Sakāve un “viens idiots” – ielas nepārdēvēs

Relatīvisms mūsu elitei ir simptomātisks. Mārcis Auziņš ir latviešu sabiedrībā noteikti augstu vērtēts līderis zinātnē, ticībā[ii], izklaidē[iii], vadībā un bieži minēts kā valsts prezidenta amata kandidāts. Tāpēc nevaram atstāt godājamā profesora tēzes bez atbildes. Mums ir iebildumi par viedokļa formu. Mums nav ilūziju prognozē par saturu.

Valsts prezidenta Dr. h. c. Egila Levita Saeimai iesniegtais Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas nosaukumu maiņas likuma projekts un tā anotācija[iv] vienkārši skaidro tiesisko īstenību. Satversme paredz komunistiskā totalitārā režīma nosodīšanas pienākumu un nosaka, ka Latvija ir tiesiska, tās identitāti Eiropas kultūrtelpā nosaka latviskā dzīvesziņa un latviešu valoda. Likuma mērķis ir nosodīt rusifikācijas politiku kā PSRS turpinātas Krievijas impērijas patvaldnieciskās politikas daļu.

Šī likuma izpratnē “rusifikācija” ir Krievijas impērijas un PSRS ilgstoši īstenotā politika, kas bija vērsta uz krievu nācijas pārākuma demonstrēšanu, citu tautību pārtautošanu, ierobežojot to valodu lietojuma sfēras un neatkarīgu kulturālo attīstību, mēģinot panākt nacionālo valodu un kultūru aizstāšanu ar krievu valodu un krievu kultūru, – šā likuma izpratnē nosaukumu veidošana pārkrievošanas uzspiešanas posmā no 1863. gada.

Mums ir skaidrs, kas ir antisemītisms, kas – vācu nācijas pārākuma demonstrēšana, kas citu tautību pārtautošana un iznīcināšana, kāpēc Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas noziegumu attaisnošana vai relativizēšana ir noziegums daudzās valstīs. Vācija vispārzināmo iemeslu dēļ turpina arī 21. gadsimtā atteikties pat no demokrātiski ievēlētā prezidenta Paula fon Hindenburga ielām, šis process turpinājās arī pērn, piemēram, Hanoverē[v].

Visi skolā esam mācījušies par ultrarusifikācijas periodu Vissvētākās sinodes oberprokuratora Konstantīna Pobedonosceva vadībā, kas zvērībās nokrita līdz sodiem bērniem par runāšanu latviski. Piespiedu rusifkācija 19. gadsimtā ir līdzinieks “etniskajai tīrīšanai” 20. gadsimtā, un tās pieminekļi ir lieki.

Auziņš apgalvo: “Puškina iela Rīgā savu nosaukumu ieguva pirmās brīvvalsts laikā.” Atstājot profesora sirdsapziņai tiesiskās kontinuitātes dalīšanu divās valstīs, jāatkārto fakti. Puškina simtgadei 1899. gada 6. jūnijā, tā gada martā ar visaugstāko pavēli lika nosaukt kādu ielu. Rīgas vadība stīvējās ap Teātra bulvāri, Elizabetes ielu, līdz beidzot nosauca Jēkaba ielas daļu nojauktajā Citadelē, kur paredzēja celt Krievu teātri. 1923. gada 6. septembrī dome un 21. septembrī Iekšlietu ministrija Puškina bulvāri pārdēvēja Kronvalda godam un Smoļenskas rusificēto Lielo Jēzusbaznīcas ielu “kompensācijai” pārsauca par Puškina ielu — zaudētā bulvāra vietā.

