Romāns „Nauda”: kas „ebreju kompensāciju” jautājumā saista Valdi Bebrovski un „Austrumu bankas” īpašniekus
PIETIEK12.06.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Kāpēc gan Jaunās Vienotības Saeimas frakcija tik lielā vienotībā nobalsoja par labu likumprojektam, kas paredz naudas atmazgāšanā vainotās Rietumu bankaslīdzīpašnieka Arkādija Suharenko vadītajai biedrībai samaksāt no valsts budžeta 40 miljonus eiro kā kompensāciju par savulaik ebrejiem atņemtajiem īpašumiem? Pietiek šodien ekskluzīvi publicē vēl vienu nodaļu no aizvadītā mēneša Latvijas grāmatnīcās pieprasītākās grāmatas – jaunā politiskā trillera „Nauda”, kura sniedz ieskatu caurcaurēm izdomāta „eirosekretāra” un „partijas Vienība” pārstāvja Valda Bebrovska attiecībām ar „Austrumu bankas” līdzīpašnieku Arkādiju Zaharenko, viņa radinieku un kompanjonu Leonīdu Eserkinu un saistību ar „ebreju kompensāciju” jautājumu.
„101. nodaļa. Valdis Bebrovskis
Idiots… kāds viņš bija idiots… Naivs, naivs, naivs idiots… Valdim Bebrovskim pašlaik gribējās sisties ar galvu pret sienu līdz brīdim, kad šī atziņa izsistos no smadzenēm, – un bija pilnīgi vienalga, kas notiktu gan ar tām, gan ar stulbo galvu, kurās tās atradās.
Paraugoties atpakaļ, tas šķita tik elementāri skaidri… Rimēvičs vienmēr bija bijis iedomīgs, egoistisks maita, kurš sevi uzskatīja par nesalīdzināmi augstāku būtni nekā viņam apkārt esošie. Kāpēc viņš, Bebrovskis, būtu kaut kas atšķirīgs? Izmantot tādu un izmest… ko gan citu.
Labi, labi… nedaudz nomierinājies, Bebrovskis sāka analizēt. Nekādu nelabojamu ļaunumu viņš sev vismaz pagaidām nebija nodarījis. Viss, ko viņš bija darījis kopējā… nu nē, nebūt ne kopējā plāna labā, – tur piesieties neviens nevarēja. No malas raugoties, viss izskatījās valstiski atbildīgi un nevainojami.
Cita lieta – ka Rimēvičam acīmredzot pat prātā nenāca ar viņu norēķināties par paveikto. Moris savu ir padarījis, – moris var būt brīvs. Un Ārijas rindu mājas… sirdī iedūra kā ar garu, resnu adatu. Izmantoja, izmantoja, izmantoja kā tādu tualetes papīra kušķi. Ko lai viņš saka Ārijai, kad “austrumnieki”…
Paga, paga, paga, tā varbūt vēl bija izeja. Varbūt vēl bija iespējams kaut ko sarunāt ar tiem. Laika līdz norunātajam tikšanās brīdim ar stratēģiskā partnera vēstnieci bija maz, ārkārtīgi maz… bet, ja Eserkins atbildētu uz zvanu un būtu gatavs nekavējoties tikties, visu vēl varēja paspēt…
Brīnums tiešām notika. Minūtes četrdesmit vēlāk Bebrovskis jau sēdēja Eserkina kabinetā, un viņā jau atkal raudzījās aukstās zivs acis.
– Nu, Vaļģis, kāpēc tāda steiga? Vai kas atgadījies?
Traucoties šurp, Bebrovskis bija izprātojies tā un šitā, taču tā arī nebija izdomājis, ko tieši teikt un kā virzīt sarunu. Acu priekšā stāvēja tikai un vienīgi Ārijas pārmetošā seja.
– Klusējat, Vaļģis, ja? Labi… labi… es tad jums kaut ko pastāstīšu, Vaļģis. Jūs tagad pasēdiet, paklusējiet, bet es jums pastāstīšu…
Pirms kāda laika… ne pārāk liela laika… bija viens centrālās bankas prezidents, kurš bija galīgi zaudējis mēra sajūtu. Uzvedās tā, it kā viņam viss būtu atļauts. Kala lielus plānus.
Bet Dievs… jūsu kristiešu Dievs, Vaļģis… un vispār Dievs nemīl alkatību un lepnību. Cilvēki palīdzēja, un jūsu prezidents saņēma pēc nopelniem. Vai vismaz daļēji.
Taču alkatība ir lipīga. Jūsu prezidents savam plānam bija izvēlējies vienu jaunu cilvēku… stulbu, alkatīgu, iedomīgu jaunu cilvēku. Vēl vairāk, izrādījās, ka šis jaunais cilvēks ir vēl alkatīgāks nekā prezidents.
Jaunais cilvēks vēlējās pievākt visu. Viņš sēdēja šeit man pretī, skatījās manī savām alkatīgajām acīm un runāja man tādas lietas, ko neviens gojs neatļautos runāt. Neviens!
