Saeimas deputātiem nav bijis pat informatīva ziņojuma par ANO Globālo deklarāciju...
Linda Ozola, Saeimas deputāte05.12.2018.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pirms nedēļas Jaunie konservatīvie balsoja PAR jautājuma par “ANO Globālās deklarācijas par drošu, sakārtotu un likumīgu migrāciju” iekļaušanu darba kārtībā, jo vēlamies izcelt to, ka par migrācijas jautājumiem ir nepieciešama skaidrojoša un atklāta diskusija, kādas LV sabiedrībā īsti nav bijis. Ņemot vērā jautājuma sensitivitāti, to, cik viegli jautājumu var politizēt, ir nepiedodami, ka tik ilgstoši ir bijis informācijas vakuums attiecībā uz šo starptautisko dokumentu no atbildīgo ministriju (Ārlietu, Iekšlietu, Tieslietu) un valdības puses.
Lai arī jautājums Saeimas darba kārtībā ir nonācis, pateicoties NA sagatavotajam Rezolūcijas projektam, ar kuru aicinām valdību nepievienoties ANO deklarācijai par migrāciju, arī NA kopā ar JV ir bijusi valdības partija visu šo laiku un ir zināmā mērā līdzatbildīga par radušos situāciju, kurā sabiedrība dokumenta sagatavošanas posmā vairāk kā 2 gadu garumā nav saņēmusi publisku skaidrojumu par Deklarācijas nozīmi, kā arī starptautiski politiskajām un tiesiskajām konsekvencēm. Varēja veidot padziļinātu diskusiju, kas novērstu jebkādas spekulācijas un pieņēmumus šajā jautājumā, īpaši attiecībā uz Deklarācijas starptautiski tiesisko seku interpretācijām. Es arī pagājušajā nedēļā Ārlietu komisijā rosināju rīkot šādu uzklausīšanu, bet diemžēl komisijas vadītājs, arī šī jautājuma referents, to neatbalstīja.
Kopš iepriekšējās Saeimas sēdes ir bijusi slēgta Ministru kabineta sēde, kurā valdība pieņēma zināšanai Ārlietu ministrijas informatīvo ziņojumu un pēc kuras Ministru prezidents paziņoja, ka gala lēmumu atstās Saeimas ziņā. Te nu es vēlos vērst sabiedrības uzmanību uz to, ka Saeimas deputātiem nav bijis pat informatīva ziņojuma par ANO Globālo deklarāciju. Paldies ĀM pārstāvjiem, kuri nāca pie frakcijām un skaidroja neprecizitātes piedāvātajā Saeimas rezolūcijas tekstā, bet arī šī saruna nebija par ANO Deklarāciju tās kopumā – par Deklarācijas mērķiem, saistībām, īstenošanu un turpmāko rīcību. Vai šī gadījumā nav tāda kā izvairīšanās no neērtas un ļoti polarizējošas diskusijas? Migrācijas jautājums kā karsts kartupelis?
Jaunie konservatīvie ir gatavi šādai atklātai diskusijai, tāpēc ieskicēšu mūsu apsvērumus, domājot par ANO Deklarāciju un mūsu nostāju balsojumā par saistīto Rezolūciju.
Lai izvairītos no jebkādām spekulācijām par Jauno konservatīvo nostāju (domāju, ka te vairums esam vienoti), vēlos uzsvērt, ka konsekventi iestājamies par to, ka bēgļu uzņemšanas jautājumā jebkādu lēmumu pieņemšana ir nacionālu valstu atbildība un ka Jaunie konservatīvie stingri iestājas pret neatbilstīgu migrantu un t.s. “ekonomisko bēgļu” uzņemšanu.
Vispirms daži konkrēti punkti par ANO Deklarāciju un Saeimas Rezolūciju, pēc tam par plašāku mūsu vērtību un sociālo kontekstu.
MĒS APZINĀMIES, KA…
ANO Deklarācija ir globāls dokuments un nav attiecināms tikai uz eiroatlantisko kopienu, kā minēts Rezolūcijā. Masveida nekontrolētas migrācijas izaicinājumi ir globāls izaicinājums, kas skar visus pasaules kontinentus un to tik tiešām risināt var tikai ar ciešu starptautisku sadarbību, nevis norobežošanos, veidojot vienotu izpratni par jautājuma cēloņiem un sekām.
pārvietošanās brīvība ir cilvēka tiesības saskaņā ar ANO Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas 13. panta 2. punktu (“katram cilvēkam ir tiesības atstāt jebkuru, arī savu valsti, un atgriezties savā valstī”) – tiesības ko izmanto arī mūsu pilsoņi, dodoties uz citām valstīm gan ES, gan citviet pasaulē. Legālā migrācija, ko regulē daudzos pasaules reģionos jau spēkā esoši starptautiski tiesību akti, un tomēr ne visos.