Publikācijā uzsvērts, ka Saharova godam iela veidota jau pēc neatkarības atgūšanas. 1989. gada 20. decembrī — čekista dienā — “melnā pulkveža” Viktora Alkšņa, NATO sankcionētās Ellas Pamfilovas, Sobjaņina padomnieka Gavrila Popova, čekas aģentes[vi] Kazimiras Prunskienes Starpreģionu frakcijas līdzpriekšsēdētāju, Staļina kodolieroču autoru biedru Saharovu ar ielu godināt laikrakstā Padomju Jaunatne rosina PSRS tautas deputātu grupa, kuru vidū VDK aģenti Mavriks Vulfsons un P. Stučkas Latvijas Valsts universitātes rektors Juris Zaķis, Komunistiskās partijas augstākā orgāna – Centrālās komitejas locekļi Jānis Peters, LPSR ārlietu ministra vietnieks Nikolajs Neilands, viņa priekšnieks LPSR ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Alfrēds Čepānis un citi cienījami cilvēki, no kā daļa deva savu ieguldījumu Latvijas neatkarības atgūšanā.

Auziņš, lai nepārdēvētu Maskavas ielu, izplata arī savu teoriju, ka tā pirms Latvijas neatkarības bijusi “Poltavas ceļš”[vii]. Ukraiņu tautas rakstnieka Mikolas Janovska (Hohoļa) dzimtās puses pilsētai, krievu cara uzvarošajai kaujai un Puškina poēmai par godu nodēvētā Poltavas iela veidota pavisam citur, ne agrāk kā 1868. gadā un ne vēlāk kā līdz 1876. gadam no Tulas ielas kā turpinājums Ebreju kapu ielai[viii], tajā joprojām var aplūkot Ernstam Kiršteinam reiz piederējušo Jāņa Frīdriha Baumaņa projektēto ēku, un tās nosaukums no 1923. gada 6. septembra ir Līksnas iela.

Tik tālu par viedokļa formu. Šādi varētu dekonstruēt lielāko daļu ar puspatiesībām pilnos aizbildinājumus, kāpēc nevajadzētu atbrīvoties no rusifikācijas publiskajā telpā. Tālāk par saturu.

Šādi viedokļi var parādīties tāpēc, ka 2022. gada septembrī Tieslietu ministrijas izstrādātais un Saeimai iesniegtais Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas nosaukumu maiņas likums, kurš ar Valsts valodas centru saskaņotā versijā no Valsts prezidenta tapis iesniegts Saeimai 2023. gadā, politiķu nav virzīts.

Tātad pastāv zināma intelektuālās un politiskās elites vienprātība, ka esošā starptautiskā situācija un Latvijas iekšējā drošība neprasa steidzami atbrīvoties no okupācijas un imperiālisma publiskas demonstrēšanas. Nevaram tam piekrist. Mūsu ieskatā tas ir tuvredzīgi. Ielu pārdēvēšana nav kaut kāds abstrakts akadēmisks taisnīgums, bet praktisks solis, kas uzskatāmi demonstrē svārstīgajai sabiedrības daļai, ka nenotiks auklēšanās ar komunistiem un rašistiem.

Šeit ir skaidra un katram vienkārši saprotama analoģija ar ASV reiz populāro, Džeimsa Vilsona un Džordža Kellinga 1982. gada “Sasisto logu teoriju”. Publiska normu neievērošana deviance mudina citus sabiedrības locekļus rīkoties deviatīvi. Publiska antisociālas uzvedības redzamības novēršana mudina citus normas ievērot. Ņujorkas kriminologs Deivids Garlands savā darbā par kontroles kultūru[ix] ir uzsvēris neformālas sociālās kontroles būtiskumu prevencijā. Kriminoloģijai ir daudz kopīga ar sabiedrības iekšējo drošību. Publiskās telpas higiēna un sociolingvistisko izdauzīto logu ierāmēšana ir robežšķirtne, kas svārstīgu sabiedrības daļu attur, tas ir mūsu “sociālo mīnu lauks”.

