Iesaki rakstu: 
Kāpēc tika atlaista 10. Saeima? Ne jau tādēļ, ka tajā būtu vairāk nezinošu, neprasmīgu vai aprobežotu deputātu kā iepriekšējās. 10. Saeimas atlaišanas iemesls ir morālas dabas. Cilvēkiem bija apnicis, ka sola vienu, bet balso citādi, ka īstenoti tiek nevis atklātās diskusijās pieņemti lēmumi, bet slepenās sarunās panāktas vienošanās.
Kas ir V. Zatlera popularitātes cēlonis? Tā ir cerība. Cilvēki cer atjaunot to, kas pēdējo 20 gadu laikā ir pamests novārtā. Proti, godprātīgu, taisnīgu un caurskatāmu politiku. Politiku, kas balstīta vērtībās, turklāt nevis vārdos, bet darbos.
Mani personiski uzrunāja V. Zatlera kunga izvirzītais vērtību skatījums tikšanās laikā ar 16 nevalstisko organizāciju pārstāvjiem. Valsts politikas pamatā, viņš teica, ir ģimene ar bērniem. Tam seko atbildība. Tad principi jeb tikumi, kā izturamies cits pret citu un savu valsti. Domāju, ka šo principu pamatā ir cieņa pret cilvēku un arī katram pret sevi.
Viens no pirmajiem soļiem, kas sabiedrībai sperams šajā virzienā, ir: atjaunot normālu politisko kultūru Latvijā. Tas cita starpā nozīmē izolēt no politiskās darbības cilvēkus, kuri ir apsūdzēti smagos noziegumos. Cienīsim sevi un savu valsti. Vienkārši nesarunāsimies un nesadarbosimies ar viņiem. Ja esi apsūdzēts – tiesājies un tikai tad, kad ir attaisnojošs spriedums, – atgriezies politikā!
Daudzās demokrātiskās valstīs pie mazākās šaubu ēnas vai skandāla politiķis atkāpjas no sava amata pats. Turpretī Latvijā ar tādiem auklējas, diskutē un rada sava veida atpazīstamības oreolu. Jaunajai paaudzei šāda situācija nodod vēstījumu, ka galvenais ir būt masu mediju uzmanības centrā. Nav svarīgi, cik amorāla ir rīcība.
Ja nevar uzreiz notiesāt pēc likuma, tad morālam vērtējumam it kā nav nozīmes. Šāda tendence ir bīstama, un tas pazemo ikvienu pilsoni. Ir jāattīra politiskā vide no slepenām vienošanām, intrigām, meliem un liekulības. Taču šo nesaudzīga morālā prasīguma principu būs jāattiecina pašiem pret sevi: katram deputātam vai partijas valdes loceklim, katram partijas biedram, katrai partijai, arī katram vēlētājam pret sevi. Un tas jau ir daudz grūtāk. Taču, ja to nedarīsim, tad velta ir bijusi 10. Saeimas atlaišana un jaunu partiju dibināšana.
Nemānīsim sevi – nebūs tā, ka 11. Saeimā atjās uz balta zirga ideāli politiķi un uz burvju mājiena visas problēmas atrisināsies. Mēs visi esam cilvēki, tātad ar trūkumiem. Tādi būs arī 11. Saeimas deputātiem. Svarīgi ir nevis cerēt uz ideāliem cilvēkiem (tādu tikpat kā nav), bet gan radīt sistēmu, lai vājus un uzticību zaudējušus deputātus varētu atsaukt, lai Saeima visu laiku „justu pakausī tautas elpu”. Kā tas ir bijis pēdējā laikā, pēc 28. maija lēmuma, kad pēkšņi tik raiti sāka pieņemt likumus. Šādām pārmaiņām jānāk arī ierēdniecības darbā. Deputātu atsaucamība – valsts līmenī, ierēdniecības līmenī – darba līgumi uz laiku un pāratestācija.
Valsts pārvaldē ir jāiesaista sabiedrība. Arī profesionālās nevalstiskās organizācijas. Var piekrist sociologa R. Ķīļa domām, ka daudzviet iespējama valsts līdzekļu sabiedriska pārvaldība. Izglītības jomā, piemēram, šāds precedents jau ir bijis: Izglītības inovācijas fonds, kuru diemžēl steigā likvidēja krīzes histēriskajā gaisotnē. (sk. rakstu „Būt vai nebūt inovācijām izglītībā” – pietiek.com: http://www.pietiek.com/raksti/but_vai_nebut__inovacijam_izglitiba!)
Nākamais solis vērtību un principu iedzīvināšanā ir precīza, pārdomāta un izdiskutēta reformu secība, kas ved uz noteiktu mērķi, proti, kvalitatīvu situācijas uzlabojumu. Ir nepieciešams pragmatisks skatījums. Bez specifiskām diskutablām nostādnēm, kas varētu šķelt sabiedrību pēc tautiskās, reliģiskās vai sociālās piederības. Tādai jākļūst arī jaunajai politikai. Tai jābūt vērstai uz maksimāli plašu – vēlams, visu – Latvijas pilsoņu problēmu risināšanu, ne tikai bagāto, bet arī nabago, ne tikai pilsētnieku, bet arī laucinieku, gan jauno, gan arī veco, gan latviešu, gan citu tautību pilsoņu.
Mēs joprojām vēl esam krīzes ēnā, taču mums ir jāplāno tālāk valsts politika tā, lai šādas krīzes vairs neatkārtotos. 300 000 iedzīvotāju „pazušana” (daudzi no tiem devušies ekonomiskā trimdā uz ārzemēm), korupcija un valsts nozagšanas draudi liecina, ka iepriekšējo gadu politika ir būtiski jāpārskata. Iespējams, ka tuvojas ekonomiskās domāšanas paradigmu maiņa visas pasaules līmenī. Turpmāk ir nepieciešama līdzsvarota attīstība – bez nepamatotiem ekonomiskajiem „burbuļiem”, bez krīzēm, bez stagnācijas vai bezatbildīgas ļaušanās tirgus spekulāciju stihijai. Turklāt politikā jāņem vērā visi tie izaicinājumi, ko izvirza 21. gadsimts: būt mobilākiem, radošākiem, gudrākiem.
Taču gudrība nozīmē apzināties arī savas saknes, senču mantojumu. Latvijas valsti vieno ne tikai latviešu valoda, bet arī kopīga kultūras un vēstures pieredze, gadsimtos izkristalizējušās vērtības un tradīcijas, kas ir jānosargā globalizācijas bieži vien agresīvā spiediena apstākļos.
Ir jāatjauno demogrāfiskais līdzsvars. Ir jāatjauno ticība valsts varai. Ir jāatjauno katra cilvēka motivācija rīkoties godprātīgi un atbildīgi. Ir jāatjauno saskaņa starp kopienām. Radošums un atvērtība jaunajam ir jālīdzsvaro ar gadsimtos pārbaudītām morāles vērtībām, ko pēdējos gados bijām ignorējuši.
Par Latvijas atjaunotni!
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
