„Sabiedrisko mediju ombuds” Rožukalne: atļaujoties kritizēt sabiedriskos medijus un mani, Bendiks, Liepnieks un Lapsa darbojas kā Kremļa aģenti!
PIETIEK12.06.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
„Oligarhu apkalpotājs” Mārcis Bendiks un „manipulatori” Jurģis Liepnieks un Lato Lapsa, kritizējot sabiedriskos medijus un mani, darbojas kā Kremļa aģenti, - ar šādu paziņojumu šodien „sabiedriskā” Latvijas radio ēterā klajā nāca „sabiedrisko mediju ombuds” Anda Rožukalne. Publicējam „ombuda” izteiksmīgos analītiskos secinājumus bez plašākiem komentāriem:
„Rakstot kara vadlīnijas, es saņēmu arī jautājumus no rus.lsm kolēģiem, kurus es ātri vienā vēlā, vēlā vakarā mēģināju atbildēt, un, tā kā kolēģiem šīs atbildes ļoti patika, tas tika publicēts kopā ar vadlīnijām. Un, protams, tās atbildes bija ļoti īsas, lakoniskas, un tur bija viens jautājums par to, cik naidīgi vai kā var apzīmēt Putinu pašu. Un tas bija pašā kara sākumā.
Un es rakstīju… Tā doma bija tāda, ka ir jābūt precīzai valodai, un tā doma sasaistījās ar vadlīnijās minēto, ka jebkādam vērtējumam ir jābūt pamatotam un jālieto precīza valoda. Kas tika momentā interpretēts kā mans aizliegums saukt Putinu par tātad diktatoru, ko es nekad neesmu aizliegusi.
Un es to ne varu, ne gribu, bet, ka mana kolēģe, ar kuru es dezinformācijas darba grupā strādāju Eiropas Komisijā Klēra Vailda, viņai ir vesela grāmata, un pieci vai septiņi šie dezinformācijas veidošanas paņēmieni. Tad šeit ir vismaz trīs. Tātad – paņemt mazu patiesas informācijas gabaliņu, viņu manipulatīvi iesaiņot un viedokli pārveidot par faktu, paziņot, ka es aizliedzu, nekas tāds nav noticis, tie ir meli, bet ko mēs redzam?
Mēs redzam, ilgstošs oligarhu apkalpotājs Mārcis Bendiks to atkārto katrā reizē intervijā, kad viņam jautā par pilnīgi citiem jautājumiem, viņš ieliek to iekšā un nemitīgi šos melus par mani izplata. Lai gan neko tādu es neesmu darījusi.
Un tieši tāpat, kad mēs pasekojam sabiedrisko mediju izņirgātāju pulkam, ko mēs redzam. Mēs redzam tur pieredzējušus manipulatorus. Mēs tur redzam Jurģi Liepnieku, mēs tur redzam Lato Lapsu. Un viņu darbības ir ļoti līdzīgas tām, par kurām mēs kā par bīstamām runājam tad, kad ar to nodarbojas trešās valstis. Mūsu gadījumā Krievijas pusē. Un tas, cik tas ir intensīvi, liek domāt, ka tieši tāpat, kā pētījumos noskaidrots, tā ir uzņēmējdarbība. Ir pakalpojumi, kuri tiek sniegti.
Jautājums ir – pakalpojumi kam tiek sniegti?
Nu acīmredzot, šīs kompetences un šīs iespējas publiski diskreditēt… Un, kad mēs paskatāmies, varētu domāt, jā, viņiem tur ir kāda personiska nepatika pret mani vai pret kādu, es nezinu, kolēģiem sabiedriskajos medijos. Un redz to plašo spektru un tos vienveidīgos paņēmienus, kur tevi apsūdz alkatībā, un, ja nav kāda pazemojoša fakta, tad uzbrūk…
Es esmu lasījusi vienkārši šausmīgus, vienkārši nolamā par stulbu. Nemitīgas šīs ņirgāšanās. Un tātad acīmredzot, es pieļauju, ka ir, nu, ja tu gribi vienu komunikācijā apklusināt, tad tu gribi, lai tavs skatījums dominētu un netraucētu. Lai neviens nevar analizēt, ko tu dari, jo viņš ir iebaidīts, viņš ir apsaukāts, viņš ir pazemots publiski, viņam vairs tā kā negrib uzticēties, un tāpēc es uzskatu, ka ir jādod pretsvars, ir par to jārunā, jo citādi trūkst balansa.”
Šīs ir Andas Rožukalnes emocionālajā paziņojumā pieminētās oficiālās atbildes uz jautājumiem par „kara un konfliktu žurnālistiku”: katrs pats var iepazīties ar to, kādas tieši ir „ombuda” norādes attiecībā uz Vladimira Putina nosaukšanu par diktatoru, un citām oficiālās varas nostādnēm, kas jāņem vērā „sabiedriskajiem” medijiem.