Mums nav ilūziju, ko nozīmē pēdējo četru gadu kavēšanās šo publiskās telpas higiēnu īstenot. Egils Levits pērn nodeva Saeimai likumprojektu, kas ir pilnīgi izstrādāts, kas ir veidots pēc Saeimas 2022. gadā jau pieņemtā totalitāro režīmu pieminekļu demontāžas likuma paraugu, kas ir precīzs terminoloģijā un kas ir vienkārši un viegli īstenojams. Likumprojekts nekur neskar kaut kādas abstraktas okupācijas laikā dzīvojušu rakstnieku, mākslinieku vai zinātnieku ielas, bet gan šauri ierobežots tikai uz augstāko PSRS okupācijas varas pārstāvju pseidoparlamentos, izpildvarā, tiesās un komunistiskās partijas rindās slavināšanu, kā arī konkrēta, īsa rusifikācijas perioda ielām, kādas, piemēram, Rīgā ir tikai četras.

Valsts prezidents 2022. gada 8. septembrī Saeimas sēdē par rusifikācijas publisko vārdu aizvākšanu uzsvēra, ka latviešu tautai ir pašai savi, pašiem, nevis bijušajai svešajai varai, okupantiem svarīgi cilvēki, notikumi, piemiņas dienas, kurās vērts dēvēt publisko telpu, kas veido ikdienas vidi un priekšstatus par vēsturi, atbrīvojoties no okupantu koloniālisma mantojuma, kā arī 10. oktobrī norādīja, ka likumu jāpieņem 13. Saeimai. Saeima jau 2022. gadā normas saņēma pozitīvu toreizējā finanšu ministra un ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa atzinumu, ka Finanšu ministrija atbalsta likumprojekta virzību, ieskaitot normu, kas paredz gan pašvaldībām, gan fiziskām un juridiskām privātpersonām kompensēt izmaksas sakarā ar ielu nosaukumu maiņu.

Virzība nenotika. Valsts prezidents kopā ar likumprojektu iesniedza Saeimai Publiskās atmiņas centra sagatavoto vietvārdu paraugu sarakstu[x]. Saraksta analīze liecina, ka kopumā buksējam uz vietas.

Atklāti atzīsim, ka Publiskās atmiņas centrs cieš fiasko mēģinājumos argumentēt pret komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas sekām ārtelpā. Centra pētnieki pirmos priekšlikumus iesniedza pirms četriem gadiem[xi]. Vispārzināms, ka centra aktīvisti šos priekšlikumus iesniedza un diskusiju izvērsa jau pirms Krievija īstenoja nu jau desmit gadus ilgstošā kara 2022. gada 24. februāra pilna mēroga iebrukumu[xii].

Centrs jau 2021. gada beigās izveidoja detalizētus ieteikumus normatīvā veidā par komunistiskā totalitārā režīma nosaukumu likvidēšanu un izplatīja pašvaldībām. Tas palīdzēja maz. Centra valdes priekšsēdētājs Dr. hist., Dr. h. c. Kārlis Kangeris detalizēti un juridiski pamatoti daudzkārt publiski izskaidroja, kāpēc jāpieņem sevišķs likums, kas lietu regulē konkrēti, nevis atstāj katras pašvaldības politiskā izlemšanā, skaidrojot, ka mums pat ir ielas personām, kas tiesātas par darbībām vērstām pret Latvijas Republikas eksistenci[xiii].

Tas nepalīdzēja, politiķu ausis to nedzirdēja. Līdz šim apelēšana pie Satversmes nav likusi politiķiem beigt Augusta Kirhenšteina valdības ministra, kas piedalījās Latvijas Republikas likvidēšanā de facto un inkorporēšanās PSRS, slavēšanu ar ielu Rīgā. Bagramjana, Kalnbērziņa, Novika līdzgaitniekam PSRS AP Savienības Padomē arī joprojām iela. Lomonosovs, Zeļinskis, Butļerovs godāti kā līdz šim. Latvijas Komunistiskās partijas kaujinieka, LKP Centrālās komitejas opergrupas locekļa, LKP Rīgas apriņķa komitejas pirmā sekretāra, Staļina okupācijas Tautas Saeimas locekļa slavai joprojām ir vietvārdi. Oktobra, Komunāru ielas stāv.

