Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Šodien aprit 70 gadi, kopš Latvijā tika pastrādāti noziegumi pret cilvēci. Šī gadadiena varētu kļūt par simbolisku sākuma punktu godīgai sarunai par pagātni un piemiņu. Mūsu vēsture nav un nekad nav bijusi melnbalta un viennozīmīga. Arī Latvijas iedzīvotāju deportācijas 1949. gada martā veica ne tikai tam speciāli ievestais karaspēks un čekisti.

Savus līdzcilvēkus represijām brīvprātīgi vai pret savu gribu, aiz bailēm vai pārliecības nodeva arī kaimiņi, radi un pašu novadnieki. Padomju vara un partija deva rīkojumu, bet Latvijas iedzīvotāji, starp tiem arī latvieši, bija tie, kas šo rīkojumu izpildīja. Gan partijas biedri un komjaunieši, gan VDK darbinieki. Tie, kas uzrādīja un aizveda, tie kas apsargāja. Arī tie, kas klusēja. Šī vaina ir daļa no mūsu tautas mantojuma, jo katru varas mašinēriju darbina cilvēks.

Represijas nevarētu īstenot tādā apmērā bez Latvijas iedzīvotājiem, kuri bija uzsākuši aktīvu kolaboracionismu ar okupācijas režīmu. Viņus atklāt ir taisnīguma jautājums pret visiem tiem, kas cieta no padomju režīma nežēlības.

Bet vēl svarīgāk ir izcelt no pagātnes tumsas tos retos cilvēkus, kas spēja un paspēja kādu izglābt. Tie cilvēki, kuri, riskējot ar visu, naktī steidzās brīdināt izsūtāmo sarakstos iekļautos tuvākos vai kaimiņus, lai tie nekristu par upuri padomju teroram. Tie ir varoņi, kuriem vēl esam parādā piemiņu.

Starp viņiem bija arī tādi, kuri sākotnēji kalpoja jaunajai varai, bet pēdējā brīdī attapās. Kļūdīties ir cilvēcīgi. Nelabot savas kļūdas nav.

Lai gan lielākā daļa izvesto bija latvieši, represētos nešķiroja pēc tautības. Deportācijas bija politiska, ideoloģiska, pat ekonomiska akcija ar dažādiem mērķiem un daudz plašākām sekām, nekā varētu likties. Tā bija traģēdija, kuru mēs dalām ar pārējām Baltijas valstīm.

25. marta teroram sekoja četrdesmit gadi baiļu un neuzticēšanās. Četrdesmit gadi, ko daudziem no mums nācās pavadīt kurlmēmā sabiedrībā. Nedrīkstot, nespējot runāt par savu un savu tuvinieku likteni. Nespējot sadziedēt savas rētas.

Pirms 30 gadiem mēs pateicām pārliecinošu “nē” aizmiršanai. Desmitiem tūkstošu Latvijas iedzīvotāju devās vēsturiskajā sēru gājienā no Daugavmalas uz Brāļu kapiem, lai pieminētu padomju represijās cietušos.

Tāda piemiņas kultūra ir pilsoniskas sabiedrības pamats. Tā apliecina, ka mums ir kopīgs liktenis, uz kura veidot kopīgu nākotni. Šis liktenis var būt sāpīgs, un šis pamats var būt akmeņains, bet tas ir mūsu.

Represētie un viņu ģimenes nekad neaizmirsīs padomju režīma nodarīto, bet vai 30 gadu laikā tas nav pabalējis no mūsu pašu atmiņas? Cik daudz atcerēsies mūsu bērni, un ko par 1949. gada 25. martu zinās mūsu mazbērni? Jauniešu nepilnīgās zināšanas jau tuvākajā nākotnē var apdraudēt deportāciju piemi­ņu.

Varētu jautāt, kāpēc tas ir tik svarīgi? Sāpīgas pagātnes notikumu pieminēšana nav neitrāls vēsturisku faktu atspoguļojums. Tā raksturo mūsdienu sabiedrības morālos un politiskos orientierus, izpratni par sevi un savām attiecībām ar citiem.

Mums valstiskā līmenī ir svarīgi nodrošināt, ka attieksme pret komunisma noziegumiem sabiedrībā tiek uztverta kā universāla morāles mēraukla. Tā ir skaidra un nepārprotama robeža starp labo un ļauno, pieņemamo un nepieņemamo, pareizo un nepareizo. Tas ir atgādinājums, ka ar ļaunumu nevar būt kompromisi.

Atcerēsimies to!

Lai Dievs svētī mūsu zemi!

* Uzruna 1949. gada 25. marta deportāciju piemiņas pasākumā.

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Par "Mīļumu" Gobzemu, dubulttiesnesi un citiem interesantajiem ļaudīm: kas patiesībā redzams attēlos

FotoFotogrāfijas no ministriju un tās padotībā esošo iestāžu saviesīgajiem sarīkojumiem ir patiešām interesants izpētes objekts. Nepiekrītu, ka konkrētajā gadījumā fotogrāfijām pievērsta uzmanība tāpēc, ka ir zaudēts tiesas process, jo šādā gadījumā slimnieks noteikti padalās ar savu diagnozi. Diagnozes nav, bet ir tikai stāsts par "interesanto". Piekrītu, ka fotogrāfijas gaismā izcēlusī persona nav sistēmas cilvēks, citādi raksts būtu daudz sulīgāks un saturētu daudz interesantāku informāciju.
Lasīt visu...