Iesaki rakstu: 
Rīgas rātspersonas oficiāli deklarē, ka vēlas pilsētu atslogot no automobiļiem. Situāciju varētu risināt, ļaujot privātajam sektoram atjaunot maršruta taksometru kursēšanu (nejaukt ar šūpulī nomērdēto mikroautobusu satiksmi). Taču tas diez vai īstenosies, jo pašreizējie galvaspilsētas vadīkļi ir ķerti ar totālas kontroles ieviešanu un ķepas uzlikšanu uz it visām naudas plūsmām. Vienlaikus pārvietošanos sabiedriskajā transportā Rīgas Dome cenšas padarīt iespējami neērtāku.
Tā kā Rīgas domnieki sabiedrisko transportu paši neizmanto, tad tautas priekšstāvjiem ir ļoti miglains priekšstats, kas notiek vāģos, kur “reņģēdāji” regulāri saspiežas kā ķilavas bundžā. Peļņas labad var paeksperimentēt ar pasažieriem. No 1. februāra 19 maršrutos iekāpšana autobusos un trolejbusos jau notiek pa priekšējām durvīm. Braucienu reģistrācija esot augusi. Tāpēc Rīgas dome sarūpējusi “svētku dāvanu” rīdziniekiem un galvaspilsētas viesiem – no 1. maija vēl 11 sabiedriskā transporta maršrutos iekāpšanu organizēs tikai pa priekšējām durvīm. Turklāt šo eksekūciju īsteno arī posmainajos autobusos jeb garmoškās.
Pārgudrinieki var iebilst, ka arī Stokholmā iekāpšana autobusos ir pa priekšējām durvīm. Taču Zviedrijas galvaspilsētā ir metropolitēns ar 100 stacijām. Ja tāds funkcionētu Rīgā, visticamāk, būtu mazāk problēmu ar pārvietošanos bez auto no viena Rīgas gala uz otru un pasažieru blīvumu sabiedriskajā transportā. Taču savulaik letiņi panāca metro projekta norakšanu, baidoties, ka profesionālie būvnieki, kas Maskavā bija zelta vērtē, vēlēsies palikt Padomijas perifērijā, palielinot kolonistu skaitu. Runā, ka protestus kurbulēja no Kremļa, zinot, ka Baltijas valstis jau norakstītas un ieguldīt tajās līdzekļus nav vērts. Protestus izmantoja kā iemeslu Rīgas atstāšanai bez metropolitēna. Taču tā jau ir cita opera.
Tikmēr mūsdienu birokrātiem uzspļaut uz to, ka cilvēkiem ar visām pekelēm pēc iekāpšanas, errojoties uz visu pasauli, jālaužas cauri pārējo pasažieru burzmai uz aizmugures pusi, un uz konfliktsituācijām, kas tādēļ reizēm rodas. Kuram tad augstajos plauktos interesē prasto ļaužu oma un ērtības. Kāda pavecāka kundze izteica pieņēmumu, ka augšā laikam sēž vesela komanda, kas saņem algas par to, ka izdomā, kā pārējo dzīvi padarīt sliktāku (eifēmisms izskanējušajam rupjam lamuvārdam). Ja es būtu fantasts, uzrakstītu, ka rātē sēž enerģētiskie vampīri, kas barojas no ļaužu negatīvajām emocijām. Taču reālajā dzīvē bez kādas beletristikas sociopātiem baudu sagādā apziņa, ka viņu lēmumi citiem sagādā ciešanas.
Starp citu, novēroju, ka slīpētākie jaunieši ar it kā biļetēm viedtālruņos un draudošāka paskata razbainieki vienalga iemanās vizināties pa zaķi. Jāpiezīmē, ka kopš ukraiņu bēgļu pieplūduma Dievzemītē jēlības krieviski gan uz ielas, gan transportā dzirdu arvien biežāk. Līdztekus braucēju sejās lasāma kaut kāda nolemtība un nīgrums. Atgriezusies tā dēvētā padomju laiku pelēcība, tikai daudzkārt nomācošāka. Cilvēki cenšas atrauties no realitātes, iegrimstot viedtālruņos.
Jaunieveduma dēļ sabiedriskais transports nereti kavē. Pasažieri rīta stundās tālab nervozi un uzvilkti. Rīgas satiksmes pieviltajiem darbarūķiem, kuriem kavējuma dēļ rodas problēmas darbā, galvaspilsētas dome attaisnojumus neizsniedz un zaudējumus nesedz. Ievēroju, ka pie bāleliņu varas sabiedriskais transports pilsētā dienas vidū sācis kursēt, kā pagadās. Maršruta laika saraksts kļuvis par ļoti aptuvenu orientieri. Ordnungs no latvjiem galīgi izvēdinājies.
Nezinu, cik piemaksā transporta vadītājiem par papildu slodzi un vai piemaksā vispār. Tomēr šoferītim nav jāuzņemas konduktora un kontroliera pienākumi, bet jāstūrē un jāvēro ceļš. Vismaz lielpilsētā noteikti ne. Kontakti ar pasažieriem gribot negribot izraisa stresu vadītājam, kas savukārt palielina avārijas situāciju varbūtību. Viss naudas guvums, kas tāpat ceļ vienīgi činavnieku labklājību, neatsvērs pat vienu ceļu satiksmes negadījumu ar cilvēku upuriem. Taču Rīgas bonzas tas neuztrauc – ne tikai empātijas trūkuma dēļ, bet labi zinot, ka pašreizējās visatļautības apstākļos viņus neviens pie atbildības nesauks.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