No vienpadsmit Puškina ielām Latvijā ir pārdēvētas tikai divas. No septiņām Maskavas ielām – viena. Ukrainā Kijiva viena pārdēvē simtiem ielu.

Ukraiņiem ar to nodarbojas īpaša valsts iestāde – Nacionālais atmiņas institūts – , kas cieši valsts finansēta. Publiskās atmiņas centrs ir privāta biedrība, kas nekad nav pieprasījusi dotāciju no vispārējiem nodokļu ieņēmumiem. Centrs izpētīja, ka Latvija četru gadu laikā pārdēvējusi 15–17% šādu vietvārdu, kas absolūtos skaitļos ir apmēram 25 no 145 ielām. Publiski sen izrunāts – ja saglabāsies tik lēns temps, no okupācijas un rusifikācijas sekām vietvārdos izdosies atbrīvoties 2030. gadā. Daugavpilī, Jūrmalā, Ventspilī un Rēzeknē šeit pārdēvēto ielu nav. Īstenībā taču pasmejas par to, ka simboliem ir vara cilvēku prātos. Auziņš tā var rakstīt, jo nekas tālāk nevirzīsies.

Likumu politiķi nevirzīja vairākus gadus. Likumu vajadzēja, bet tas vien un ielas vien jau ir stipri novēloti. Nepieciešams valsts finansēts Nacionālās atmiņas institūts, kādi eksistē Igaunijā, Polijā, Slovākijā, Rumānijā, Ukrainā un citur, ar plašām pilnvarām publiskās sociālās atmiņas politikas veidošanā. Nepieciešams plašs finansējums. Nepieciešami valsts cilvēkresursi. Centra darbs bija sabiedrisks entuziastu darbs brīvajā laikā, bet tas nevar aizvietot nedz zinātnisko darbu, nedz arī nacionālas valsts ideoloģijā balstītu, apzinātu atmiņas rīcībpolitiku.

Šādos starptautiskos apstākļos ir nepieciešama ar publisko orgānu varu apveltīta institūcija sabiedrības derusifikācijai un mērķētai, kopīgai atmiņu politikai. Ja nebūtu pēc Maidana un pēc kara sākuma 2014. gadā Ukrainā plaši publicējuši PSRS perioda dokumentus un plaši skaidrojuši vēsturi, maz ticams, ka būtu tik plaša mēroga vienprātība pretoties. Cits profesors – Latvijas Universitātes Stratēģijas padomes loceklis, akadēmiķis, Dr. habil. med. Andrejs Ērglis pareizi atzīst, ka “jebkuru telpu tīrot, ir izmaksas”, loģiski norādot, ka tā ir pretošanās Kremļa maigajai varai.[xiv]

Taču līdz tam godīgi jāatzīst, ka te un tagad sabiedrība nosaukumu derusifikācijā cieš sakāvi.

Profesors Auziņš vēl mēģina virzīt bēdīgi slaveno tēzi, ka Maskavā esot tikai “viens idiots”. Nekavējoties pie Maskavas caristes, impērijas un PSRS vēstures, kas rāda pretējo, atgādināsim, ka sengrieķu izpratnē ἰδιώτης – idiotēs – bija privāts pilsonis, privātpersona bez valsts amata, par savām paša lietām vien, par savu oikonomiju jeb mājsaimniecību interesējošies, kas nejaucas polisas lietās jeb politikā. Ne tas viens Kremlī, ne tie pārējie desmiti miljonu Krievijā, kas ir gatavi uzbrukt Eiropai, nav apolitiski. Agresija nudien nav apolitiska. Nevēlēšanās iztīrīt savu telpu, nevēlēšanās iestiklot izdauzītās logu rūtis gan ir apolitiska. Idiotiska – sarunvalodas izpratnē.

