Šakāļu gaudas, latviešu Robini Hudi un Latvijas industrializācijas īpatnības
Korado Katani25.09.2023.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pāris nedēļu atpakaļ Latvijas basketbola izlases triumfālo atgriešanos Dzimtenē gandrīz aizēnoja kādas Rīgas iestādes rīkots teatrāls pasākums Valmierā. Kādēļ saku, ka gandrīz? Jāsaka, ka pēc šī uzveduma dvēselē ir palikusi tāda kā nepadarīta darba, pusnepateikta vārda sajūta.
Uzreiz pateikšu, ka personīgi nepazīstu ne Valmieras galveno lietu kārtotāju Jāni Baiku (attēlā), ne daudzos viņa kolēģus, kuri sev par nelaimi un dažiem skauģiem par prieku tika pakļauti dažādām nepatīkamām procesuālām darbībām no kādreiz varenā biroja puses.
Piebildīšu, ka arī kādreiz tik visvarenais birojs, kurš tagad atgādina vecu, slapju vistu, kuru žēlsirdīgs saimnieks ir paglābis no drošas nāves piemājas dīķī, manī izsauc tikai žēlumu un vēlēšanos ziedot kādu kapeiku tai dzīvnieku patversmei, kura šo nelaimes putnu paņems savā paspārnē, lai tas nosacītā siltumā novilktu sev atmērīto laika sprīdi.
Liels un mazs mūsu valstī tika informēts, ka KNAB šajā kriminālprocesā izmeklē noziedzīgus nodarījumus, par kuriem atbildība paredzēta Krimināllikuma 177. panta trešajā daļā un 318. panta trešajā daļā, t.i., krāpšanu lielā apmērā un dienesta stāvokļa ļaunprātīgu izmantošanu, kas izraisījusi smagas sekas.
Ielūkojotiess Krimināllikumā katrs var pārliecināties, ka šie panti, kādas tautā iemīļotas kinofilmas varoņa vārdiem runājot, var lietas figurantiem kroņa maizē nodrošināt gana ilgus gadus aiz stabiem.
Par Valmieras mēra Baika spējām izgrozīties no viņam nepatīkamām dzīves situācijām, liecina 2021. gadā KNAB nopūdēlētais un klusi izbeigtais kriminālprocess būvnieku karteļa lietā. Pēdējais lugas cēliens netika pabeigts, un publika, kura jau gatavojās ar ovācijām sveikt izrādes galveno lomu tēlotājus, tā arī nesaprata, vai kāds deva vai nedeva, vai kāds ņēma vai arī nepaņēma. Vārdu sakot, bise, kura visu izrādi karājās pie sienas, kā tas jau ierasts Latvijas politiskajā teātrī, atkal neizšāva.
Biju pārliecināts, ka arī šoreiz viss būs tāpat. Pēc pāris gadu intensīvas darbošanās un visā nopietnībā veiktas staigāšanas no kabineta uz kabinetu birojs klusām izbeigs arī šo lietu. Ātri tiks saskaitītas darbā pavadītās virstundas un vēl ātrāk tiks notērētas saņemtās prēmijas. Daži, priekšniekam tuvāk stāvošie, saņems kādu zvaigzni uz pleciem, bet kādam svinīgi pasniegs koka rāmī ierāmētu pagodinājuma rakstu. Sistēma atkal būs uzvarējusi. Finita la commedia!
Tomēr tālākā notikumu gaita liek aizdomāties. Draugi! Ir nianses, kuras vajadzētu apskatīt mazliet tuvāk. Tīri prātojot un mazliet paļaujoties uz loģiku.
Mēģināšu dažas no tām apskatīt.
Kā noprotams, tad Valmieras gadījums ir faktiski identisks Līvānu gadījumam. Vienīgā atšķirība, ka vairāk miljonu un sašņorēts mērs.
Ātri pārlapojot Latvijas publikās telpas reakciju uz šiem gadījumiem, nākas konstatēt pilnu spektru viedokļu. No dziļa nosodījuma līdz pilnīgai attaisnošanai.
Kādēļ bija relatīvs klusums, kad par šo pašu tēmu, par šiem pašiem krimināllikuma pantiem kratīja Līvānu mēru Vaivodu? Publiskā telpa pašūmējās, palocījās vējā un apklusa. Kaut kāds lauku pāķis tiek turēts aizdomās par 1,8 miljonu eiro izkrāpšanu no bagātās Eiropas. Galu galā, kur tādi Līvāni vispārībā atrodas? Līvānu mēra Vaivoda mājas un darbavietas kratīšana bija vairāk lokāls pasākums, kurš vislielāko ažiotāžu izsauca Līvānos, tuvākajā apkārtnē un mēra Vaivoda kolēģos – citu novadu mēros.