Tāpat MĒS UZSKATĀM, ka terminēta patvēruma sniegšana cilvēkiem, kuriem draud nāves briesmas savā zemē, ir starptautiskās sabiedrības, arī mūsu, morāls pienākums. Mēs joprojām esam pateicīgi tām pasaules valstīm, kuras 2. Pasaules kara izskaņā sniedza patvērumu mūsu tautiešiem, kuri bēga no kara.
Bet kara sekas ir arī nekontrolēta masveida migrācija, un te es nonāku pie Latvijas situācijas būtiskākajiem apsvērumiem.
Lai dziļāk izprastu Latvijas sabiedrībā valdošo noskaņojumu migrācijas jautājumā un domājot par starptautiskās migrācijas procesiem no mūsu valsts interešu viedokļa, mēs nevaram ignorēt Latvijas vēsturisko pieredzi. LV ir piedzīvojusi brutālu imigrāciju – iedzīvotāju mērķtiecīgu pārvietošanu, ignorējot 1949. gada Ženēvas konvenciju par civilpersonu aizsardzību kara laikā 49. pantu, kā rezultātā relatīvi nesen, vien pirms 30 gadiem 1989. gadā valsts pamatnācijas īpatsvars bija tikai 52% (latviešiem bija drauds kļūt par minoritāti savā zemē!). Šobrīd pamatnācija veido 60,2% no visiem iedzīvotājiem. Apzināsimies, ka socioloģiski kādas populācijas spēja uzņemt un integrēt citas kultūras pārceļotājus ir ierobežota un LV gadījumā šī proporcija sen jau ir izjaukta. Te vietā būtu piebilst !!! – reāli apzinoties akūtos Latvijas izaicinājumus sabiedrības integrācijas jautājumos, GRIBU UZSVĒRT, ka mēs cienām un novērtējam ikvienu Latvijai lojālu līdztautieti – šī ir mūsu visu valsts, mūsu mājas!
Redziet, viens no būtiskiem argumentiem par atbalstu ANO Deklarācijai ir, ka LV nedrīkst izkrist no Baltijas un Z-valstu vienotās nostājas. Bet mēs jau izceļamies reģionā, jo, izņemot Igauniju, visās šajās valstīs pamatnācija veido vismaz 80% no iedzīvotāju kopskaita. Igaunijā tie ir 68%, bet tur arī, kā zināms, bija krietni grūtāk panākt politisku atbalstu ANO Deklarācijai. Vēl vairāk – mēs esam vienīgā valsts Eiropā ar tik zemu pamatnācijas īpatsvaru kopējā iedzīvotāju skaitā. Daudzās Eiropas valstīs migrācijas jautājums ir raisījis radikālāk noskaņotu sabiedrības grupu aktivizēšanos, arī radikāli noskaņotu politisko partiju nākšanu pie varas, izmantojot migrācijas tēmu, pie krietni līdzsvarotākas etniskās kompozīcijas. Tāpēc mums ir obligāti jāreaģē uz LV sabiedrības satraukto noskaņojumu, ir jāņem vērā mūsu vēsturiskais konteksts un valsts interesēs to ir jāspēj paskaidrot arī starptautiskajai sabiedrībai.
Tieši šis fons ir jāpatur prātā, domājot par valsts atbildību savu pilsoņu drošības garantēšanā, eiropeiskās identitātes saglabāšanā un vērtību nosargāšanā. Veidojot ne tikai patvēruma meklētāju, bet arī savu migrācijas politiku, mums ir jāņem vērā izjauktais demogrāfiskais līdzsvars, mūsu sabiedrības intereses un dzīves vērtību pamati.
Šī ANO Globālā migrācijas deklarācija un tās plašākais konteksts bija un ir jāskaidro un jāanalizē kopā ar sabiedrību, bet tas diemžēl nav noticis. Lai arī Saeimas rezolūcijas tekstā es gribētu redzēt dažus redakcionālus labojumus, mums nav iespējas iesniegt grozījumus patstāvīgajam priekšlikumam, bet jaunai rezolūcijai vairs nav laika. Bet Jauno konservatīvo pamataicinājums valdībai ir tāds pats: šobrīd MĒS AICINĀM valdību NEPIEVIENOTIES ANO Globālajai migrācijas deklarācijai, pamatojot un skaidrojot Latvijas vēsturisko situāciju migrācijas jautājumos.
