Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Dailes teātrī trešdien, dienu pirms tikšanās ar „parastajiem lasītājiem”, izmeklētiem ļaudīm tiks prezentēta politiķei Solvitai Āboltiņai veltīta grāmata „Varēt”, ko izdevusi viņas kādreiz vadītās Vienotības sponsora, Monako iedzīvotāja Olafa Berķa īpašumā esošā AS Latvijas mediji un kurā apkopotas piecu autoru apmaksātas intervijas ar grāmatas varoni. Tikmēr Pietiek šodien ekskluzīvi publicē fragmentu no pēdējo divu nedēļu Latvijas grāmatnīcās pieprasītākās grāmatas – romāna „Vara” (Bailes 2), - domājams, ka par šo tēmu Āboltiņas intervijgrāmatā ar ļoti līdzīgo nosaukumu nekas nebūs atrodams.

„Nebija nekādu šaubu – vecā, iedomīgā klukste bija kārtīgi ieķēpājusies. Āboliņa bija Latvijas politikā pavadījusi pietiekami ilgu laiku – te katrs gads ieskaitījās vismaz par trim. Viņai bija pieredze, un arī ar ņuhu un čuju viss bija kārtībā. Kaut kas klukstei izteikti nebija kārtībā, un par to nebija iespējams nepriecāties. Nu, vismaz mazmazdrusciņ.

Cik reizes Sanitai Āboliņai iepriekš nebija nācies izturēt visu šo neiedomājamo augstprātību, visas šīs pašiedomātās mesijas izpausmes vietā, nevietā un ļoti, ļoti nevietā, šo aprobežotību un no tā visa neizbēgami izrietošos pazemojumus visiem apkārtējiem. Jā, arī viņai bija ticis – un ne reizi vien! Madam preziģent, ziniet…

Vēl vairāk. Cik gan reizes Āboliņai, ņemot vērā viņas ietekmi uz visādiem valstiskajiem drošības dienestiem, bija nācies no nepatikšanām pestīt veco, viegli senilo alkoholiķi Imantu. Un vai vecā klukste kaut reizi paldies pateica? Kā tad, gaidi ar maisu! Vēl uzbrēca, ar kāju piesita, sasodītā kūku rijēja! Jā, Dievs nebija nekāds mazais bērns.

Tiesa, tante arī tagad, neraugoties uz nepatikšanu ēnu, bija formā – nekādas milzu atklātības nebija, un uz to arī nevarēja cerēt. Ja saliktu pa plauktiņiem visu konkrēto, ko Vīģe-Treiberga bija pastāstījusi apmēram stundu ilgušajā dīvainajā sarunā, necik daudz plauktiņu nudien nevajadzētu. Šādi tādi mājieni, šāda tāda žēla blēšana – un viss.

Nemierīgi žņaudzījot izcakinātu kabatlakatiņu – jā, bija tomēr šādās kundzītēs kaut kas žulgaini aizkustinošs! –, tante bija kaut ko ļoti, ļoti aplinkus stāstījusi par iespējamām problēmām, par seniem laikiem, par ģeopolitisko situāciju, kas ir izmainījusies. Par to, kā ir parādījušies melni cilvēki – un vēl visu ko tādu. Pieminējusi lielo, tumšo varu un tās pakalpiņus. To, ka vienam īpaši melnam cilvēkam vajadzētu likt kaut ko saprast…

Tas arī bija viss. Vaira bija uzvedusies netipiski haotiski un nesavākti. Āboliņa neatcerējās gadījumu, kad uz kādu sarunu tante nebūtu ieradusies ar savu dienaskārtību un jau sagatavotu skaidru, cietu scenāriju. Jā, kāds viņu bija pamatīgi nobiedējis… Lai gan – nē, te bija vēl kas vairāk par, tā sacīt, vienreizēju nobīli.

