Putins jau rokas stiepiena attālumā no NATO Ahileja papēža

Visas pazīmes liecina, ka Kremļa stratēģi to ir sen pamanījuši un aktīvi strādā, lai šo mērķi sasniegtu. Augsne ir sagatavota, un arī priekšdarbus grūti nepamanīt. Šī gada rudenī Kremlim lojāli politiķi var formāli un pilnīgi likumīgi pārņemt politisko varu centrālajā no Baltijas valstīm – Latvijā. Nākamais solis jau ir tehniski vienkāršs – jaunā, Maskavai lojālā valdība panāks, ka Latvija izstājas no NATO. Un tas mainīs visu daudz vairāk, nekā šobrīd spējam iedomāties.

Šobrīd šādu scenāriju daudzi dažādu iemeslu dēļ cenšas noliegt. Krievija un tās draugi Latvijā to aktīvi noliedz, jo saprot, ka sabiedrības uztraukums var iespaidot vēlēšanu rezultātus un plāns var neizdoties. Savukārt vietējie, uz Rietumiem un NATO orientētie politiķi mierinās vēlmju domāšanā, ka „tik traki jau nebūs”. Savā ziņā viņiem, iespējams, ir taisnība – Kremļa izredzes nav gluži acīmredzami pārliecinošas. Bet vai tas nozīmē, ka viņi necentīsies? Īpaši, ja likmes ir ļoti augstas. Tas nebūs pārspīlēti teikts, ka šāds iznākums varētu burtiski iecementēt Putina varas pamatu stabilitāti un vēsturisko reputāciju.

Kāpēc šoreiz ir liela iespējamība, ka Latvijā politisko varu var vēlēšanu ceļā pārņemt Kremlim draudzīga valdība? Latvija, kā zināms, ir parlamentārā republika. Šī gada oktobrī ir paredzētas Saeimas vēlēšanas. Pašreizējie reitingi liecina, ka stabili populārākā partija ir Krievijai tradicionāli draudzīgā Saskaņa ar 20% atbalstu. Tā tas ir bijis arī iepriekš – iepriekšējās vēlēšanās viņi ir saņēmuši lielāko atbalstu vienai partijai. Tikai ņemot vērā skaidro prokremlisko orientāciju, pārējās vienmēr ir apvienojušās koalīcijās bez viņiem. Šobrīd viņi ir monolīti iepretim ļoti saskaldītajiem, novājinātajiem prorietumnieciskajiem spēkiem. Liela daļa no tiem riskē vispār neiekļūt parlamentā.

Otra populārākā partija aiz prokremliskās Saskaņas ir Zaļo Zemnieku savienība ar 14% popularitāti. Par šīs partijas prorietumniecisko orientāciju ir nopietnas šaubas. Tālāk jau ar krietnu atrāvienu seko partijas, par kuru lojalitāti NATO un Rietumiem kopumā nav šaubu – Nacionālā apvienība ar 6,3%, Vienotība – 4,9%, Jaunā konservatīvā partija ar 3,6%. Pārējās partijas atbalsta vien tikai 1-2% vēlētāju. 30% vēlētāju atzinuši, ka nezina par ko balsot, bet 11% plāno nepiedalīties vēlēšanās. (2018. gada marta dati. Avots – SKDS)

Ņemot vērā, ka slieksnis, lai iekļūtu parlamentā, ir vismaz 5% nobalsojošo atbalsts, tad, pārdalot neizlēmušo balsis, var iegūt aptuvenu prognozi, kāds varētu izskatīties nākamais Latvijas parlaments. Krievijai lojālā Saskaņa iegūtu 35,7%, šaubīgā ZZS – 24,3%, Nacionālā Apvienība – 11,1%, Vienotība – 8,5%, bet Jaunā Konservatīvā partija 6,4%. Ja nākamo valdošo koalīciju veido Saskaņa un ZZS, tad viņiem parlamentā būtu 60% atbalsts.

Te gan jāatzīmē, ka šī prognoze, balstīta uz marta datiem, var izrādīties neprecīza. Iepriekšējo – pašvaldību rezultāti apliecināja, ka priekšvēlēšanu aptaujas var izrādīties tomēr neprecīzas. Pieminētā Vienotība un JKP saņēma krietni vairāk, nekā viņiem tika prognozēts. Piedevām, parlamenta vēlēšanās vēlētāji Latvijā izdara izvēli, balstoties arī uz plašākiem apsvērumiem. Tradicionāli ir bailes no Kremļa ietekmes, tādēļ prorietumnieciski vēlētāji cenšas balsot tā, lai Saskaņai nebūtu cerības nonākt valdībā. Tāda tendence bija vērojama iepriekšējās vēlēšanās. Bet vai tā būs arī šoreiz?