Valmieras gadījums jau ir īpašs. Mēru Baiku nevar salīdzināt ar mazliet pasisto latgaļu teiksmu varoni. Reģionālās politikas smagsvars, partiju apvienības „Jaunā vienotība” valdes locelis un sieviešu mīlulis.
Toties Valmieras gadījumā Latvijas propaganda reaģēja zibenīgi un atklājās visā savā krāšņumā. Kā universitātes lekciju pierakstā.
Notika momentāna fokusu pārbīde, tika pievilkta konspiroloģiskā domāšana, apvainošana sadarbībā ar Putinu un nepārprotami iezīmēti peramie „zēni”.
Rodas loģisks jautājums, kādēļ pēc Baika aizturēšanas tika iedarbināta varena propagandas mašīna, tika pieaicināti vai apmaksāti dažādi tā saucamie sabiedrības viedokļu paudēji, kuri aizgūtnēm mēģina tautai iepotēt domu, ka Valmieras un Līvānu lietās nekā nav, ka Eiropas prokuratūra un pati Eiropas Savienība ir pilna ar dažādiem blēžiem kā pagalma vecais Tuziks ar blusām. Tik priekš mīļās tautas un pilsētas ir rosījušies Valmieras un Līvānu mēri. Ja arī kaut ko izkrāpuši no bagātās Eiropas, tad mūsu kopējā labuma dēļ. Īsti mūsdienu latviešu Robini Hudi. Gandrīz gribas izvilkt no kabatas nēzdodziņu un no aizkustinājuma noslaucīt asaru un tuvējā baznīcā pasūtīt aizlūgumu par šīm personām.
Vērojot to visu no malas un puslīdz nojaušot procesus, kā pašvaldībās tiek apgūta nauda, izteikšu hipotēzi, ka Eiropas prokuratūra kādam ir uzkāpusi uz spalvainās kājas, tādēļ tagad ir nepieciešams to diskreditēt. Sak’, paši zagļi.
Līvānu gadījumā aiz mēra Andra Vaivoda rosīšanās, apgūstot Eiropas naudiņas, bija redzams kvadrātveidīgais Jura Pūces stāvs.
Jānis Baiks ievērojams reģionālais politiķis, pazīstams lietu kārtotājs Valmierā, cieši saistīts ar politisko apvienību „Jaunā vienotība”. Varbūt arī tādēļ ir uzsāktā šī kampaņa par Eiropas prokuratūras diskridēšanu.
Lai to izdarītu tiek pielietoti dažādi paņēmieni. Arī tā saucamie noderīgie idioti, kuri ar savu nekontrolējamo „coprolalia” piesārņo publisko telpu. Šoreiz gan tam negribas ticēt. Pieredzējuši buki tomēr, gan jau zina, ko dara.
Esence visam manam stāstam ir šāda. Iespējams, ka Eiropas prokuratūra ir patlaban vienīgā spēka struktūra valstī, kura nav radījusi iemeslu šaubīties par savu reputāciju.
Eiropas fondu līdzekļu apgūšanā valstī ir izveidojusies sistēma, kā tagad moderni teikt astoņkājis. Cilvēki, kuriem ir iespējas ietekmēt šo fondu līdzekļu sadali, panāk to novirzīšanu attiecīgām pašvaldībām, kuras caur saviem kabatas uzņēmējiem apgūst šos līdzekļus. Rezultātā ieslēdzās atgriezeniskā saite. Visu šo angāru celtniecības rezultātā tiek apmierinātas veiklu darboņu intereses gan galvaspilsētā, gan attiecīgā pašvaldībā. Iedzīvotāju intereses šajos gadījumos jau ir sekundāras.
Noziegums paliek noziegums. Pasaule ir pilna ar stāstiem par dažādu kalibru vadoņiem, kuri gribēja tikai labu savai tautai, nācijai vai valstij. Piemēri nav tālu jāmeklē. Vainīgais ir jāsoda. Vienalga, vai kāds nosper kaimiņam zaptes burku, vai, shēmojot un mānot, ar viltu izkrāpj Eiropas līdzekļus. Pat Rjazanova filmas varoni „pasaules humānākā tiesa” sodīja par to, ka viņš zaga auto un iegūto naudu atdeva bērnu namam. Kā teica cits kinovaronis, tad zaglim jāsēž cietumā.
Cita ceļa nav.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