Tā jau patiesībā sen runāja, ka kaut kas skeletveidīgs Vīģei skapī vai kumodē ir. Pašas viņas čekas maisos, protams, nebija, tas jau sen būtu noskaidrots; ja nu vienīgi kādā ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes kartotēkā, bet tas jau mūsu dienās skaitījās pie nopelniem.

Bet par vecās klukstes vīra kungu gan visādi runāja. Klusais, rāmais trīsceturtdaļalkoholiķis, kurš vienmēr bija pilnībā zem sievas tupeles, viņai tomēr bija kaut kā ārkārtīgi dārgs un svarīgs. Tur vajadzēja neparastu, neikdienišķu nekaunību, lai izsistu viņam pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni – un tak vecā klukste izsita, pieprasīja, piedraudēja, pierunāja. Gāja apstrādāt katru no ordeņa piešķīrējiem individuāli – un savu panāca.

Nu, lūk, un tā runāja, ka vīra kungs gan savulaik ir, tā sacīt, iesaistījies kontaktos un vēlāk caur viņu uz āķa ir paņemta arī pati Vīģe. Āboliņai vecajos labajos laikos bija parādīti pāris dokumenti, kas varbūt bija īsti, varbūt viltoti – kas to lai zina. Jebkurā gadījumā – tolaik to saturs galīgi nebija nacionālās drošības interesēs, līdz ar ko dokumenti tika nolikti malā. Kaut kur tie, protams, gulēja, bet nez vai kāds neatkarīgajā Latvijas valstī bija ieinteresēts tos izvilkt. Vismaz pagaidām.

Lai nu kā ar dokumentiem – īstiem vai viltotiem, bet bija daži gadījumi, kad Vaira bija rīkojusies, maigi izsakoties, tiešām aizdomīgi un neizprotami. Vai arī tieši otrādi – pat ļoti izprotami, ja noticētu šādām tādām versijām un baumām. Valsts valodas jautājums, tad vēl braukšana uz Maskavas parādēm, tad visa jaundzimušo naturalizācijas būšana. Jā, un, protams, arī dīvainais stāsts par tikšanos ar Tutinu Alpu mednieku namiņā.

Bet visizteiksmīgākie, protams, bija Vīģes manevri čekas maisu atvēršanas vai neatvēršanas jautājumā. Āboliņai kaut kad bija patrāpījies uz galda mazs pseidoanalītisks pārskatiņš par kundzes krāšņākajiem publiskajiem izteikumiem šajā jautājumā. Katru par sevi varēja saprast un izskaidrot, bet tie visi kopā jebkuram racionāli domājošam cilvēkam lika izdarīt pilnīgi konkrētus secinājumus.

Vīģe-Treiberga: čekas maisu atvēršana drīzāk radīs ļaunumu… Valsts prezidente: čekas maisu atvēršana ir novēlota… Vīģe-Treiberga: čekas maisu saturs ar nolūku ir izrevidēts… Vīģe-Treiberga: čekas maisos apslēptas “dziļumbumbas”… Prezidente: lēmums atvērt čekas maisus nedos nekādu rezultātu… Vīģe-Treiberga: galveno čekas cilvēku čekas maisos nebūs… Prezidente: čekas maisu publiskošana radīs sabiedrībā lieku sašutumu… Valsts prezidente: čekas maisos esošajiem, kuri piedalījās noziedzības apkarošanā, to atvēršana radīs draudus…

Un tā tālāk, un tā tālāk. Sajūta bija tāda, ka ir virkne jautājumu, kuros Vīģei-Treibergai kāds neredzams komandētājs ik pa laikam dod kādu rīkojumu, ko viņa, kaut negribīgi, tomēr cītīgi izpilda, bet visā pārējā laikā paklusām, neuzkrītoši mēģina visu izdarīto, tā sacīt, atdarīt atpakaļ. Vienīgais izņēmums bija čekas maisi.