Priekšvēlēšanu prognožu un reitingu ekstrapolācija ir nepateicīga lieta, un to partiju piekritēji, kuriem tās nesola neko labu, kliedz īpaši skaļi. Tomēr šobrīd Latvijā ir nenoliedzami daži fakti. 

Prokremliskā partija Saskaņa ir monolīta, stabila, pieredzējusi, bagāta un var rēķināties ar masīvu atbalstu Krievijas TV kanālos, kuru izplatība ir plaša.

Otra lielākā, šobrīd premjera partija – ZZS, vārdos ir lojāla NATO. Bet lielākā daļa no tās līderiem ir ar pamatīgu pieredzi Padomju Savienības komunistiskajā partijā, ciešiem un seniem sakariem ar vecajiem biedriem Maskavā. 

Daudziem ZZS biedriem joprojām ir ciešas biznesa saites ar Krieviju. ZZS ministri ik pa brīdim tiekas ar augstām Krievijas valdības amatpersonām pat ministru līmenī. Daudziem papildus velkas līdzi smagas korupcijas ēnas. 

Vairākiem ZZS smagsvariem, patiesajiem lēmumu pieņēmējiem krievu valoda ir pirmā un reizēm vienīgā svešvaloda. Viņu saites ar ārpasauli gadiem ir būvētas ar krievu valodu. Viņu informatīvais tilts uz pasaules izpratni iet cauri Maskavai.

Nav ne mazāko šaubu, ka Kremļa specdienestu rīcībā ir gana daudz informācijas, lai katru no viņiem lasītu kā atvērtu grāmatu. Visbeidzot jāatceras, ka ZZS ir partija, kurā izšķirošo gala vārdu nozīmīgos lēmumos pieņem tieši šie vīri. Tie paši, kuru astes visdrīzāk ir sen iespiestas Maskavas kabinetos.

Tā izskatās nākamo vēlēšanu lielākās partijas – viena nešaubīgi lojāla Krievijai, otra it kā nē, bet kopumā sen ļoti cieši saistīta ar Maskavu. 

Bet kā izskatās tā dēvētais prorietumnieciskais bloks? Ļoti vājš – šīs partijas ir sašķēlušās līdz sīkpartiju līmenim, tām ir vāji un pretrunīgi vērtēti līderi. Puslīdz cienījami vēl turas tikai nacionāli konservatīvais bloks – Nacionālā apvienība un Jaunā konservatīvā partija. Bet ar to vien būs par maz, lai sekmīgi nostāvētu pretim Kremļa polittehnologu un plaši sazarotajam ietekmes aģentu tīklojumam.

Rietumos plaši tiek runāts par iespējamām Krievijas manipulācijām ar Brexit balsojumu Lielbritānijā un iejaukšanos ASV prezidenta kampaņā. Te jāatceras, ka Latvija ir īpaši ievainojama šajā ziņā. Kremļa cilvēki Latvijā jūtas kā zivis upē. Piedevām faktiski neviena nopietni netraucēti. Kremļa kanālus, izrādās, „nespēj” ierobežot pat lielākais kabeļTV operators „Lattelecom”. Krievijas TV stacijas ir faktiski katra kabeļTV operatora nenoraidāmajo „paketē.”

Neviena no neskaitāmajām hibrīdkara valstiskajām iestādēm četru gadu laikā tā arī nav spējusi efektīvi ierobežot Kremļa propagandas tīklojumus. Patiesībā var droši apgalvot, ka jebkāda rezultatīva rīcība tikusi burtiski sabotēta. Gadu, divus var „nepamanīt”, bet četrus, tas nav ticami. Bet tieši tik laika ir pagājis, kopš Krievijas agresijas pret Ukrainu.

Uzkrītošā nespēja ierobežot Kremļa infotelpas ietekmi Latvijā, Krievijai labi pazīstamu personu nekontrolētā pieeja augstākajiem drošības noslēpumiem ir tikai daži no vairākiem piemēriem, kas apliecina, ka Krievijas specdienestu ietekme Latvijā ir milzīga.

