Iesaki rakstu: 
Ir nosaukti visdažādākie iemesli, kāpēc Sabiedrisko pakalpojumu regulēšanas komisijas vadītāja Valentīna Andrējeva pat nemēģina atkārtoti kandidēt uz šo amatu.
Te ir gan visiem labi zināmā aizraušanās ar azartspēlēm, gan nezin kādu trešo personu aizdotā nauda, gan vienkārši pašas kundzes apziņa, ka ar šādu „kravu” atkārtota tikšana amatā ir vienkārši neiespējama – protams, ja neparādās kāda pārliecinoša politiskā aizmugure, ar kuru mūsu valstī, kā zinām no pāris nedēļas senas pagātnes, pat mazas firmiņas vadītāju var bez konkursa iecelt par Latvijas dzelzceļa valdes locekli.
Taču ir vēl viens iemesls, kāpēc Andrējevas kundzei nudien nevajadzētu atgriezties augstajā amatā, - un atšķirībā no aizraušanās ar vienročiem bandītiem šis iemesls ir profesionāls. Un proti: kas to būtu domājis, ka Andrējevas kundze pēc visiem šiem gadiem amatā tā arī nav papūlējusies precīzi izlasīt galveno viņas darbību regulējošo normatīvo aktu – likumu Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem?
Lieta tā, ka pirms dažām dienām portāls Pietiek ziņoja: „Neoficiāli izskan, ka līdzšinējai SPRK vadītājai jau sagatavota silta vietiņa ar a/s Latvijas gāze (LG) saistītā amatā. LG un Andrējevu saista viņas draudzīgās attiecības ar šī dabas gāzes monopolista vadītāju Adrianu Dāvi.”
Pirms šīs informācijas publicēšanas Andrējevas kundzei nebija ne laika, ne vēlmes komentēt šo neoficiālo ziņu. Tagad, dažas dienas padomājusi, viņa nu laikrakstā Dienas Bizness nākusi klajā ar šādu paziņojumu:
„Tās ir muļķības! Es nesaprotu, kā kaut ko tādu vispār var rakstīt, nepainteresējoties par lietas būtību. Latvijas likumdošanā ir noteikts, ka vēl trīs gadus pēc darba regulatorā es nedrīkstu strādāt nevienā regulējamajā uzņēmumā. Tas nozīmē, ka es tuvākajā nākotnē nevaru strādāt ne Latvijas Gāzē, ne Latvenergo, ne kādā citā kompānijā, kuru darbību manis vadītā institūcija ir regulējusi. Man tas ir aizliegts. Un visi to zina, tāpēc šāda veida darba piedāvājumu man nemaz nav.”
Andrējevas kundzes sašutums izklausās tik patiess, ka tiešām izskatās – kundze pavadījusi savā augstajā amatā gadus un, saņemot fantastisku algu, kas jau tuvojusies Latvijas Bankas megapelnītāju līmenim, pieņēmusi supersvarīgus lēmumus par mūsu visu ikdienas maksājumu tarifiem, taču nav izlasījusi, ko īsti nosaka likums Par sabiedrisko pakalpojumu regulatoriem.
Palīdzēsim kundzei – par viņas tālākās nodarbinātības iespējām tur rakstīts, lūk, kas: „Padomes loceklis trīs gadus pēc padomes locekļa pilnvaru termiņa izbeigšanās nevar būt tā sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja īpašnieks, akcionārs vai darbinieks, kas ir tiesīgs pieņemt lēmumus un rīkoties ar sabiedrisko pakalpojumu sniedzēja mantu vai finanšu līdzekļiem, par kuru viņš ir pieņēmis lēmumu.”
Ko nosaka likuma norma – to, ka Andrējevas kundzei nebūs iespējas tikt pie siltas vietiņas Latvijas gāzē, kā viņa mums to tagad mēģina iestāstīt? Nē – tikai to, ka viņa trīs gadus nedrīkstēs būt Latvijas gāzes akcionāre, īpašniece vai ieņemt tādu posteni, kurā viņai būs tiesības pieņemt lēmumus vai rīkoties ar Latvijas gāzes mantu vai finanšu līdzekļiem. Kā tas izslēdz silto vietiņu bez kādas atbildības un nepieciešamības pieņemt lēmumus pašā Latvijas gāzē vai kādā tās meitasuzņēmumā? Nekā.
Ar vārdu sakot, izvēle vienkārša: vai nu Andrējevas kundze šodienas intervijā Dienas Biznesam ir vienkārši aizmelojusies, vai arī pārņem neliels izbīlis, domājot, ka šādas kompetences un atbildības pakāpes cilvēki, kas nav spējīgi izlasīt pat savas nozares galveno normatīvo aktu, gadiem ilgi ir noteikuši mums sabiedrisko pakalpojumu tarifus.
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