Jā, attiecībā uz maisiem vecajai klukstei dotais rīkojums, šķiet, bija pastāvīgs un ciets. Viņa mēģināja mainīt argumentus un izteiksmes formu, bet nostāja palika viena un tā pati, cieta un skaidra – izdarīšu visu, lai tikai maisi netiktu atvērti. Tas nebija nejauši, nevarēja būt nejauši, un šodienas saruna to savā ziņā tikai apstiprināja.

Jau 2004. gadā parlaments bija atbalstījis čekas maisu satura publiskošanu, arī galīgajā lasījumā pieņemot grozījumus likumā “Par bijušās VDK dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības faktu ar VDK konstatēšanu”, nosakot, ka PSRS Valsts drošības komitejas materiāli un informācija ir izmantojami un publicējami bez ierobežojumiem. Bet… Vīģe-Treiberga iestājās pret to stingri un kategoriski – nu gluži kā tad, kad izsita savam Imantiņam pirmās šķiras Triju Zvaigžņu ordeni.

Divus gadus vēlāk pienāca jauns izšķiršanās brīdis – bija sagatavots jauns likums, un nu šķita, ka maisu atvēršanas pretiniekiem nebūs, kur sprukt. Bet nekā – vispirms Vīģe-Treiberga likumu nosūtīja Saeimai jaunai caurskatīšanai, jo, lūk, no tā neesot īsti saprotams, kā čekas maisu atvēršana ietekmēs cilvēkus, kuru vārdi minēti VDK kartotēkā, bet pēc tam jau bija klāt jaunas Saeimas vēlēšanas un acīm redzamais aprēķins nostrādāja – tā likums arī izčibēja.

Tāds arī bija Āboliņas galvenais secinājums – ka, visticamāk, kāds veco pleksti paņēmis pie žaunām tieši saistībā ar čekas maisu tēmu. Ņemot vērā patiesi sašutušos izteikumus par īpaši melno cilvēku, varēja arī pieņemt, ka šobrīd ir parādījies kāds, kuram ienācis prātā Vairu šai sakarā drusku pašantažēt. Kā jau amatiere šajā jomā viņa tad arī stresoja – uzskatāmi un acīm redzami.

Bet kas, izņemot maziņu cilvēcisku prieku un gandarījumu, šajā lietā varēja būt pašai Āboliņai? Labi, zināšanas – zināšanas vienmēr bija noderīgas, agri vai vēlu tās kaut kā, kaut kur varēja izmantot, lai kaut ko paveiktu sev vai savējiem, lai kādu pabīdītu, nobīdītu, aizbīdītu…

Taču šis bija laiks, kad ar zināšanām vien bija par maz, – vajadzēja stingru pamatu rīcībai, kas nodrošinātu viņai rezultātu šeit un tagad! Viņa vienkārši nespēja, nespēja, nespēja palikt šajā nošņurkušajā kabinetā, šajā trešās šķiras amatā un katru dienu noskatīties, kā Edgariņš, atvainojiet, staipa roķeles pēc kārtējās svaigās, muskuļotās pēcpuses. Lai cik viņa būtu demokrātiski un pat brīvdomīgi noskaņota, tas bija vienkārši derdzīgi.

Labi, bet ko varēja dot kaut kas jauks vecās Vairas sakarā? Nu, kaut vai fakti būtu graujoši un zemē iedzenoši – kas no tā? Lai kāda nejaucene savulaik būtu bijusi – un arī vēl tagad būtu – vecā klukste, Āboliņa noteikti nebija tā, kas viņu taisītos dzīt zemē. Neko tik sliktu viņa Āboliņai nebija nodarījusi, un, ja arī būtu, – kāda jēga tagad kaut ko šai sakarā pasākt? Visbeidzot – kas tagad vispār bija Vaira Vīģe-Treiberga?

