Stagnantais šarlatāns

»

Tā tas ir iespējams, jo pie mums galvenais ir izklaides, kaut kādi pagāniski tusiņi, raušu tirgi, bet zinātne nav modē.Kultūras vārda pareiza nosaukšana nevienu neinteresē. Priediņa grāmata par kultūras pagātni izdeva krievi Krievijā. Bet tas taču ir kauns. Zemniekiem tas nav kauns.

Atbildēt

Pirmatnējais cilvēks atsevišķu sociālo filosofu ieskatā bija klejojošs dzīvnieks, zināms mikrokosms, kas nav saistīts ar noteiktu dzīves vietu un ir bez dzimtas, bailīgs un piesardzīgs, vienmēr tiecas sev kaut ko atraut no dabas. Pamatīgākas izmaiņas sākās tikai pēc zemkopības rašanās. Zemnieks necenšas aplaupīt dabu, bet gan cenšas izmainīt dabu. Zemnieka dvēsele saplūst ar dabas dvēseli. Naidīgā daba kļūst draugs un sabiedrotais. Zeme kļūst zeme-māte. Zemnieka viensēta ir grandiozs simbols pastāvīgai dzīves vietai, kā arī patstāvībai un privātīpašumam. Kas zemniekam ir viņa viensēta, tas kulturālam cilvēkam ir pilsēta. Kulturālam cilvēkam pilsēta ir kaut kas pretējs klejošanai. Pilsēta liecina par pastāvību un patstāvību. Turpretī civilizācijas (kultūras norieta laikmeta) cilvēkam pilsēta zaudē savu simboliku – piesaisti noteiktai dzīves vietai. Civilizācijas cilvēks ir intelektuālais klejotājs – bez dzimtas, garīgi brīvs un atkal tāpat kā vēsturiskajā pirmatnībā ir kļuvis mikrokosms – nepazīst pat savus kaimiņus. Frāze „Ubi bene ibi patria” (kur labi, tur dzimtene) ir pareiza pirms kultūras (pirmatnējās mežonības) periodā (tas ir ļoti mākslīgs pieņēmums, jo kultūra ir vienmēr, kamēr ir cilvēks, kultūra ir arī pirmatnējās mežonības stadijā) un pēckultūras periodā, kad kultūra degradējas civilizācijā (arī ļoti mākslīgs pieņēmums). Visas lielās kultūras ir pilsētu kultūras, kad cilvēks ir pilsētbūvniecības dzīvnieks. Vispasaules vēstures kritērijs ir pilsēta, pilsētnieki. Vispasaules vēsture ir pilsētnieka, pilsētas cilvēka vēsture. Pilsēta ir cilvēku masu dvēsele, kura reizē ir arī vienojoša dvēsele – atsevišķu māju vienotāja. Benediktiešu mūki apmetās uz dzīvi neapdzīvotā laukā, franciskāņi un dominikāņi dzīvoja pilsētās. Pa īstam pirmie pilsētnieki bija jezuīti. Māksla, reliģija, zinātne, izglītība ir pilsētas garīgie elementi, sveši zemnieka dvēselei. Tas ir jāņem vērā, tipisku zemnieku (dzimtcilvēku) tautu analītikā, ja redzam, ka attiecīgajai tautai ir vienaldzīga attieksme un pat naidīga attieksme pret izglītību, mākslu, zinātni, reliģiju, kulturoloģiju, kultūras jēdzienu vispār. Minētā attieksme nav aprobežotības, mietpilsonības, tumsonības izpausme, bet gan zemnieka (dzimtcilvēka) mentalitātes izpausme, kurai ir tūkstošgadīga ģenētiski determinētā bāze.

Atbildēt

»

Tev vajag citu galvu, jo tavējā nekur neder.

Atbildēt

»

Kāpēc par to pie mums neviens nezin un nelepojās, bet Artūru noklusē? Vai ir vaina tikai skaudībā jeb vēl kur citur?

Atbildēt

Ui, galva sagriezās lasot. Ka tik te nav specifisks ķīviņš divu brekšu starpā... :)

Atbildēt

Kur tava cilvēciskā īpašība ? Pats runā, bet citiem aizliedz. Visu izdzēsi un liedzi iespējas runāt !!! Viss pareizi, viss po jebreisi !!!

Atbildēt

tiešām . vadībzinātnes ...es gribu būt vadībzinātņu goda doktors !!! Nu, lūuuuudzu !!!

