Rīgai un „Saskaņai” lielveikali ir svarīgāki par iedzīvotājiem
Jānis Maulis22.05.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
2018. gada pirmajā pusē presē parādījās ziņas par LIDL lielveikalu atvēršanu Latvijā. Cita starpā viens no lielveikaliem tiek plānots tieši zem mana dzīvokļa logiem Dzelzavas ielā 75B.
Ja šobrīd es no rītiem varu pamosties savā guļamistabā un iziet turpat uz lodžijas ieelpot spirgto pavasara gaisu (šeit būtu jāsaka, svaigo pavasara gaisu, jo māju, kurā ir mans dzīvoklis, no noslogotās Dzelzavas ielas atdala 1,2 hektārus plaša zaļā zona ar vairāk kā 40 kokiem tajā), tad jau pavisam drīz, iespējams, izejot uz savas guļamistabas lodžijas, vienīgais, ko varēšu baudīt, būs “skaistais” skats uz 1,2 hektārus asfaltēto LIDL autostāvvietu, un tāpat varēšu elpot pa to traucošo automašīnu (kas noteikti brīvdienās būs skaitāmas tūkstošos dienas laikā) izplūdes gāzes.
Es kopā ar vēl vairākiem apkārtējo māju iedzīvotājiem esmu pārsūdzējis SIA “Lidl Latvija” izsniegto koku ciršanas atļauju un būvatļauju, kuras atļauj SIA “Lidl Latvija” Dzelzavas ielā 75B izcirst kokus, noasfaltēt 1,2 hektārus plašo zaļo zonu un uzbūvēt lielveikalu. Nepārprotiet mani. Es neesmu pret jauniem lielveikaliem Rīgā un pret jaunu spēlētāju Latvijas vienveidīgajā lielveikalu operatoru saimē. Es esmu pret lielveikalu celšanu faktiski iedzīvotāju guļamistabās, neuzklausot pašu iedzīvotāju viedokli.
Būvniecības likums redakcijā līdz 2014. gada 1. oktobrim noteica samērā plašu gadījumu loku, kad pašvaldībām bija pienākums rīkot publisko apspriešanu par plānotu būvniecību. Proti, pašvaldībām bija pienākums rīkot paredzētās būves publisku apspriešanu, ja būve būtiski: 1) pasliktina iedzīvotāju sadzīves apstākļus; 2) samazina nekustamā īpašuma vērtību; 3) ietekmē vidi, bet tai nav nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar likumu "Par ietekmes uz vidi novērtējumu".
Ar jauno Būvniecības likumu, kas stājās spēkā 2014. gada 1.oktobrī, Saeima būtiski sašaurināja gadījumu loku, kad pašvaldībām ir obligāti jārīko publiskā apspriešana, nosakot tikai vienu gadījumu - ja blakus dzīvojamai vai publiskai apbūvei ir ierosināta tāda objekta būvniecība, kurš var radīt būtisku ietekmi (smaku, troksni, vibrāciju vai cita veida piesārņojumu), bet kuram nav piemērots ietekmes uz vidi novērtējums. Tai pat laikā Saeima piešķīra pašvaldībām tiesības pašām ar saistošajiem noteikumiem paredzēt arī citus gadījumus, kad rīkojama būvniecības ieceres publiskā apspriešana.[1]
Šajā ziņā Rīgas pilsētas pašvaldība bija pirmrindniece iedzīvotāju interešu aizstāvībā, pilsētas apbūves noteikumos kā citus gadījumus saglabājot visus līdz tam jau apbūves noteikumos bijušos gadījumus, kad rīkojama būvniecības ieceres publiskā apspriešana: 1) pasliktinās iedzīvotāju sadzīves apstākļus; 2)samazinās nekustamā īpašuma vērtību; 3)ietekmēs vidi, bet tai nav nepieciešams ietekmes uz vidi novērtējums saskaņā ar likumu „Par ietekmes uz vidi novērtējumu”.[2]
Diemžēl realitātē Rīgas pilsētas pašvaldībai ar šo savu apņemšanos uzklausīt iedzīvotāju viedokli iet gaužām bēdīgi, un nekur tālāk par savas apņemšanās uzlikšanu uz papīra pašvaldība nav tikusi. It īpaši tas ir attiecināms uz “LIDL gadījumu”. LIDL Latvijas tirgū nāk iekšā ļoti agresīvi – domājams, ka tas saistāms gan ar Latvijā jau pārpildīto mazumtirdzniecības nišu, gan arī LIDL lielo naudas maku Vācijā.