It kā – cilvēks bez varas, bez amatiem, bez formālas ietekmes. Taču atslēgvārds bija “formālas”. Vīģe-Treiberga bija fenomens. Nekā citādi to nosaukt nevarēja. Vaira bija izdarījusi tik daudz visa kā tāda, ka par šo veikumu vidusmēra Latvijas vēlētājam viņu būtu vajadzējis ienīst desmitreiz vairāk nekā Āboliņu. Bet – nekā nebija.

 Protams, daudzi Vairu no visas sirds neieredzēja un visā nopietnībā uzskatīja, ka redzot cauri šai divkosīgajai, savtīgajai, negodīgajai, augstprātīgajai… nu un tā tālāk, tie bija tie paši epiteti, ko attiecībā uz sevi tik bieži bija nācies dzirdēt un lasīt Āboliņai.

Taču tas, kas bija Vīģei un kā nebija Āboliņai, bija apmēram trešā daļa balsstiesīgo Latvijas iedzīvotāju, pret kuru uztveri jebkuri fakti par vecās klukstes kārtējām kampšanas un raušanas izdarībām atsitās un atlēca, nenodarot viņai nekādu kaitējumu.

Tie bija vairāki simti tūkstošu ļaužu, kuriem pilnīgi pietiktu, ka viņu mīļā, godātā, cienītā un respektētā prezidente iznāk viņu priekšā un pasaka, kas ir pareizi un kas nepareizi, ko vajag domāt un ko – darīt. Viņi šo sprediķi noklausītos, daļu vienkārši nesaprastu, bet daļu saprastu – un mestos darīt tieši tā, kā viņiem būtu teikts.

Ak, kā Āboliņai pašreizējā situācijā būtu vajadzīgi šādi daži simti tūkstošu, kas darītu un domātu, kā teikts. Pat ar divsimt tūkstošiem pietiktu, pat mazāk, krietni mazāk! Un tieši no šī viedokļa Vīģes nonākšana problēmās bija perspektīva, ļoti, ļoti perspektīva.

Pasapņot taču nebija liegts, vai ne? Visu laiku mīļotākā Valsts prezidente kā tādu dārgakmeni izceļ no sū… čupas gudru, pieredzējušu, prasmīgu, zinošu un patstāvīgu sievieti un saviem simtiem tūkstošu puszombiju paskaidro – tauta, jūs līdz šim viņu neesat novērtējuši, jūs viņu esat pārpratuši, es tagad esmu kopā ar viņu, dodiet viņai iespēju – un viņa sevi parādīs!

Bija tik tāds mazs sīkums – nez vai pasaulē bija tādas narkotikas, pēc kuru lietošanas Vaira uz ko tādu parakstītos. Bet… varbūt varēja arī iztikt bez narkotikām, – ja noskaidrotu, kas un ar ko tad pašlaik kluksti tik veiksmīgi šantažēja, un ar šo šantažētāju mīļi parunātu, tad varbūt viņš piekristu jaukai radošai sadarbībai.

Jo vairāk Āboliņa par to domāja, jo vairāk sāka šķist, ka kaut kas šajā idejā bija. Galu galā viņai bija arī vēl šādi tādi kontakti dienestos, šādi tādi cilvēki ar šādām tādām tehniskām un organizatoriskām iespējām. Viņiem varētu palūgt – un viņi neatteiktu. Jā, bija vēl arī tādi cilvēki palikuši…

– Labi, Vīģes-Treibergas kundze. Es noteikti padomāšu, pakonsultēšos, protams, ievērojot pilnīgu konfidencialitāti, un tad jums pieteikšos. – Cerams, panikā iekritusī vecā klukste šim solījumam noticēja. Savukārt Āboliņa, vēl pēc dažiem šādiem solījumiem iznākusi no riekstokā izbūvētā dzīvokļa, kas atgādināja vecas bordeļa madāmas izpratni par elegantas greznības virsotnēm, pēc īsta pārdomu brīža uzspieda mobilajā telefonā Jāņa Mīzīša numuru.

