Sabiedriskie mediji ir drauds nacionālas valsts pastāvēšanai
Egils Helmanis26.09.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šo domu gan tieši, gan pārnestā nozīmē esmu uzsvēris jau vismaz trīs gadus, redzot, kā „sabiedriskais medijs” LSM izpalīdz kremļa propagandai, sludina antitradicionālas vērtības un apkaro jebkuru nacionālistisku iniciatīvu vai cilvēkus. Pirms vairāk nekā gada publicēju atklātu vēstuli Valsts drošības dienesta (VDD) vadītājam ar lūgumu pievērst pastiprinātu uzmanību LSM, kā darbība bieži nonāca pretrunā Latvijas drošības interesēm (vēstuli var izlasīt šeit: https://ej.uz/vestule_VDD). Man nav zināms, vai un kā ir rīkojies VDD, tomēr ir redzams, ka LSM savu graujošo darbību turpina. Pamazām noskaidrojas arī plašāks šādas politikas atbalsta tīkls.
Pēdējo dienu laikā ir izgaismojušies vēl pāris pretvalstiskās LSM darbības balsti; 19.septembrī valdībā tika apstiprināta Nacionālās drošības koncepcija, kurā ietvertas apņemšanās veidot latviskāku vidi, stiprināt valsts valodu un līdz 2026.gadam izbeigt LSM krievu valodā raidošo programmu darbu. Šī apņemšanās ir izraisījusi daļēju masku nomešanu sabiedrisko mediju piektās kolonnas ietvaros.
Pret ieceri izbeigt Latvijas mediju vides krievināšanu, asi iestājusies jaunā kultūras ministre Logina. Tas nepārsteidz, jo šī politiķe ir piederīga Latvijas ienaidnieku organizācijai “Progresīvie”, kuru ministriem ir normāli citēt putinu, slavēt rusofīliju un koķetēt ar idejām par Latgales autonomiju.
Daudz interesantāk, ka pret šo ieceri skaļi bazūnē sabiedrisko mediju ombuda vadītāja Rožukalne un sabiedrisko mediju uzraugošās padomes vadītājs Siksnis. Siksnis savā vēstulē atbildīgajām iestādēm aicina no drošības koncepcijas izņemt rindkopu par pāreju uz saturu tikai valsts valodā un ES oficiālajās valodās.
Šajā vēstulē SEPLP vadonis sākotnēji pauž uztraukumu par mazākumtautību tiesībām iegūt informāciju. Interesanti, kur gan redzami un dzirdami LSM raidījumi lietuviešu, igauņu un poļu valodā? Kur baltkrievu, ukraiņu, čigānu raidījumi? Tādu nav!
Un jau dažas rindkopas tālāk, Jānis Siksnis arī precizē, ka viņa rūpes ir tieši par krievu valodu LSM saturā. Kā Latvijā sen ierasts – ja kāds piesauc nacionālās minoritātes, tad ar 99% garantiju tiks aizstāvētas krievu tiesības neintegrēties Latvijā!
Ar ko šis gadījums ir īpašs? Vai gan mazums LSM intervējuši un godā cēluši kremļa propagandistus, aģentus un krievijas naratīvus? Īpašs šis gadījums ir ar to, ka pirmoreiz sabiedrisko mediju uzraugi ir klaji, tiešā tekstā un nepārprotami nostājušies PRET nacionālās drošības koncepciju, PRET Latvijas drošības dienestu rekomendācijām un izstrādātajiem koncepcijas principiem, PRET Latviju kā nacionālu valsti un tās valodu.
Mani nodarbina domas, ko iesākt, jo, šādi turpinoties, mēs pēc īsa brīža varam pamosties krievijas skavās…
P.S. Nelielai ilustrācijai – 1939.gada “Jaunākās ziņas” draudzīgi atreferē kremļa vēstījumus un LSM 2022.gadā draudzīgi atreferē kremļa vēstījumus. Atgādināšu, ka “Jaunāko ziņu” redaktors bija krievijas aģents, vēlākais okupantu ieliktenis Lācis, kurš ap sevi bija pulcējis psrs līdzjutējus un aktīvistus. Par LSM vārdus un amatus pagaidām varam vien nojaust…
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
