Iesaki rakstu: 
„Palīdzi, Dievs, mūsu latviešu tautai, / Saved to mājās pie Daugavas krastiem!” - tā dziedāja Ieva Akurātere, kad sapnis par savu Latviju bija vēl trausls un neticams.
Brīvība atgūta, taču esam izklīduši plašajā pasaulē vairāk kā jel kad agrāk. Bet mājās palikušie dalās. Vienos, kuri sevi pasniedz kā īstenus patriotus, nezinot, ka patriotisms ir darīt savai Tēvzemei labu, nevis pucēt lētas „politikas” un popularitātes pogas, otrajos, kuri aizvien vecišķāk un muļķīgāk tulko pagājušo dienu piemiņas glabāšanu, pazaudējot pašcieņu, un trešajos, kam ik gadu cilvēciski sāp tas, ka pazūd cilvēcība.
Atkal tuvojas 16. marts. Bez pienācīgas cieņas un pelnīta goda. Leģionāri no šī datuma pazuduši pēc būtības, tāpat kā būtība izskausta no 9.maija. Palikušas pozas, kas labākajā gadījumā seno karavīru valkā kā politiskai štātei notīgu drēbi, sliktākajā - neciena vecos vīrus un piemiņu. Palikuši gājieni, aizliegumi, tiesas, drošībnieku trīcošas bikses no saklačotiem draudiem un savtīgas klaigas. Kara elpu neostījusī viena puse baro otru ar to pašu – ar ideoloģijām, kuras nelabo pagātni, bet sarīda tagadni un apgrūtina nākotni. Un, uzturot piemiņu, teju padara par nebijušu to, ka karavīrs izcīnīja (abās pusēs) drosmīgas un slavenas kaujas, kurās sava daļa patiesi brīvai gribai un sava piespiedu nolemtībai, kas abu lielvaru rokās...
Bet, kad svētumus nēsā par šlipsi revolucionārai liekulībai, es klusībā protestēju. Gan 16.martā, gan 9.maijā braucu uz kapiem pie saviem mīļajiem, lai iededzinātu sveci piemiņai un gudro mīlestībai: abi mani seno dienu draugi (viens leģionārs, otrs sarkanais izlūks) ik gadu 9. maijā svinēja kara beigas, ierāva frontes simts gramus, vienādi sirsnīgi uzrāva „Zilo lakatiņu” un „Zemļanku” un sprieda par cilvēcisko, nevis ideoloģisko... Un nekad neplātījās ar savu nozīmību vēsturē, kuras ratu grieza citi – no mums neatkarīgi spēki!
Šajā sakarā gribētos aicināt dedzīgos jaunekļus no Visu Latvijai!. Būsim reiz gudrāki un atteiksimies no pašcieņu graujošas pretim stāvēšanas, cienīsim sevi un neapkarosim lindermaņus, kuru vieta publiskajā telpā ir lieka un nepelnīta! Gan vienu gan otru datumu veltīsim cilvēciskai, klusai piemiņai un negrūstīsimies (policistu, ielenkumā) pie pieminekļiem! Izziņosim vienotus laikus kopīgai lūgšanai (mājās pie logos iedegtām svecītēm) latviešiem abās pusēs! Sargāsim piemiņu ar pamatdomu - palīdzi, Dievs, saved mūs mājās (vismaz domās)! Saved pie Daugavas krastiem, lai mūsu lūgšana iededz Latvijas logos piemiņu un apliecina cieņu – karavīriem! Kritušajiem un vēl dzīvajiem! Un mums pašiem – bez ideoloģijām un klaigām. Un bez tās skaudrās apziņas, ka patriotisms mēdz tapt arī par neliešu pēdējo patvērumu.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