Un nobeigumā mazliet par aktuālo sabiedrības diskursu par migrācijas tēmu. Nu jau ceturto gadu pēc nopietnākās imigrācijas krīzes pēdējā laika Eiropas vēsturē Latvijā joprojām ir saasināta un pat krasi polarizējoša diskusija par migrācijas jautājamiem, kas apliecina vien to, ka līdzšinējā valdošā koalīcija nav attiekusies nopietni pret šo jautājumu un nav spējusi vai vēlējusies noformulēt vienotu valsts ilgtermiņa politiku migrācijas, bēgļu, remigrācijas, darbaspēka tirgus pārvaldes un līdzīgos jautājumos to kopumā. Nacionālais un politiskais konsenss šajos jautājumos nav izveidots, bet ir ļoti nepieciešams. Šie jautājumi ir tikuši atliki malā koalīcijas stabilitātes vārdā, dodot iespēju no vienas puses liberālajiem spēkiem kultivēt “rozā briļļu” attieksmi pret imigrāciju no trešajām valstīm un proponēt to kā viennozīmīgi pozitīvu lietu, bet no otras puses devusi iespēju nacionālkonservatīvajiem laiku pa laikam paglaudīt savas politiskās spalvas, izmatojot lozungus, pieņēmumu un spekulācijas. Bet praksē neko nedarīt. Man nav pieņemama nedz liberāli nekritiska attieksme pret šo jautājumu, nedz arī NA baiļu kultivēšanas politika. Es esmu par racionālu attieksmi, kas nozīmē starptautisku dialogu no vienas puses, bet arī Latvijas pašas mājas darbus jebkāda rakstura ārējo drošības draudu novēršanai no otras puses, lai radītu integrētu sabiedrību.
Teiksim – mums ir jāspēj ieraudzīt arī pašu pieļautās kļūdas migrācijas jautājumā, piemēram, izsniedzot termiņuzturēšanās atļaujas ar Kremļa varu, Krievijas militāro industriju un līdzīga profila cilvēkiem, kuri iegādājas nekustamo īpašumu, piemēram, tiešā Latvijas stratēģisko objektu tuvumā. Šādi gadījumi ir nepieļaujami, radot jau pavisam reālus, nevis hipotētiskus draudus mūsu valstij. Arī šim piemēram ir vistiešākā saistība ar šodienas diskusiju.
Šajā kontekstā es aicinātu vēl līdz 2019. gada beigām izstrādāt un pieņemt valsts vidējā termiņa stratēģiju migrācijas kontroles, patvēruma meklētāju politikas un saistītajos jautājumos, ņemot vērā mūsu iedzīvotāju intereses, aizsargājot mūsu kultūru un valodu, un vienlaikus nenoliedzot mūsu morāliskos pienākumus un nenocietinot mūsu sirdis cilvēcisku ciešanu priekšā. Tas veidotu vismaz politisku konsensu par šiem izaicinājumiem un pamatu tālākajai darbībai. Te būtu jāpiesaista neatkarīgi, ar politiskajām partijām nesaistīti starptautisko tiesību un migrācijas politikas eksperti. Šāda dokumenta pieņemšana arī būtu pamats Latvijas pozīcijai jebkādās multilaterālās iniciatīvās par šo un saistīto jautājumu loku.
Seko mums 
Laikā, kad skolas pāriet uz mācībām tikai latviski, kad atsakāmies no krievu valodas kā otrās svešvalodas, kad pat Latvijā dzīvojošajiem Krievijas pilsoņiem jāpierāda savas latviešu valodas zināšanas, Latvijas Televīzija (LTV) kā tāds atpakaļrāpulis nākusi klajā ar paziņojumu, ka Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates tā rīkos arī krievu valodā!
Latvijas Televīzijas Redakcionālā padome šobrīd neizskata iespēju atcelt plānotās RUS.LSM Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates.
Ņemot vērā sabiedrībā aktualizēto diskusiju par priekšvēlēšanu debašu organizēšanu krievu valodā, partiju apvienība Jaunā Vienotība uzsver, ka īpaši kopš Krievijas brutālā iebrukuma Ukrainā ar Latvijas medijiem ir jākumunicē Latvijas valsts oficiālajā – latviešu – valodā. Arī Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu laikā diskusijām medijos jābūt tikai valsts valodā, tādēļ politisko partiju apvienības Jaunā Vienotība pārstāvji nepiedalīsies priekšvēlēšanu debatēs un raidījumos, kas notiks krievu valodā.
Saeimas 2024. gada 16. maija darba kārtībā izskatīšanai otrajā lasījumā ir iekļauts likumprojekts Grozījumi likumā “Par atjaunotā Latvijas Republikas 1937. gada Civillikuma ievada, mantojuma tiesību un lietu tiesību daļas spēkā stāšanās laiku un piemērošanas kārtību” (565/Lp14). Likumprojekts Saeimā iesniegts 2024. gada 17. aprīlī un pirmajā lasījumā izskatīts jau nākamajā dienā. Lai arī likumprojekts skar aptuveni 300 tūkstošus iedzīvotājus, viņu viedoklis tāpat kā vairākos Satversmes tiesas spriedumos izteiktās atziņas un ekspertu brīdinājumi ir ignorēts.
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
