Iesaki rakstu: 
Nule pie Saeimas notika Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības (LIZDA) rīkots pikets. Kopā ar līdzjutējiem sapulcējās aptuveni 3000 cilvēku. LIZDA priekšsēdētāja Inga Vanaga mēģināja pārliecināt kādreizējo učeni, bet pašreiz atbildīgo ministri iz “konservu” partijas Anitu Muižnieci, ka ir pienācis laiks sabalansētai pedagogu darba slodzei, cienīgai attieksmei un atalgojumam.
Oficiāli skolmeistaru trīs galvenās prasības bija “sabalansēta darba slodze, atalgojuma palielināšanas grafiks saskaņā ar Izglītības likumā noteiktajiem principiem un taisnīgs finansējuma sadales mehānisms, lai neciestu pedagogi no pašvaldībām ar sakārtotu skolu tīklu un lielu izglītojamo skaitu.” Apņēmības pilna Vanaga devās iekšā Jēkaba ielas namiņā, kam itin labi piestāvētu sarkanais lukturis.
Taču deputātiem bija svarīgākas darīšanas – vajadzēja steidzami apstiprināt pieminekļu gāšanu jeb valstisko vandālismu, piekabināt sabiedrisko mediju saturu (lasi – propagandu) komercmedijiem un apsveikt Saeimas Jancīšus. Tādēļ Muižniece mērkaķienes ātrumā noraidīja visus LIZDA priekšlikumus jeb parādīja skolotājiem pigu (“bargās kundzes” gadījumā drīzāk vidējo pirkstu) un norādīja uz durvīm. Piedevām plānos vēl esot samazināt izglītības darbinieku skaitu par 42%.
Es visnotaļ atbalstu skolotāju taisnīgās prasības par atbilstošu atalgojumu un samērīgu darba slodzi, taču cienīga attieksme ir jānopelna. Pirms kāda laika LIZDA aizvēra acis, lai neredzētu politisku izrēķināšanos ar krievu skolotājiem, bet pavisam nesen, izkalpojoties farmu politiskajam lobijam, NODEVA nepotētos kolēģus, nenostājoties “vilka pases” saņēmēju pusē. Tā tika palaists garām īstais moments, kad arodbiedrība varēja sadūšoties un pierādīt, ka ir kaut ko vērta, un piespiest varu rēķināties ar sevi.
Skolotāji-konformisti nolēma iztapt aptrakušajiem varnešiem un masveidā nopotējās, tādējādi nodemonstrējot vai nu tumsonību, vai padevīgumu ļaunumam. Dažs labs gan izspruka ar falšu sertifikātu, taču tas ir cits jautājums. Savā izdabāšanā kliķei pedagogi gāja vēl tālāk – tramdīja bērnus, liekot valkāt maskas, kas kaitēja gan sīču veselībai, gan zinību apguvei, vecākus atsvešināja no bērniem, organizēja skolēnu pārģērbšanos pretējā dzimuma drēbītēs un tolerances pret sodomiju nodarbības.
Domāju, ka nopietna cīņa starp pedagogiem un varnešiem izpaliks, neskatoties uz boksa cimdiem Vanagas rokās, kurus arodbiedrības vadītāja demonstrēja pēc tam, kad izglītības ministre bija šo “pasūtījusi”. Drīzāk ciniķi, bezprincipu karjeristi, visādi ačgārnīši un morāli degradējušies pasniedzēji saliedēsies bariņā ap politiķu ieceltajiem direktoriem un izēdīs konservatīvākos un mazāk lunkanos kolēģus tik, cik kliķe nodiktēs. Situāciju var labot rudenī. Neviens, kam rūp savu BĒRNU liktenis, kuri visās šajās batālijās kaut kā palikuši aiz kadra, nedrīkst slinkuma, skepses vai pašiznīcinošu principu dēļ noignorēt Saeimas vēlēšanas.
Piemetināšu, ka skolotājiem līdzīgs liktenis-sliktenis, neskatoties uz sevis bendēšanu ar “glābējpoti” un varnešu “tupeļu bučošanu”, gaida arī mediķus, policistus un citus no budžeta pārtiekošos. Naudas rene strauji sarūk, un “cienījamajiem cilvēkiem”, lai saglabātu ierasto dzīves standartu, “jācērt astes”.
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
