Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Es te visu laiku prātoju par atgriešanos uz dzīvi Latvijā, bet noskatījos delfos video ar lāpu gājienu ar Raivi Dzintaru priekšgalā un sāku atkal pārdomāt. Ļoti jau nu atgādina kadrus no Triumph des Willens. Un tas aurojošais pūlis - mēs esam latvieši. Tā it kā 18.novembris nebūtu arī Latvijā dzīvojošo cittautiešu svētki. Un tie komentāri pie raksta - Latvija būs mūsu. Tā, it kā tagad viņa tāda nebūtu.

Kādu mēs varam no cittautiešiem prasīt lojalitāti, ja šitā uzvedamies? Ja es būtu Latvijas pilsonis, bet ne latvietis, es tagad gluži dabiski sāktu ienīst 18.novembri kā dienu, kad latvieši man šeit liek justies nepiederīgam. Bet es esmu latvietis, un man ir vienkārši pretīgi un skumji skatīties, kā mana tauta pārvēršas par aurojošu, apsēstu pūli.

Kāpēc nevar svinēt svētkus kā normāli cilvēki? Lai būtu svecītes un dziesmas, un salūts un lai visi pēc tam izklīst kaut kur pa krogiem iedzert, vai vienalga ko. Es principā varētu pieciest pat prezidenta uzrunu, lai arī esmu pret prezidentiem vispār un mūsējais piedevām ir tāds nejēga, ka parasti paliek kauns, kad viņš parādās publikas priekšā. Galvenais, lai svētki būtu kaut kas gaišs, vienojošs un pozitīvs. Bet nē, manā zemē cilvēkiem nav svētku, ja netiek rīkots kaut kāds troļļu pret orkiem karnevāls pēc Jozefa Gēbelsa savulaik izstrādāta scenārija.

Un delfi uzliek virsrakstu “Iespaidīgais patriotu lāpu gājiens”. Vajadzēja drīzāk “12 000 latviešu vienojas primitīvā rituālā un pārvēršas par aitām” vai “Mazas, izmirstošas un kompleksu mocītas tautiņas nacistiski ugunīgais pīkstiens, lai apsveiktu sevi valsts (kurai paši netic) svētkos”. Vācieši arī, kad Hitlers rīkoja lāpu gājienus, bija kompleksu mocīta tauta. Un kāpēc viņi vispār ir patrioti? Dzintariņa piecpadsmit fīrer-slavas minūtes ir viss no tā patriotisma.

Droši vien Dzintariņš jūtas varens šovakar. Baigais manipulators ar masām. Es varu saprast, ka tas viņam pašam ir aizraujoši, bet sabiedrībai tas ir, manuprāt, bīstami. Baigā māksla būt “patriotam” lāpu gājiena viducī. Ieliec tam pūlim pa vidu turkmēni, angli vai senegālieti, iedod viņam rokā lāpu, liec maršēt kopā ar pārējiem un kliegt “mēs esam latvieši”, pat nepaskaidrojot, ko tas nozīmē, un viņš pēc piecpadsmit minūtēm kopā ar visiem meklēs okupantu kara bāzes, lai pielaistu tām uguni, līdz galam nesaprotot, par kādu, bet ticot, ka cīnās par taisnību. Tas, ka mūs neviens šobrīd nav okupējis, ir otršķirīgi. Pūļa psiholoģija. Cilvēka dabas tumšā puse, kas tiek ietērpta tādos smalkos vārdos kā "patriotisms".

Es mīlu Latviju un esmu priecīgs būt latvietis... Nu, varbūt priecīgs nav īstais vārds. Nav jau nekāds iemesls priecāties tikai par to, ka piederi kādai nācijai. Es vienkārši esmu latvietis un nespēju, un nevēlos būt nekas cits. Es ļoti negribīgi paklausīju visnotaļ prātīgam padomam un noņēmu garumzīmes un mīkstinājuma zīmes savam vārdam CV, ko rakstīju, lai meklētu darbu Anglijā. Man likās, ka tas būtu principā forši, ja es tādu nosūtītu. Aizvakar ar šausmām konstatēju, ka, rakstot latviski, esmu sācis lietot angliskas teikumu konstrukcijas, un apņēmos turpmāk pie tā ļoti nopietni piedomāt. Un beigu beigās es esmu piedzimis un uzaudzis Rīgā un joprojām tieši tur jūtos tā pa īstam mājās.

Es varbūt labprāt kaut kā svinētu 18.novembri, bet man liekas bīstami un totāli bezgaumīgi to darīt veidā, kas tik neglābjami asociējas ar nacistisko Vāciju, man liekas bīstami un totāli bezgaumīgi būt par kaut kāda rejoša pūļa sastāvdaļu. Ja mēs visi, latvieši un krievi, sanāktu kopā (kaut vai ar visām lāpām) un varētu nokliegties “mēs esam Latvija”, es varbūt nospļautos par bezgaumību un pievienotos. Taču “mēs esam latvieši” no Dzintara mutes ir tas pats, kas “bet jūs esat krievi”, un man tas liekas netaisnīgi.

Tāpēc es esmu izsvītrojis 18.novembri no jebkādā veidā svinamu svētku saraksta. Varbūt kādreiz, kad Dzintars, cerams, sēdēs trako namā un mums būs pašiem savs melnādains prezidents vai varbūt pat prezidents, kurš pēc tautības ir krievs, un mēs būsim iemācījušies izturēties pret saviem līdzpilsoņiem ar cieņu, es arī iedegšu kādu svecīti Latvijas dzimšanas dienā.

Tikmēr šeit Anglijā bija parasta darbdiena. Latvieši strādāja stroikās, lai varētu nosūtīt naudu saviem radiem dzimtenē.

Pārpublicēts no Facebook

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

FotoLatvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību un izglītības kā personas un tātad arī valsts veidotāju.
Lasīt visu...

21

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

Foto2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji, un vēstule pamatā ir vēlēšanās dot savu artavu LU pseidorektora Muižnieka mahināciju aizstāvēšanā. Taču reizē vēstule raksturo akadēmiskās sabiedrības drausmīgo stāvokli.
Lasīt visu...