Jūsu prezidents ir slikts cilvēks, bet tieši draudēt viņš nekad neatļāvās! Nekad. Bet šis ben zona… šis palaistuves dēls atļāvās man teikt – man no jums vajag to un to, citādi es ar jums izdarīšu to un to…
Bet tas vēl nebija pats sliktākais. Mēs vienojāmies, mēs norunājām. Mēs, ebreji, daudz ko paciešam, mēs mākam paciest. Bet tad izrādījās, ka šis nelietis vienalga taisās izdarīt to, par ko mēs bijām vienojušies, ka viņš to nedarīs.
Redziet, Vaļģis, nodevēji un meļi ir vissliktākie cilvēki. Viņi reizēm nav tiesīgi dzīvot. Tie, kas par kaut ko vienojas un pēc tam jūs nodod… viņiem nav tiesību dzīvot tālāk. Ne es to izdomāju, tā ir Dieva griba.
Jūs taču saprotat, Vaļģis, par ko es tagad runāju, ja?
Bebrovskis mēmi māja ar galvu. Viņš lieliski saprata.
– Ir tikai viena vēl sliktāka cilvēku suga, Vaļģis. Tie, kuriem tu izdari kaut ko labu. Paglāb viņus no nepatikšanām. Uzdāvini viņiem dārgas dāvanas. Un tad viņi tevi nodod, jo kāds cits viņiem ir piedāvājis kaut ko vairāk. Vairāk naudas. Vairāk, vēl vairāk…
Jūs, Vaļģis, nezināt šādus cilvēkus. Es zinu. Daudzus zinu. Piemēram, vienu cilvēku, kura ģimenei bija lielas problēmas ar kredītiem. Mēs palīdzējām šim cilvēkam – paņēmām ar lieliem zaudējumiem viņa sievas biznesa kredītus pie sevis. Lolojām nez cik gadus. Uzturējām…
Un tas nebija viss. Atnāca pie mums šī cilvēka pārstāve – nu, tāda ruda. Saka – tā un tā, cilvēks visu sevi atdevis valsts labā, vajag viņam lielu, spīdīgu zvaigzni. Bet, lai zvaigzni dabūtu, vajag zvaigznes piešķīrējiem samaksāt. Ne visiem, bet vairākiem. Tā, lai balsošanā cilvēks dabūtu pašu lielāko zvaigzni.
Mēs ko? Mēs, protams, piekrītam. Labs cilvēks, laba partija, laba ruda pārstāve. Samaksājam. Lai priecājas cilvēks… Smuka zvaigzne, spīdīga, kam gan vēl tādu iedot…
Jūs ko, Vaļģis? Par kaut ko esat izbrīnīts? Tiešām kaut ko nezinājāt? Nekas, nekas, pasēdiet, paklausieties, man nav daudz palicis.
Redziet, Vaļģis, un pēc tā visa mēs dzirdam, ka šāds cilvēks aizmirst visu, kas viņam labs darīts, un visu, par ko viņš ir vienojies ar tiem, kuri viņam labu ir darījuši… Ko jūs, Vaļģis, domājat – ko mums domāt par šādu cilvēku? Un ko ar viņu iesākt?…
Bebrovskis juta, ka ir nosarcis līdz matu galiem, un lieliski apzinājās, ka ne jau tikai Ārijas rindu māju liktenis pašlaik karājas mata galā. Visu viņš labi saprata. Pilnīgi visu.
– Bet nu labi, Vaļģis, ka jūs tagad esat šeit. Tas, protams, par jums liecina tikai labu. Varbūt… varbūt…
Paldies Dievam, Eserkinam nebija ne mazākās nojausmas par apstākļiem, kuru dēļ viņš pašlaik bija šeit.
– Mēs, Vaļģis, protams, labi zinām, ko jūs gatavojat ar savu draugu Ilmāru…
– Nav, nav viņš man nekāds draugs! – Bebrovskis gandrīz vai izkliedza.
– Vaļģis, Vaļģis… mēs taču vienojāmies, ka es tagad parunāju un jūs paklausāties, ja?… Redziet, Vaļģis, mēs labi zinām, ko mēs varam panākt un ko ne. Mēs jums, Vaļģis, neprasīsim, lai jūs tagad ejat pie vēstnieces un sakāt – lai valsts likvidē to un to, lai ieceļ šito un šito…
Jūs, Vaļģis, prasīsiet – kāpēc tā? Pavisam vienkārši, Vaļģis. Ļoti iespējams, ka rudenī arī ar mums notiks tāpat. Diemžēl ļoti iespējams. Un mums galīgi nav vajadzīgs, lai šī te valsts izdomā, ka arī mūs grib likvidēt pati un iecelt par likvidatoru kaut kādu pocu… šlimazl pocu.
Tāpēc… tāpēc, ja jūs gribat, lai tagad aizmirstu jūsu… kļūdas… jūs varat iet pie vēstnieces un teikt – eirosekretāra kategoriskais viedoklis ir tāds, ka korupcija valsts struktūrās ir ieperinājusies tik dziļi, ka nekādi valsts likvidatori… nekādi… nekādā gadījumā.
Jums taču viss ir skaidrs, Vaļģis, vai ne?… Un, kas attiecas uz jūsu portfelīti… Ja viss būs labi, mums vēl būs iespēja pastrādāt… mums kopā ebreju organizācijām divsimt miljonus vajadzēs atgūt… tur arī būs daudz darba… Ja, Vaļģis? Jums viss skaidrs?...
Valdis Bebrovskis māja ar galvu. Viņam viss bija skaidrs.”
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