Kopumā tas var novest pie kritiskas situācijas centrālajā NATO dalībvalstī Baltijā, Latvijā. Kremļa rīcībā ir masīvi resursi, lai atbalstītu sev vēlamos politiskos spēkus un izdarītu precīzus, smagus triecienus pret nelabvēlīgajiem taisnības aizstāvjiem. Krievija ir spējīga algot vislabākos profesionālos polittehnologus, lai atbalstītu sev lojālos spēkus. Jau vismaz no 2017. gada rudens ir redzams, ka notiek dažādas manipulācijas ar sabiedrisko domu.

Saskaņa pēkšņi tēlo prorietumniecisku partiju, pat atsauca līgumu ar Putina partiju Krievijā, tās līderis Nils Ušakovs mēģina flirtēt ar NATO amatpersonām. Tikmēr aktivizējusies vēl viena prokremliskā partija – Latvijas Krievu savienība, kas no Eiroparlamenta pat atsauca savu „smago artilēriju”, Putina režīmam īpaši pietuvināto Tatjanu Ždanoku. Tie ir tikai redzamākie piemēri, kas liecina, ka Kremļa cilvēki koordinēti un tālredzīgi plāno savu priekšvēlēšanu stratēģiju.

Visdrīzākais, ka mērķis tomēr ir izveidot koalīciju – Saskaņa un ZZS. Šādā koalīcijā lielākā un tātad vadošā partija būs tieši Kremļa draugi. Viņiem būs visas tiesības pieprasīt sev premjera posteni, finanšu un spēka – Aizsardzības un/vai Iekšlietu ministrijas. Ņemot vērā, ka Latvijā ir ļoti necaurspīdīga drošības dienestu parlamentārā kontrole, sabiedriskie mediji ir tikpat ievainojami, tad tālākā varas konsolidācija Saskaņai un citiem Kremļa draugiem jau būs salīdzinoši vienkārša. Šajā ziņā Kremļa speciālistiem pieredzes trūkumu pārmest nevar.

Manipulējot ar valsts drošības pielaides nepiešķiršanu, var par neuzticamiem pasludināt faktiski jebkuru politiķi vai citu augstāko vadītāju. Pašreizējā SAB vadītāja drosme un izlēmība ir PR mīts, kam nav nekādas saistības ar realitāti. Tā Kremļa cilvēki kontrolējot valdību un drošības iestādes var atslēgu posteņos salikt sev lojālus cilvēkus. Spiedienu uz sabiedrisko domu var vienkārši paveikt caur Sabiedrisko radio un TV. Kremļa cilvēkiem nav jāuztraucas, ka Eiropas Savienības struktūras viņiem varētu traucēt šajos procesos. ES ir pierādījusi, ka tā ir gatava skatīties pretējā virzienā, lai neredzētu brutālus demokrātisko normu un pat cilvēktiesību pārkāpumus citur Eiropā.

Kāpēc tieši Putinam likmes ir īpaši augstas? Tāpēc, ka viņam draudzīga, paklausīga valdība Latvijā var panākt, ka Latvija izstājas no NATO bloka. Ņemot vērā, ka NATO Krievijas pilsoņu apziņā ir lielākais apdraudējums vispār, tad, panākot NATO aiziešanu, Putins automātiski iecementē savu reputāciju krievu vēsturiskajā apziņā. Te ir jāsaprot, ka krievi uz Latviju skatās daudz citādāk nekā Rietumvalstu sabiedrības.

Rietumu augstākie politiķi, diplomāti un analītiķi visbiežāk neaptver Latvijas nozīmi. Viņiem tā visbiežāk ir viena neliela Baltijas valstiņa. Pat Eiropā to nereti mēdz sajaukt ar Lietuvu. Savukārt Krievijā Latviju zina ļoti labi. Viņi Rīgu jau vismaz kopš imperatora Pētera Pirmā laikiem uzskata par Baltijas jūras atslēgu. Krieviem Latvijas atgūšana ir ārkārtīgi simboliska, tas nozīmētu arī vienu, viņu skatījumā, „Aukstā kara” netaisnības labošanu. Krievijā dominē uzskats, ka Rietumi apsolīja NATO nepaplašināt līdz Baltijas valstīm un šo solījumu lauza. Viņu uztverē nav nekādas nozīmes faktam, ka tā bija pašu Baltijas valstu vēlme. Panākot NATO aiziešanu no Latvijas, Putins faktiski vismaz daļēji būs labojis Krievijai „nodarīto netaisnību” un mazinājis iedomāto apdraudējumu.