Satversmes apsardzības biroja direktors, protams, nebija nekāds izcilais variants, bet viņi tomēr viens par otru zināja ļoti daudz un pagātnē bija gadījušās arī situācijas, kas lika domāt, ka Mīzītis vismaz reizēm var būt ne tikai stīvs, resns burta kalps, bet arī pietiekami veselīgi domājošs cilvēks.”

Novērtē šo rakstu:

0
1

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

18

Es varētu no ordeņa atteikties, jo stāvu pāri šādām lietām. Bet neatteikšos vis

FotoAprīļa pēdējā diena pārsteidza ar ziņu, ka esmu iekļauts ar Triju Zvaigžņu ordeņiem apbalvoto sarakstā. Ordeņu piešķiršana pēdējās dienās raisījusi publisku rezonansi, tāpēc uzskatu par pienākumu dalīties arī ar savām domām. Arī par atteikšanos no šī apbalvojuma.
Lasīt visu...

21

Levita - Ēlertes branža

FotoEs iedomājos situāciju - eju pa ielu ar savu suņuku... pavasarīgs gaiss, putniņi čivina un galvā pozitīvas domas raisās. Vienvārdsakot, labs noskaņojums! Bet te pēkšņi viss apgriežās kājām gaisā un garastāvoklis uz nulli, jo pretī nāk Sarmīte Ēlerte.
Lasīt visu...

21

Atjaunosim līdzsvaru sevī un sabiedrībā

Foto1918. gada 18. novembris un 1990. gada 4. maijs ir divi nozīmīgākie datumi Latvijas valsts vēsturē. Šodien aprit 31 gads, kopš 1990. gada 4. maijā Augstākā padome ar 138 deputātu balsīm pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”. Kas šai Neatkarības deklarācijas 31. gadadienā būtu aktuālākais mūsu šodienas dievkalpojuma un lūgšanas kontekstā?
Lasīt visu...

15

Šajās pareizticīgo Lieldienās es esmu sapratis: tautai ir jādod skaidras instrukcijas

Foto2018.gada maijā es atteicos no turīga advokāta dzīves. Tas bija mans personīgs lēmums. Es nolēmu doties politikā. Kopš 2018.gada maija gandrīz katru dienu, bieži vien pat vairākas reizes dienā, esmu atklājis shēmas, runājis tiešu valodu, nebaidījies, piedāvājis risinājumus, rakstījis garus un īsus tekstus, provocējis, aicinājis, bijis dusmīgs un priecīgs, izveidojis labākās Saeimas runas, ierakstījis labāko uzrunu Vecgada vakarā pēdējos vismaz 10-15 gados un vēl visu ko. Principā 3 pilnus gadus savas dzīves esmu veltījis citiem cilvēkiem. Trīs gadu laikā no 1 tūkstoša sekotāju FB man ir 54 tūkstoši. Tam gan nav nozīmes. Šajās Lieldienās es vēlējos uz to visu paskatīties no malas.
Lasīt visu...

12

Kā uzveikt sērgu: valsts amatpersonām minimālo algu līdz uzveikšanai

FotoNu jau gads un trīs mēneši Ķīnas vīrusa, bet vēl nav bijis brīža, kad Latvijas veselības polītikas noteicēji būtu pienācīgi cīnījušies pret sērgu. Sākumu it kā varētu aizbildināt, ka nezināja un nesaprata, tak arī tas būtu melots. Jo tas, kas un kāpēc darāms, jomas lietpratējiem bija zināms arī 2019. gadā un senāk, un atliktu vien to darīt.
Lasīt visu...