Tai skaitā LIDL ienākšanu raksturo arī būvatļauju saņemšana no Rīgas pilsētas būvvaldes par lielveikalu būvniecību bez publiskās apspriešanas teritorijās, kur citiem lielveikalu operatoriem nekad tas nebija izdevies, piemēram, tai pašā Dzelzavas ielā 75B, kur lielveikala būvniecība ar tam pieguļošo autostāvvietu 1,2 hektāru platībā plānota tieši zem iedzīvotāju logiem.
Nav šaubu, ka šiem vairākiem simtiem iedzīvotāju būtiski pasliktināsies sadzīves apstākļi. Tāpat ļoti iespējams, ka arī dzīvokļu vērtība, zem kuru logiem LIDL lielveikals tiks celts, būtiski samazināsies. Bet Rīgas pilsētas būvvaldei tas nebija šķērslis SIA “Lidl Latvija” izsniegt būvatļauju lielveikala būvniecībai bez publiskās apspriešanas rīkošanas.
Šī situācija mani mudināja papētīt, kā tad kopumā Rīgas pilsētas pašvaldībai ir veicies ar publisko apspriešanu rīkošanu. Pirmais, ko es atcerējos no pēdējo laiku skaļajām publiskajām apspriešanām, bija IKEA būvniecība. Bet “aplauziens”, izrādās, kas to rīkoja Stopiņu novada būvvalde. Tālāk skatos tirdzniecības centru “Akropole”. Atceros, ka arī tam tika rīkota publiskā apspriešana. Jā, tikai izrādās, ka 2008. gadā, kad spēkā vēl bija vecais Būvniecības likums un Rīgas pilsētas pašvaldību vadīja Jānis Birks no tēvzemiešiem (Nils Ušakovs un Saskaņa Rīgas pašvaldību sāka vadīt no 2009. gada).
Tātad arī šo gadījumu nevar skaitīt, jo, tā kā Rīgas pilsētas pašvaldību no 2009. gada jau kūrē Saskaņa un LIDL ar, izskatās, lielu Rīgas pilsētas pašvaldības atbalstu, Rīgā saņem būvatļaujas tieši Saskaņas vadības laikā, tad korekti ir vērtēt, kā tad rīkojas tieši Saskaņas vadītā Rīga. Un šeit es pasteigšos notikumiem pa priekšu – attiecībā uz ieklausīšanos iedzīvotāju viedoklī par jaunām būvniecības iecerēm, kurām atbilstoši pašas domes atbalstītajiem pilsētas apbūves noteikumiem būtu rīkojamas publiskās apspriešanas, bet nav noteiktas kā obligātas, tieši nekā. Laikam Saskaņas ieskatā iedzīvotāji ir tikai rīks tikšanai pie varas, bet pēc tam izmetami miskastē.
Interesanta aina paveras papētot kādām būvniecības iecerēm tad ir rīkotas publiskās apspriešanas Saskaņas valdīšanas laikā Rīgas pilsētas pašvaldībā – no 2009. gada 1. jūlija līdz 2019. gada 23. maijam (kad tapis šis raksts). Šajā laikā Rīgas pilsētas pašvaldībā ir rīkotas 44 publiskās apspriešanas, jeb vidēji 4,4 publiskās apspriešanas gadā, no kurām absolūtais vairākums ir par viesnīcu un dzīvojamo ēku būvniecību – attiecīgi 16 un 9, kas kopā veido 57% no visām šo desmit gadu laikā rīkotajām publiskajām apspriešanām. No kā es secinu – Rīgas pilsētas pašvaldībai Saskaņas valdīšanas laikā visvairāk traucē tūristi un iedzīvotāji.
Savukārt lielveikalu būvniecība faktiski iedzīvotāju guļamistabās (kā tas ir LIDL gadījumā) Rīgas pilsētas pašvaldības (tātad, Saskaņas) ieskatā nav pietiekoši nopietns iemesls paprasīt iedzīvotāju viedokli (jo nav laika, jāprasa iedzīvotāju viedoklis par jaunu dzīvojamo platību būvniecību vietās, kur varētu būvēt jaunus lielveikalus). Laikam, ko nevar izdarīt ar lielu naudu, var izdarīt ar ļoti lielu naudu.
Protams, vietā ir pateikt, ka man šim caur rindiņām izlasāmajam apgalvojumam nav pierādījumu, bet tas ir mans viedoklis. Manuprāt, visa šī situācija liek domāt, ka kādam(iem) Rīgas pilsētas pašvaldībā ir personiska (mantiska vai savādāka) interese, lai LIDL bez sarežģījumiem (bez iedzīvotāju viedokļu uzklausīšanas un ņemšanas vērā) varētu būvēt savus lielveikalus iedzīvotāju guļamistabās.
[1] Būvniecības likuma 14. panta piektā daļa;
[2] Rīgas pilsētas apbūves noteikumu 608.1. apakšpunkts.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
