Iesaki rakstu: 
„Latvijas Dzelzceļa” (LDZ) valdes priekšsēdētāja atlaišana pagājušajā nedēļā bija viens no Top notikumiem. Bija arī daudz izrunāšanās un izrakstīšanās šajā sakarā. Laiks pavilkt svītru un izdarīt secinājumus, un tie nav iepriecinoši.
Saprotams, ka patiesos iemeslus neviens publiski nenosauks, nav smuki nest strīdus ārā no uzņēmuma. Līdz ar to padomes priekšnieka Jāņa Langes paustais, ka viss ir kārtībā un nesakritis tikai nākotnes redzējums, vai arī paša atlaistā Māra Kleinberga apgalvotais, ka neesot bijis gatavs tik agresīvam izmaksu samazinājumam, varētu būt tikai daļa patiesības. Taču tas nav arī tik svarīgi. Daudz interesantāk ir tas, ko puses, tai skaitā ministrs, sarunāja ap šo tēmu.
Vispirms jau pārsteidz atsaukšanās uz nākotnes skatījumu. Skatīšanās nākotnē, tas ir dzelzceļa infrastruktūras attīstības plānošana, jau sen nav LDZ kompetencē. To tagad plāno Satiksmes ministrija un apstiprina MK. Dīvaini, taču tādus Dzelzceļa likuma grozījumus ir apstiprinājusi Saeima, un tā tam būs būt. Tātad J. Langem ir jājautā Jānim Vitenbergam: "Ministra kungs, kurp dodamies?", nevis otrādi. Varbūt M. Kleinbergam bija citas domas par LDZ Cargo izdalīšanu ārpus koncerna (privatizāciju)? Varbūt.
Nākošais ir vēlme atrisināt LDZ finanšu problēmas, samazinot izmaksas. Iespējams, ka padomes locekļi Andris Liepiņš un Reinis Ceplis nav atmetuši savu hipotēzi, ka, samazinoties ieņēmumiem, ir iespējams proporcionāli samazināt arī izmaksas. Absurds, taču tā šie abi kungi domā. Nu vai arī pilda kādu uzdevumu.
Man nav īsti saprotams, kāpēc tad bija vajadzīgi jaunie elektrovilcieni ar konstruktīvo ātrumu līdz 160 km/h, ja drošības nolūkos, nespējot uzturēt sliežu ceļu atbilstošā stāvoklī, ātrumu visdrīzāk nāksies samazināt. Ar kravas vilcieniem vienkāršāk. Ar pašreizējo noslodzi var droši vilkties arī ar 30 km/h. Jaudas pietiks.
Ir vēl viens aspekts, kas šo taupīšanu pārvērš par izšķērdību. Jo sliktāk tiek uzturēts sliežu ceļš, jo ātrāk būs jāveic kapitālais remonts. Lai runātu par līdzekļu ekonomiju, ir jāatrod ekonomiskā līdzsvara punkts starp uzturēšanas izmaksām un investīciju izmaksām. Citādi neko ietaupīt neizdosies. Skopais un muļķis maksā divreiz.
Vēl piesardzīgu dara fakts, ka jaunais satiksmes ministrs kaut ko norunāja par nepieciešamību dzelzceļam diversificēties. Nez ko viņš ar to domāja? Diversificēties kādā jomā? Līdzīgi laida arī Tālis Linkaits savā iesākumā. Pat iecēla Padomē savus diversifikatorus A. Liepiņu un R. Cepli, taču četru gadu laikā tā neko arī nenodiversificēja. Varbūt šo vārdu politiķi lieto, jo skan gudri.
Nez kā varētu diversificēties dzelzceļa infrastruktūra, uzbūvēt uz sliedēm skrejceļu? Tas pats LDZ Cargo - uzsākt avio vai auto pārvadājumus? Var jau visu, bet vai vajag. Varbūt ar diversificēšanos ministrs domāja kravas? Varbūt jaunajam ministram tāpat kā T. Linkaitam sākumā likās, ka ir daudz neaustrumu kravu? Pirms kāda laika T. Linkaits taču atzinās, ka citu kravu neesot. Vai tam, lai to saprastu, bija vajadzīgi četri gadi? To jau viņam uzreiz teica. J. Vitenbergs taisās uzkāpt arī uz šī grābekļa?
Par to izmaksu samazināšanu kā varoņdarbu, ko M. Kleinbergs, protams, padomes priekšsēdētāja J. Langes vadībā ir veicis. Samazinoties kravu apjomam vairāk nekā uz pusi, ir tikai loģiski, ka samazinās arī strādājošo skaits. Viena daļa, kuru darbs ir saistīts ar kravu pārvadājumu un kravu apstrādi, gandrīz automātiski, savukārt infrastruktūras uzturēšanā, mainoties infrastruktūras noslodzei. Nekad neesmu sapratis šo apsēstību ar apņemšanos un ziņošanu par strādājošo skaita samazināšanu. Vai tad strādājošie ir tas, pret ko jācīnās. Būdams ekonomists, vienmēr esmu optimizējis izmaksas, ne strādājošos. Strādājošie ir tikai viena no izmaksu sadaļām.
Bet tagad galvenais antivaroņdarbs administrācijas izmaksu samazināšanā. Koncerna pārvaldes izmaksas (uzņēmuma padomes un valdes atalgojums, to var atrast koncerna gada pārskatā) laika posmā no 2018. gada līdz 2021. gadam pieauga gandrīz divkārtīgi. No 790 tūkst. eiro uz 1,4 milj. eiro. Kāpēc tad J. Lange nepalielījās kā krietns un rūpīgs saimnieks? Kāpēc kautrēties?
Vēl viena ne visai laba ziņa. Pēdējos četros gados LDZ nav veicis faktiski nekādas investīcijas. Ceļu kapitālā remonta apjomi bija nožēlojami. Jaunas tehnoloģijas nav parādījušās. Bija plānots vismaz sākt būvēt Vienoto kustības vadības centru, elektrificēties līdz Daugavpilij un Rēzeknei, kā arī praktiski par jaunu pārbūvēt Šķirotavu Daugavpilī, bet nekas netika izdarīts. Kaut arī šiem projektiem bija paredzēts ES līdzfinansējums un tie tika iekļautu Indikatīvajā dzelzceļa infrastruktūras attīstības plānā, tātad pasūtīti no MK puses. Četru gadu laikā dzelzceļs tehnoloģiski ir pavisam atpalicis no kaimiņiem. Salīdzinājumam: laika posmā no 2005. līdz 2018. gada investīcijas dzelzceļā, kopā ar Eiropas naudām tuvojās 1 miljardam eiro.
P.S. Labi laiki valsts uzņēmumos piesaista negodprātīgus politiķus, kas ieceļ nekompetentus, bet sev lojālus vadītājus, kuri rada sliktus laikus uzņēmumiem.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