* Publiskās atmiņas centra valdes locekle

[i]“Profesors Mārcis Auziņš par ielu pārdēvēšanu: vai vajag viena Maskavā dzīvojoša idiota dēļ izsvītrot veselu vēstures posmu”, KasJauns, jauns.lv, 2024. gada 22. janvārī, https://jauns.lv/raksts/zinas/591280-profesors-marcis-auzins-par-ielu-pardevesanu-vai-vajag-viena-maskava-dzivojosa-idiota-del-izsvitrot-veselu-vestures-posmu

[ii]“Budistu tekstu klausīšanās un kopīga meditācija”, 2021. gada 1. novembris https://www.youtube.com/watch?v=qmfssMeUoWc

[iii]“Mārcis Auziņš un Mārcis Auziņš. Flirts ar citādo.”, Apvienība Ars Nova, 2024. gada 28. februārī https://www.bilesuparadize.lv/lv/event/135857

[iv]Levits, Egils Dr. h. c., “Likums par Komunistiskā totalitārā režīma un rusifikācijas politiku rezultātā ieviesto nosaukumu pārdēvēšanu”, Valsts prezidenta kanceleja, 2023. gada 19. jūnijs, https://www.president.lv/lv/19062023-likums-par-komunistiska-totalitara-rezima-un-rusifikacijas-politiku-rezultata-ieviesto-nosaukumu-pardevesanu?utm_source=https%3A%2F%2Fwww.google.com%2F

[v]“Hindenburgstraße wird am Montag umbenannt” https://www.t-online.de/region/hannover/id_100159978/hindenburgstrasse-in-hannover-wird-am-montag-umbenannt-streit-beendet.html

[vi]Tamošaitis, Mindaugas “Iš XX a. Lietuvos parlamentarizmo istorijos: deputato Virgilijaus Čepaičio byla ir Seimo nario Vytauto Petkevičiaus valdžios kritika laikraštyje Opozicija”, Lituanistica, Vol 62 No 4 (2016), p. 267.

[vii]“Profesors Mārcis Auziņš par ielu pārdēvēšanu”, Jauns TV, 2024. gada 22. janvāris https://youtu.be/EeUkNS8zsWQ?t=84

[viii]Rigasche Stadblätter, Nr. 33, 1876, S. 313, Rigasche Stadblätter, Nr. 33, 1876, S. 340.

[ix]Garland, David, “The Culture of Control: Crime and Social Order in Contemporary Society”, Oxford University Press, 2001.

[x]https://www.president.lv/lv/media/94689/download?attachment

[xi]Jarinovska, Kristīne. “Staķim staļinisms atbilst labiem tikumiem?”, Latvijas Avīze, 2022. gada 20. jūlijs, https://www.la.lv/stakim-stalinisms-atbilst-labiem-tikumiem

[xii]Barkāns, Elmārs. “Jūrmalas komiskais analfabētisms: pašvaldības atkratās no neērtā jautājuma par Andreja Upīša ielu”, jauns.lv, 2022. gada 18. februārī, https://jauns.lv/raksts/zinas/487957-jurmalas-komiskais-analfabetisms-pasvaldibas-atkratas-no-politiski-neerta-jautajuma-par-upisa-ielu

[xiii]Kangeris, Kārlis, “Kāpēc vajadzīgs okupācijas un rusifikācijas nosaukumu maiņas likums?”, DELFI, 2023. gada 16. jūnijā, https://www.delfi.lv/898102/versijas/55657528/karlis-kangeris-kapec-vajadzigs-okupacijas-un-rusifikacijas-nosaukumu-mainas-likums

[xiv]“Ārsts Andrejs Ērglis – jebkuru telpu tīrot, ir kaut kādas izmaksas.”, KasJauns, jauns.lv, 2024. gada 23. janvārī, https://jauns.lv/raksts/zinas/591283-arsts-andrejs-erglis-par-ielu-pardevesanu-jebkuru-telpu-tirot-ir-kaut-kadas-izmaksas

Novērtē šo rakstu: