Iesaki rakstu: 
Pēdējā laika plašsaziņas līdzekļos redzamākā ziņa bija par nenotikušo P.Avena latviešu porcelāna izstādi Ogrē. No vienas puses jautājums ir, vai vispār vajadzēja rosināt rīkot šādu izstādi, kas, kā redzams, raisīja vai varēja eskalēt šķietamu spriedzi sabiedrībā. No otras puses jautājums arī turpmākai sarunai ir par spēju kritiski paraudzīties uz publiskās saziņas laukā dominējošo viedokļu vienveidību, vienotu naratīvu, ja ne oponējot vai piedāvājot alternatīvu skatījumu, tad vismaz cenšoties paplašināt pašas tēmas apvāršņus un dziļumu. Runa tātad ir par to, lai ne visi “pūš vienā stabulē”!
Tas, kas notika publiskās saziņas telpā sakarā ar šo… kā to lai īsti nosauc, iecerēto pārpratumu, vai?... ir kolektīvā publiskā nosodījuma izpildes liturģija. P.Avens diemžēl strukturāli aizvieto oligarhu iztrūkumu Latvijas sabiedriskajā telpā – ne A.Šķēle, ne A.Lembergs tikpat kā nav pieminēti, un pat vieglā smaguma oligarhs A.Šlesers “atsēž” deputāta mandātu bez reālām ietekmes svirām.
Sabiedrība pieprasa “upuri”, pieprasa “antivaroni”, kurš uzņemtos šo upurjēra lomu. P.Avens, kurš joprojām ir Latvijas pilsonis, kuram šeit ir īpašums (Madonas rajonā, nevis Jūrmalā, Mežaparkā vai Rīgas klusajā centrā), ir pilnībā piemērots, lai izpildītu šo lomu. Sabiedrība pieprasa, un tie, kuri “pārdod” sevi sabiedrībai (lēmēji, paši plašsaziņas līdzekļi, NVO), saka tieši to, ko sabiedrība alkst dzirdēt.
Ļoti iespējams, ka realitātē P.Avena gadījums ir mazliet citādāks. Šī iemesla dēļ jāplašina faktu loks un analīze, kas skar P.Avena gadījumu. Pirmkārt, neviena no Latvijas t.s. “kompetentajām iestādēm” nav oficiāli vai pat neoficiāli devusi rekomendējošos ieteikumus (ko var noprast pēc sarunām ar atbilstošām valsts amatpersonām) nerīkot šo izstādi vai, plašāk ņemot, pastiprināt pret P.Avenu sankcijas ārpus ES noteiktajām. Loģiski, ka “kompetentajām iestādēm” nav pamata un vajadzības publiski runāt vai aizstāvēt P.Avenu, kas būtu principā pretrunā ar viņu darbības specifiku.
Otrkārt. Galvenais arguments, kas vērsts pret P.Avenu, ir par viņu kā “Putina galma” cilvēku, kurš ir aicināts un piedalījies pieņemšanās, tikšanās reizēs pie cara, respektīvi, Krievijas prezidenta. Labu laiku pirms karadarbības sākuma Ukrainā uzņēmēji, kuriem tolaik bija aktīvs tranzīta bizness ar vai caur Krieviju, droši zināja teikt, ka P.Avens ir pabīdīts malā un nav vairs Kremlim pietuvināto personu lokā.
Tas, ka P.Avens bija aicināts un piedalījās pieņemšanās un tikšanās reizēs Kremlī, tikpat labi var būt skaidrojams tikai ar formālajiem, pagaidām P.Avenam piederošajiem aktīviem (līdzdalība daudzos būtiskos uzņēmumos un sistēmiskās kredītiestādēs) KF. Versijas par šo atstumšanu ir dažādas, taču ticamākā: būtisks atbalsts Krievijas opozicionāriem
Pagaidām visi, izņemot vienu, ir laimīgi un apmierināti: Latvijas lēmēji ir spējuši demonstrēt izlēmīgu un drosmīgu rīcību pret Kremlim pietuvinātu personu (kas tāda tomēr visticamāk nav), un sabiedrība ir saņēmusi kārtējo nelielo devu asiņu.
Arī tad, ja P.Avens publiski uzstātos ar uzrunu skaidrā latviešu valodā un ziedotu lielu daļu mantas vai, vēl labāk, visu mantu Latvijas sabiedrībai, būtu būtiska problēma: sabiedrība tam nespētu noticēt, jo baidītos pazaudēt savu “antivaroni”.
Seko mums 
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
Saistībā ar jaunās valdības kreisi liberālo kursu vērtību jautājumos, par prioritāti demogrāfiskās krīzes, ekonomiskās stagnācijas, kā arī militāra un hibrīdkara apdraudējuma apstākļos steidzami izvirzot “partnerības” likumprojektu pieņemšanu, paužam savu nostāju.
Mēs, Nacionālā savienība “Taisnīgums”, paziņojam, ka esam pievienojušies iniciatīvai par tautas nobalsošanu, lai atlaistu 14. Saeimu.
RailBaltica projektam ir visas iespējas kļūt par akmeni kaklā Latvijas budžetam un valsts parādam, jo jau tagad trūkst ~6 miljardu eiro Latvijas posmam (~puse Latvijas budžeta) un Eiropa visu naudu 100% nedos. Ko darīt?