Kremļa politiskā kontrole pār Latviju ir vairāk nekā tikai Putina iekšpolitiskās varas stabilizēšanas garants. Tas būtu būtisks apdraudējums visai Eiropas drošības un stabilitātes sistēmai. Vismaz Ziemeļeiropā noteikti. Panākot NATO atkāpšanos, Putins faktiski atstāj durvis vaļā uz Latviju, kuru ar sev pieejamiem spēkiem spēj okupēt 12 stundu laikā. Tā tiek izsists robs starp divām Baltijas valstīm, Igaunija faktiski ir aplenkta un Somija vismaz daļēji. Protams, nekur nav teikts, ka Putins to vēlas darīt, bet svarīgākais ir tas, ka viņam būs šāda iespēja. Līdz ar to pamatīgi pieaugs arī Zviedrijas militārie apdraudējumi. Atkal nav būtiski, vai Putins to darīs vai nedarīs, bet Kremļa diplomātijas rokās būs iniciatīva un spēku samērs būs būtiski mainījies. Vismaz reģionāli. Savukārt NATO un ES reputācija būs pamatīgi iedragāta. Arī ASV. Tāpat vēstures pieredze rāda, ka Somija un Zviedrija turpmāk daudz vairāk rēķināsies ar Kremļa interesēm ES un starptautiskajās organizācijās.

Iegūstot politisko kontroli Latvijā, Putina Krievijai paveras vesela buķete ar iespējām. Vienā rakstā visas nav pat iespējams uzskaitīt. Kremlim paklausīga parlamenta koalīcija var būtiski mainīt pilsonības likumu, ļaujot Latvijas pilsonību iegūt pašreizējiem nepilsoņiem, kuru skaits šobrīd ir ap 250 000. Tas nozīmētu, ka arī nākamajās vēlēšanās viņi varētu rēķināties ar stabilu vēlētāju atbalstu. Tāpat, ņemot vērā, ka latviešu tauta šobrīd tuvojas milzīgai demogrāfiskai bedrei un darbaspēka deficītam, Kremlim paklausīgs parlaments varētu atvērt durvis migrantiem no valstīm, kur dzīvo krieviski runājošie. Tādā veidā, iespējams, vēl vairāk palielināt krievu valodas izplatību lielākajās Latvijas pilsētās.

Tieši tāpat Krievija var atjaunot savu ekonomisko ietekmi Latvijā, faktiski padarot tās ekonomiku atkal vitāli atkarīgu no Krievijas. Pakļaujot savai kontrolei Latviju, Kremlis faktiski atver sev durvis uz visām būtiskākajām Eiropas Savienības struktūrām. Šie un citi panākumi ir īpaši nozīmīgi tieši pašam Putinam. Atšķirībā no Krimas aneksijas, viņam šoreiz nav nepieciešama nekāda rupja, brutāla militārā vara. Uzvara būtu ārēji korekta, eleganta un efektīva. Eiropas Savienība, NATO un ASV saņemtu pliķi pa seju ar smalku, baltu cimdu. Protams, ka ierindas amerikāņi to, iespējams, pat nepamanītu, bet Krievijā Latviju zina gandrīz visi. Un tādēļ krievi to novērtētu.

Lai to visu sasniegtu, Putina režīmam vienīgais, ko jāizdara – kārtīgi jāietekmē parlamenta vēlēšanu process Latvijā, pēc tam jāizdara spiediens uz vienu sev labi pazīstamu partiju ZZS, kuru kontrolē Maskavai labi pazīstami un draudzīgi vīri. Un pēc tam par valdošās koalīcijas premjera partiju jāpadara sev lojālā, prokremliskā Saskaņa. Tas nav pats sarežģītākais uzdevums Kremļa polittehnologiem teritorijā, kuru viņi perfekti pazīst. Piedevām informatīvo telpu un valsts noslēpumus sargā profesionāli nespējīgi birokrāti. 

Nav neviena iemesla, lai Putins šoreiz nepacenstos. Tieši Latvijā „logu uz Eiropu” reiz izcirta Krievijas pirmais imperators Pēteris Pirmais. Kāpēc lai cars Putins Latvijā vēlreiz kārtīgi neizcirstu NATO un ASV?

Pārpublicēts no Jaunās Gaitas

Novērtē šo rakstu: