Iesaki rakstu: 
Turpinoties Tabakas aprites likuma izskatīšanai Saeimas Sociālo un darba lietu komisijā, vēl vairāk izgaismojas tabakas lobija ietekme uz notiekošo priekšlikumu apspriešanu. Tabakas lobijos ieklausās arī komisijas deputāti, mīkstinot paredzētos ierobežojumus.
Vairāki deputāti (Hosams Abu Meri, Ramona Petraviča) bija iesnieguši izskatīšanai priekšlikumu, kas paredzēja palielināt vecuma ierobežojumu, no kura drīkstētu iegādāties jebkādus tabakas produktus (tajā skaitā alternatīvos tabakas produktus), no esošajiem 18 gadiem uz 21 gadu. Šis solis ļautu vairāk ierobežot smēķēšanas sērgas izplatīšanos tieši jauniešu un skolnieku vidū.
Bieži vien vidusskolnieki, kas jau sasnieguši pilngadību, tas ir, 18 gadu vecumu, ir tie, kas saviem jaunākajiem skolasbiedriem sarūpē šos pieaugušajiem domātos produktus. Komisijā iesniegtais priekšlikums palielināt vecuma ierobežojumu tabakas produktu iegādei uz 21 gadu ļautu ļoti būtiski samazināt iespēju, ka turpmāk notiktu kas līdzīgs pilngadīgo un nepilngadīgo dabiskā satikšanās vidē – skolā.
Šādā gadījumā, izslēdzot tabakas produktu apriti skolās, jebkādi citi veidi kā pie nepilngadīgajiem nonāktu tabakas izstrādājumi (telegram/whatsapp grupu tirgoņi, utml.) jau būtu tiesībsargājošo iestāžu kompetence, kurām būtu jāveic aktīvs darbs, lai šo kontrolētu un novērstu. Papildus tam šis būtu liels solis virzienā uz smēķēšanas izskaušanu sabiedrībā, liedzot iespēju nenobriedušiem jauniešu prātiem ķerties klāt atkarību izraisošajiem produktiem.
Taču gluži pretēji gaidītajam, ka šis priekšlikums varētu gūt Saeimas komisijas deputātu atbalstu, lemts tika citādāk. Uzsākoties diskusijai, Jaunās Vienotības deputāte Zane Skujiņa-Rubene, lai pamatotu to, ka nevajag ar šo aizliegumu steigties, atceras par cilvēktiesībām un norāda: „Man šķiet, ka te jāskatās arī uz cilvēktiesību jautājumu tomēr kaut kādā aspektā, tomēr tam pārejas periodam jābūt, ja mēs tiešām lemjam par šo, mēs nevaram tagad tiem, kam ir 19 vai 20 gadi, pateikt, ka – nē!, nākamgad tu vairs nevarēsi to darīt, tas ir vienkārši cilvēktiesību jautājums.”
Savukārt komisijas vadītāja, Jaunās Vienotības deputāte Inga Bērziņa (attēlā), kura 24.janvāra komisijas sēdē pavisam negribīgi deva vārdu alternatīvo tabakas produktu asociācijas pārstāvim (sakot – es jums labprāt nedotu vārdu, bet, ja jau reiz atnācāt… SAITE ŠEIT), aicināja izteikties tradicionālo tabakas produktu (proti, parasto tabakas cigarešu) un Tradicionālo un bezdūmu tabakas izstrādājumu apvienības runasvīram, lobistam Anrijam Matīsam.
Viņš zināms kā uzņēmuma Meta Advisory pārstāvis un kopā ar citu Meta Advisory darboni Armandu Gūtmani ir uzskatāmi par tabakas kompānijas JTI lobistiem (A. Gūtmanis epizodiski pamanāms Anša Pūpola filmā “Darva”, staigājot pa Saeimas komisiju telpām kopā ar JKP politiķi, kādreizējo labklājības ministru Gati Eglīti).
Iebilstot pret deputātu priekšlikumu, Anrijs Matīss saka: „Es pilnībā piekrītu, ka ir jācīnās ar tabakas izstrādājumiem skolās, par to nekādu šaubu nav. Pagājušajā sēdē tika nobalsots priekšlikums aizliegt šos aromatizētājus, kas arī ir galvenā problēma no kā arī šis likums ir tapis un ar ko arī būtu jācīnās.
Kas attiecas uz tradicionālajiem produktiem, tad šis vecuma ierobežojums vienmēr ir bijis 18 gadi, un tā nav tā lielākā problēma, jo tos var sajust un tā tālāk. Drusku par starptautisko pieredzi, visās ES dalībvalstīs vecuma ierobežojums ir 18 gadi, ir deviņas valstis pasaulē, kur ir 21 gads, un tās ir Singapūra, Kuveita, Kazahstāna, Etiopija, Mongolija, Šrilanka, Uganda un Aruba, kā arī daži štati ASV…
No 18 gadiem, cilvēkam sasniedzot pilngadību, ir tiesības lemt par savu veselību, kā viņš viņu uztur un kā viņš viņu bojā, un tāpēc es tomēr ļoti aicinātu pārdomāt un kaut kādu kompromisu rast un nepievienoties šīm deviņām jaukajām valstīm…”
Šīs pašas apvienības jurists norāda uz juridiskajiem riskiem, proti, komisijai atbalstot šo priekšlikumu, visticamāk tabakas industrijas pārstāvji vērsīsies Satversmes tiesā, apstrīdot šo likuma normu.
Interesanti, ka arī Saeimas juridiskā biroja pārstāvis pārstāvis Mārtiņš Birģelis pauž savas bažas par šo argumentu, proti, iespējamajām sūdzībām Satversmes tiesā. Viņš norāda, ka, palielinot vecuma slieksni, tas neapšaubāmi būs ierobežojums gan tiem, kas šos produktus tirgo, gan tiem, kas tos lieto, un vai šāda lieta var nonākt Satversmes tiesā – tā var.
Teiktajam iebilst priekšlikuma iesniedzējs Hosams Abu Meri, uzdodot jautājumu: “Vai kāds no mums gribētu, ka mūsu bērns, kam ir 18,19, 20 vai 21 gads tagad, ka viņš pīpē? Protams, ne! Tas, ko mēs darām, mēs mēģināsim caur likumu mācīt sabiedrībai mainīt savu domāšanas veidu. Vai mums tas sanāks vai ne, mēs redzēsim ar laiku. Bet mums gan kā vecākiem, kā cilvēkiem, kā likumdevējiem kaut ko vajag šajā jomā darīt. Tas ir pirmkārt.
Otrkārt, man šķiet, ka tā ir iebiedēšana ar Satversmes tiesu, protams, ka pēc mūsu pieņemtā lēmuma Satversmes tiesā var vērsties uzņēmēji vai iedzīvotāji, bet tas ir normāli, tāda ir demokrātija. Un trešais, uzņēmēji, tīšām vai nejauši, bet mēs dzirdējām vienā brīdī, viņi saka – nu labi, palieliniet vecumu, bet atstājiet tos aromatizētājus, tas arī ir kaut kāds kompromiss…”
Ārsts, profesors Alvils Krams komisijas locekļiem norāda: “Ir produkts, kuram nav vesela lietotāja, katrs otrais cīnās ar klasisko smēķēšanu, un katrs otrais lietotājs nomirst 25 - 30 gadus ātrāk, nav arī vesela elektronisko cigarešu smēķētāja; viss, ko mēs ieelpojam, ir toksisks… Tas solis palielināt vecuma cenzu ir solis pareizajā virzienā, neapšaubāmi. Visi tie toksiskie mēsli nokļūst plaušās, bet plaušas attīstās līdz 21 gada vecumam, alveolas aug un nebeidz attīstīties 18 gadu vecumā, arī no šāda aspekta vecuma cenza palielināšana uz 21 gadu ir ļoti pamatota…”
Līdzīgu viedokli pauž Iveta Pudule (Sabiedrības veselības asociācija): ”Mums tomēr būtu jāņem vērā sabiedrības veselības rādītāji Latvijā. Tas, ka mums, salīdzinot ar pārējo Eiropas Savienību, ir šie bēdīgākie veselības rādītāji un viena no centrālajām problēmām ir smēķēšana, tādēļ vecuma pacelšana līdz 21 gadam, kad var iegādāties šos produktus, būtu ļoti liels ieguldījums sabiedrības veselības veicināšanā.”
Tomēr ar šiem argumentiem ir par maz, un komisijas locekļi nobalso par vecuma palielināšanu uz 19 gadiem piedāvātā 21 gada vietā. Šeit jāatzīmē, ka tabakas industrijas pārstāvjiem, klasisko cigarešu ražotājiem lielākais bieds ir tieši jauno smēķētāju sarūkošais skaits, jo liela daļa no viņiem izvēlas alternatīvus produktus, tieši tā, kā to savā argumentācijā pret vecuma palielināšanu norāda Anrijs Matīss – galvenā ir cīņa pret aromatizētājiem, pārējais lai paliek, kā ir, – smēķi jāatstāj pieejami visiem no 18 gadiem (jo ”katrs pats no 18 gadu vecuma ir tiesīgs lemt kā savu veselību bojāt” (Anrijs Matīss)). Tieši tik daudz tabakas industrijai rūp mūsu nācijas jaunatnes veselība… Just business...
Divi priekšlikumi – vecuma palielināšana, no kura rīkstēs turpmāk iegādāties tabakas izstrādājumus, un nākotnē pirmā paaudze, kurai vispār būs liegta tabakas produktu iegāde (tā saucamais Jaunzēlandes modelis), ir tas, pret ko tik ļoti cīnās klasisko cigarešu ražotāji. Tieši šī tendence, ka tradicionālā tabakas cigarete zaudē savu popularitāti, bet jo īpaši nav izplatīta jauniešu un jaunāku smēķētāju vidū, ir patiesais iemesls cīņai ar alternatīvajiem produktiem.
Pārsteidz arī tas, ka šoreiz deputāti neieklausījās un neņēma vērā ārstu pausto pretēji pirmajai komisijas sēdei, kad viss ārstu un dažādo biedrību, un arī Veselības ministrijas teiktais tika ņemts vērā bez ierunām attiecībā uz alternatīvo tabakas produktu - kā e-cigaretes vai nikotīna spilventiņi - ierobežošanu. Šī deputātu rīcība, kā arī medijos plaši izvērstā kampaņa ar bērnu iesaisti un regulārā veipošanas ierīču un šķidrumu pieminēšana rakstos par narkotikām liek domāt, ka aiz publiskajām rūpēm par sabiedrības un jauniešu veselību tiek meistarīgi maskēta cīņa par tabakas biznesa tirgus saglabāšanu, izskaužot “bīstamos” konkurentus.
Arī šis deputātu pieņemtais lēmums norāda uz darbības imitāciju, jo īsti dzīvē nestrādās. Jau šobrīd ir jaunieši, kas pabeidz mācības vidusskolā 19 gadu vecumā (uz ko paši deputāti sēdes laikā norādīja – ir palielinājies vecums, kādā jaunieši pabeidz vidusskolu, arvien biežāk tie ir arī 19 gadi). Tātad deputātu nolemtais par vecuma palielināšanu uz 19 gadiem ir bezjēdzīgs un nedos nekādu reālu labumu, jo tik un tā mācību iestādē satiksies jau pilngadīgi jaunieši ar nepilngadīgajiem un varēs tiem iedot vai pārdot visu to, kas nav paredzēts mazgadīgajiem, vienīgi samaksa par to visu pieaugs, un būs jāšķiras no lielākas kabatas naudas daļas. Tādas, lūk, rūpes par mūsu jaunatni!
Seko mums 
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
