo zemnieku saimniecībās.
Atsevišķi skatāms jautājums par to, kāpēc vietējā cūkgaļa ir nekvalitatīvāka par Rietumvalstīs ražoto? Galvenais iemesls - kautuves un to tehnoloģijas. Ja Vecajā Eiropā nonāvēšanai izmanto ogļskābo gāzi un ruksis aiziet šašlika ceļā bez īpaša stresa, tad Latvijā bliež ar elektrību, gāž ar veseri pa pieri un šauj no metra attāluma. Arī ruksis grib dzīvot, un ļoti stresaini šīs pasaules pēdējie brīži atspoguļojas audos, vai citiem vārdiem - gaļas kvalitātē.
Politiķu pseidorūpes par pašmāju cūkkopi apvienojumā ar pašmājām raksturīgo korupciju faktiski ir vietējās cūkkopības kapracis, ja skatāmies pat tuvā perspektīvā. Atliek cerēt, ka vietējais rozā puscūcis neaizies pastalās pa skuju taku, kā jau aizgājis cukurs, finanšu pakalpojumi, tranzīts un tālāk pēc saraksta.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