18

NEPLP: ja divas lesbietes skūpstās, tas NAV seksuāls saturs

FotoLūk, šāda atbilde no Nacionālās elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (NEPLP) par Samantas Tīnas un LTV1 demonstrēto videoklipu. Īsumā: mēs neredzam to, ko redz vairākums sabiedrības. Mums saistoši ir LGBT propagandējoši likumi, nevis sabiedrības morāli ētiskās un tradicionālo ģimeņu vērtības. Ja divas lesbietes skūpstās, tas NAV seksuāls saturs. Paldies par uzmanību!
Lasīt visu...

21

Tautas balss - Dieva balss

FotoŠo devīzi bieži citēja mans šefs Guntis Melderis tajos nicinātajos padomju laikos, ja tauta domāja citādi, pretēji valdes vai viņa paustajam un nolēma tā, kā teica tauta. Tagad, kad mums ir izbazūnētā demokrātija (tautas vara), šai devīzei uzspļauj gan garīdznieki, gan “gudrās” galvas.
Lasīt visu...

12

Brīnišķais kovidlaiks

FotoŠis brīnišķais "kovidlaiks"! Nu jau ir tā, ka nevar uzrakstīt pat pāris vārdus, tiem neveltījot atsevišķus komentārus un nepaskaidrojot vēstījuma domu sīkāk - tik ļoti ir sagrozīti vārdi, mainīta vārdu nozīme, informācija aizstāta ar propagandu, kas, vienkāršā valodā runājot, nozīmē visiem dzirdēto "smadzeņu skalošanu".
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Mēs apbalvojam pareizus žurnālistus par izcilu ieguldījumu demokrātijas stiprināšanā un Latvijas informācijas telpas kvalitātē

Sagaidot Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas 31. gadadienu, augstākie Latvijas valsts apbalvojumi piešķirti...

Foto

Ar likumu atļautie miesas bojājumi vai pat nonāvēšanas?

Viena no profesijām, kuras galvenais uzdevums ir glābt cilvēku dzīvību vai palīdzēt uzlabot veselības stāvokli, ir ārsti, taču...

Foto

Atklāta vēstule iekšlietu ministram, ģenerālprokuroram, Valsts policijas priekšniekam

Tukuma novadu un visu Latviju 23.aprīlī pāršalca ziņa par šausminošo notikumu Tukumā, kurā smagus apdegumus guva divas personas....

Foto

Manas domas par to, kas notika Tukumā

Policijas pārstāvis TV ziņās gan teica, ka varbūt tas nebija noziedzīgs nodarījums. Lai izmeklēšanai sekmējas noskaidrot patiesību, taču man...

Foto

Par likuma “Grozījumi Augstskolu likumā” izsludināšanu, neraugoties uz tā būtiskajiem trūkumiem

Satversmes tiesa ar 2020. gada 11. jūnija spriedumu atzina Augstskolu likuma 56. panta trešo daļu...

Foto

Jūs, „kautrīgie” geji un lesbietes, ar savu klusēšanu esat palīdzējuši radīt vidi, kurā vienu geju var aizdedzināt

Labdien visapkārt! Kā visiem labi klājas šajā pirmdienā? Nupat,...

Foto

Briesmīgi un necilvēcīgi ir pelnīt politiskos punktus uz noziegumu rēķina, rezultātā šķeļot sabiedrību un sējot naidu

Noziegums Tukumā ir briesmīgs un necilvēcīgs, policijai ir jāveic izmeklēšana,...

Foto

Kas un kā varētu palīdzēt Tieslietu ministrijas administrācijai tās radītās likumdošanas karikatūras un anomāliju novēršanai

Tieslietu ministrija (TM) apgalvo, ka esot “jānorāda uz vēsturiskajiem dalītā īpašuma...

Foto

Mums ir jādzīvo, nevis jāgaida, kad vīruss dosies uz Marsu

Skatos uz mūsu 100 onkuliņu un tantīšu haotiskajiem mēģinājumiem ko sakārtot... un rodas sajūta ka nevienam...

Foto

Vai apzināta diskriminācija un segregācija nolūkā pakļaut vairākumu mazākuma perversajām interesēm?