J. Vai ziņās mēs varam nepārprotami paust, ka esam vienā no karā iesaistītajām pusēm?
A. Jā, to ietekmē Latvijas ģeogrāfiskā atrašanās vieta, piederība Eiropas Savienībai, taču medija vai ziņu dienesta pozīcija būtu jāizskaidro (skat. vadlīnijas*).
J. Vai mēs varam rādīt kara sakropļotus vai cietušos bērnus?
A. Jā, jo žurnālistiem jāatspoguļo patiesi notikumi un to sekas. Attiecībā uz bērnu atspoguļojumu jācenšas neveidot lielus tuvplānus, lai izvairītos no atkārtotas viktimizācijas. Iepriekš jābrīdina par nepatīkamiem skatiem.
J. Vai varam rādīt dezorientētos kara upurus, piemēram, tikko pēc bombardēšanas?
A. Jā, jo tā ir kara realitāte, tās atspoguļojumā vēlams izturēties ar cieņu, ievērot cilvēku tiesības uz privātumu (skat. vadlīnijas).
J. Vai Ukrainas puses ziņotais par iznīcināto Krievijas kara tehniku un bojāgājušajiem karavīriem var būt ziņa, vienlaikus zinot, ka viņi neziņo par saviem upuriem?
A. Jā, tā var būt ziņa, kuras avots un izcelsme, kā arī neziņotā un nezināmā informācija ir skaidri jānorāda.
J. Vai mēs vispār varam publicēt Krievijas oficiālo struktūru paziņojumus?
A. Jā, jo tie satur svarīgu informāciju, bet tie ir skaidri jāidentificē. Ja tie satur populārus dezinformācijas vai kara propagandas vēstījumus, uz tiem jānorāda vai jāveic faktu pārbaude. Nav ieteicams paziņojumus publicēt kā atsevišķu materiālu (skat. vadlīnijas).
J. Vai mēs varam teikt "krievu armija/iebrucēji/okupanti/varmākas"?
A. Žurnālistu un raidījuma vadītāju valodai jābūt precīzai, tai jāatspoguļo konkrēti notikumi. Precīzāk būtu teikt "Krievijas armija". Ja pārējie minētie vārdi attiecas uz ziņas saturu (parāda iebrukumu, varmācību, okupāciju), tad tos var izmantot. Tos jau izmanto dažādu valstu mediji.
J. Vai var teikt "diktators Putins"? Vai ziņās var paust nepārprotami negatīvu attieksmi pret Putinu, Kremli utt.?
A. Minētie vārdi ietver novērtējumu, vēlams, lai to izsaka citi ziņu avoti, vai arī žurnālists uz tiem atsaucas, piemēram, "Ukrainas puse šo sauc par varmācīgu un necilvēcīgu uzbrukumu".
J. Vai varam ēterā dot vārdu cilvēkiem, kuri atbalsta karu?
A. Jā, protams, jo tāda pozīcija pastāv, bet skatījumam ir jāpiedāvā cita perspektīva, vēstījumam jābūt sabalansētam, skat. vadlīniju punktu par kara atbalstu un naida runu. Žurnālistam ir jānorāda gan informācijas avotam, gan auditorijai, ko nozīmē konkrētie izteikumi.
J. Vai var būt ziņa tikai par Putina vai kādas citas par karu atbildīgas amatpersonas, iestādes paziņojumu? Vai šādus paziņojumus vajag atspoguļot, kādos apstākļos un paņēmieniem?
A. Nē, tas nevar tikt publicēts kā atsevišķs paziņojums, kas rada iespaidu, ka sabiedriskais medijs ir tikai vienas puses informācijas izplatīšanas kanāls. Paziņojumam jābūt ar skaidru pieteikumu, identificētu avotu un konteksta skaidrojumu, ja nepieciešams, žurnālistam konkrētais paziņojums ir jāsalīdzina ar citiem paziņojumiem, citu pušu teikto par to pašu jautājumu vai jāizceļ, kas nozīmīgs pateikts šajā paziņojumā.
J. Cik emocionāls žurnālists drīkst būt ziņu izlaidumos?
A. Žurnālists var būt emocionāls, jo atsevišķos gadījumos nav iespējams vienlaikus sekot profesionālajām normām (neitralitāte, atsvešinātība) un indivīda morālajām pārliecībām. Emocionāla žurnālistika ir leģitīma žurnālistika pieeja, ar kuras palīdzību žurnālists parāda emocionāli ietekmējošus notikumus un cilvēkus tajos.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
