Rietumos esam tikuši, tomēr padomju lausku lasītājus neesam lāga pieskatījuši
Dainis Īvāns03.05.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Tik daudz laimīgu cilvēku seju kā 1990. gada 4. maija pievakarē pēc Latvijas Republikas Augstākās padomes balsojuma par valsts neatkarības atjaunošanu Latvijā neesmu redzējis ne pirms, ne pēc tam. Pret debesīm cēlās rokas ar uzvaras simbolā izstieptiem pirkstiem. 4. maijs bija uzvara gan jaunievēlētajiem Augstākās padomes deputātiem, kas balsoja "par", gan cilvēku tūkstošiem, kas pie tagadējās Saeimas nama, mājās un darbavietās saskaitīja tās 138 balsis. Gandrīz neticama uzvara pēc pusgadsimta okupācijas, sovjetizācijas un rusifikācijas. Izcīnīta kailām rokām pret totalitāru impēriju un "pasaulē otro" armiju.
Ārēji 1990. gada 4. maijā viss it kā bija pa vecam. PSRS militāri rūpnieciskais komplekss Latvijā kaut ko ražoja mūžīgajam karam pret Rietumiem. Vairāki simti padomju armijas bāzu Latviju padarīja par vienu no visvairāk militarizētajām teritorijām pasaulē. Tomēr PSRS Baltijas kara apgabala pavēlnieks ģenerālis Fjodors Kuzmins tūlīt pēc 4. maija balsojuma brīdināja jaunievēlētās Augstākās padomes vadību, ka viņa armija no "nacionālistu tīkojumiem" īpaši sargāšot Rīgas Ļeņina pieminekli. Krievu bruņutehnika aplenca arī Liepājas ļeņinekli. Latvijā tādu bija aptuveni četrdesmit. Ienaidnieks paredzēja, ka Maskavas vara beigsies, kad sāksies tās galveno simbolu demontāža.
Okupācijas simbols Pārdaugavā, šķiet, nevienu vēl īsti neinteresēja. Tas vēl nebija pārvērsts Krievijas revanšistu un propagandistu svētvietā. 1990. gada 9. maijā ģenerālis Kuzmins apmierinājās vien ar "neuzvaramās" armijas parādi Daugavmalā. Par varītēm viņš vēl gribēja tās skatītāju tribīnēs ievilkt visu atgūtās Latvijas vadību. Augstākās padomes Prezidijs no šī ielūguma atteicās.
Viss Latvijas pārejas posms uz neatkarību un demokrātiju kopš toreizējā 4. maija jau uzskatāms par simbolu, argumentu un likumu karu. Maskavas un Latvijas. Augstākajā padomē pretim Tautas frontes vairākumam turējās komunistiskā opozīcija ar prāvu padomju armijas un VDK virsnieku kodolu. Arī tā nikni sargāja savus simbolus un kolonistu privilēģijas. Vēl pirms 4. maija PSRS prezidents Gorbačovs LTF vadību brīdināja: "Nekur neaiziesiet! Tauta jūs gāzīs!"
Augstākās padomes Neatkarības deklarāciju viņš izsludināja par apturētu un "neatbilstošu PSRS konstitūcijai" kopš pieņemšanas brīža. Mēs atbildējām, ka Latvijas Satversmei nav nekā kopīga ar viņa konstitūciju. Sākās divu varu laikmets, caur kuru devāmies uz priekšu kā pa naža asmeni. Stīvējās divas prokuratūras, Latvijas un PSRS. Pastāvēja divas ekonomikas, PSRS brūkošā un Latvijas cerīgā. Karoja divi karaspēki, PSRS armija un mūsu gara spēks. Jau 15. maijā brāļu Kokaru diriģēts koris un LTF brīvprātīgie kārtības sargi stājās pretī Gorbačova piesauktajai "tautai", galvenokārt civildrēbēs pārģērbtiem krievu karaskolu kursantiem, kas organizēti lauzās Augstākās padomes namā. Ar tādu pašu argumentāciju, kā Putins tagad laužas Ukrainā. Tikai mūsu Augstākās padomes gāzēju uzbrukums izira ap pusdienlaiku.
Tad armijas kazarmās sākās pusdienu laiks. Tomēr bruņoti uzbrukumi un provokācijas te vienā, te otrā Latvijas vietā gan muitniekiem, gan Latvijai lojāliem miličiem turpinājās. Te leģionāru, te sarkanarmiešu pieminekļiem, te savējiem, te svešiem, kā tas parasts arī Putina Krievijā, tika pa kādam armijas ziķeru sagādātam spridzeklim. Esmu pārliecināts, ka šo laiku izturēt līdz galam un uzvarēt gan Augstākās padomes deputātiem, gan Latvijas sabiedrībai ļāva tieši 4. maijā līdzīgi kodolreakcijai iegūtā un atraisītā pašapziņa, drosme, noteiktība un aša izlēmība, kam pretinieks nespēja turēt līdzi.
Viens no LTF un Augstākās padomes vadītājiem profesors Pēteris Laķis pārejas parlamenta misiju raksturoja vārdiem: "Vispirms jāsagrauj bordelis, ko sauc par Latvijas PSR, un jāizmētā akmeņi tā, lai neviens tos nespētu salasīt. Pēc tam – ko kājas nes, uz Rietumiem!"
Vai un kā tas izdevies, vēl vajadzētu pētīt akadēmiskajai zinātnei un mākslai. Skaidrs, ka Rietumos esam tikuši, tomēr padomju lausku lasītājus neesam lāga pieskatījuši. Ļeņinekļu vietā viņi nu pielūdz citus simbolus un rod citas enkurvietas grimstošajam krievu karakuģim. Tāds ir bēdīgi slavenais Pārdaugavas piemineklis. Tāpēc tas nav pārdēvējams. Nav pārveidojams. Vienīgā patiesībai atbilstošā "atbrīvotāju" monumenta transformēšanas iespēja būtu driskainā sievietes tēla novietošana līmeniski pret tikko kā Ukrainas karā atmaskoto izvarotāju, marodieru un slepkavu grupu. Labākais un 4. maija ideāliem atbilstošākais lēmums būtu betona varmāku "izformēšana". Varbūt vienīgi stabus atstājot zirgu piesiešanai. Par godu mūsu un ukraiņu Uzvaras dienām.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