Jurijs Perevoščikovs portālā Apollo: "Laika periodā no 28.decembra līdz 15.aprīlim atklāti kopumā 73 400 Covid-19...

Foto

„Aunu un klaunu” vienošanās par sadarbību ekonomikas un zemkopības attīstībai

Pandēmijas iespaids uz tautsaimniecību šodien ir viens no valsts attīstības centrālajiem jautājumiem. Krīzes rada ne tikai...

Foto

Kas pašlaik notiek VID?

Šodien parunāsim par Valsts ieņēmumu dienestu (VID), - kas tur pašlaik notiek Ar 2021.gadu nodokļu nomaksai ir izveidots vienotais konts. Liekas, ka...

Foto

Ko mums māca „Thalidomide” pandēmija

20.gadsimta otrajā pusē daudzās valstīs zāļu ağentūras reğistrēja brīnumainas zāles Thalidomide, kas palīdzēja daudzām saslimšanām, t.sk., grūtniecēm noņēma nepatīkamās sajūtas. Zāles raksturoja ar...

Foto

Mums ir izvēle

TV 24 Preses kluba raidījumā Edijs Klaišis, jauniešu radošo centru "OPEN" vadītājs, teica: „Man nav izvēles, ja es gribu strādāt ar bērniem, man būs jāvakcinējas...”...

Foto

COVID brīvprātīgās vakcinācijas dēļ man ir divi (iespējams - ļoti stulbi) jautājumi

COVID brīvprātīgās vakcinācijas dēļ man ir  (iespējams - ļoti stulbi) jautājumi....

Foto

Par vakcināciju, čipošanu, kristietību, islāmu, Bībeli, Austrumiem un “Zvēra zīmi”

Kādreiz biju visai dziļi iesaistījies kristietībā. Tik dziļi un patiesi, ka draudze pat ievēlēja par mācītāju....

Foto

Problēma ir tajos, kuri neatstāj policistiem citu izvēli kā strādāt par braukšanas instruktoriem

Šonedēļ nogalināja vienu no mums. Nogalināja nekaunīgi, nošaujot gaišā dienas laikā blīvi apdzīvotā...

Foto

Kāpēc mums visiem jāsatraucas par Bezzubova slepkavību

Futbola aģenta Romāna Bezzubova slepkavība Rīgā gaišā dienas laikā papildina sarakstu ar daudzām skandalozām pasūtījuma slepkavībām, kas notikušas mūsu...

Foto

Mans vīrišķais testosterons ir sajūtams stipri tālāk par valstī noteikto divu metru distanci

Šis ieraksts adresēts maniem nelabvēļiem. Es ar gandarījumu vēroju Jūs, kā Jums nesanāk....

Foto

Lai izvērtētu raidījumu „Aizliegtais paņēmiens”, mēs no nodokļu maksātāju naudas samaksājām pat advokātu birojam

Latvijas Televīzijas Satura padome izvērtējusi 29.marta raidījumu "Aizliegtais paņēmiens", kura tēma bija...

Foto

4.maijā pulksten 19.00 mēs prasīsim šo

4.maijā pulksten 19.00 mēs prasīsim šo:...

Foto

Nacionālais jautājums

Kas tas ir, kas saucās dzīve? Vēders, galva, kājas, brīve? Var jau būt, ka, kādu krāpjot, Arī sevi apzogam, Cik tad ir to tīro...

Foto

Ne dienas bez jaunumiem. Par daudz cietušo suni Ārčiju, protams

Tātad Pārtikas un veterinārais dienests nupat nāca klajā ar šķietami priecīgu vēsti. Ārčija bijušajam spīdzinātājam uzlikts...

Foto

Tas viss ir jāmaina līdz pamatiem

Valsts, kurā Satversmes tiesa neievēro pamatdokumentu - Satversmi, bet Eiropas rekomendācijas....