Atbildēt

Atradu delfos šo te: No mana CV: 1987 sept.-1993 janv. docents, Latviešu filoloģijas un kultūras katedras vadītājs, Daugavpils Pedagoģiskais institūts.Nozīmīgākais: PSRS (arī Rietumos nebija sastopama attiecīga studiju programma) pirmais sagatavo kultūras vēstures skolotāja specialitātes studiju programmu (1988). Sanāk, ka viņš bija pirmais pasaulē, bet tas nevar būt un es tam neticu. Ja tā butu, tad Prieditis būtu sen nošņauguši latviešu skauģi Rīgā.

Atbildēt

Klusu, latviešu lopi! Vai neredzat, ka es strādāju kā īsts latviešu deģenerāts. Atejā es esmu piedzimis no dzērāju mātes, atejā dzīvoju un aplaimoju latviešus ar komentiem, atejā nomiršu un atejā mani apglabās. Ateja ir mana pasaule-latviešu īsta deģenerāta pasaule. Nav ko sūdzēties, varu visus ievilkt atejā ar savu rakstāmpuļķi.

Atbildēt

»

Vai tas bildē ir autors, tas kurš atvieglojas priedītēs?

Atbildēt

Vai tas bildē ir Alliks?

Atbildēt

Ko Mūrnieks Priedītim nodarījis? Tā jau var paņemt "priekšā" paša Priedīša sacerējumus un rakstīt, un rakstīt un kritizēt un saukāt par šarlatānu.
Nu un tad?

Atbildēt

Cilvēkus var iedalīt divās daļās atkarībā no runāšanas lomas viņu esamībā: 1) domāju (klusu) – tātad esmu; 2) runāju – tātad esmu; otrā daļa domāt spēj, vienīgi runājot. Mūsdienās vārdi „demokrātija” un „populisms” ir sinonīmi. Tagad cilvēciskuma mērs ir prasme lietot „No problem!”, „Super!”, „Okei!”. Kurš maz domā, dzīvojot ilgi. Latvieši ļoti ciena šo gudrību. Ebreja lielākais grēks esot aizmirst, ka viņš ir cara dēls. Tautas pašsaglabāšanās instinkts funkcionē ar tradīciju, vēstures, ticības, paražu palīdzību, pateicoties uzticībai pagātnei; ebreji neskumstot par pagātni, jo viņiem pagātne ir iekļauta tagadnē, bet nevis pārvērsta par muzejisku eksponātu; ebreji orientējās tikai uz tagadni, labi zinot, ka tagadnē ir iekļauta arī pagātne.

Atbildēt

»

Priedīt, šeit tribunāla vietnē par tevi:Kas paglābs "ebrejus", kad pasaule uzzinās... .

Atbildēt

»

Par to vienu okupācijas karaspēku tā kā būtu skaidrs-tas vēl ir tepat,par ts.otro-pagaidīsim rudeni,varbūt,ieroču brālību nesvinēs,kā pie Oderas.
Bet par visu citu uzrakstīts labi;taisnība.

Atbildēt

Šarlatānisms ir neattīstītu cilšu parasta lieta. Tas piemīt arī nesmukām tautām vēstures laika 21.sējumā.

Atbildēt

Tas tā pavisam īsi. Visām šeit izteiktajām muļķībām oponēt īsā komentā vienkārši nav iespējams. Es esmu pakakājis visur un uz visiem, tagad ar padarīta darba apziņu varu sakārtot brillīti un priecīgs ostīt savu smaciņu. Man jautā: Interesanti, kas tik dziļi ir traumējis šo žuli? Vai viņu zīdīja vecaistēvs nevis māte? Vai arī bērnudārzā visa grupiņa viņu seksuāli izmantoja? Šāda ideāla kompensācija ir ar labu atzīmi novērtētās manas zināšanas.

Atbildēt

Vai šis jau vienreiz nebija?

Atbildēt

Priedīt, nolaid tvaiku. Beidz cept tos palagus.

Atbildēt

Šarlatānisma uzplaukums „brīvvalstī” ir vēsturiski loģisks process. Citādāk nevarēja būt. Latviešu sociālajās un humanitārajās zinātnēs šarlatānismam ir dziļas saknes. Šarlatānisma latentā klātbūtne bija padomju laikā. Jau padomju varas gados latviešu sociālās un humanitārās zinātnes bija ļoti primitīvas, provinciālas, nezinātniskas, bet tajā pašā laikā augstprātīgas, pašapzinīgas, lielīgas, pašapmierinātas. Ja sociālo zinātņu atpalicībai un nevērtībai bija zināms objektīvs izskaidrojums, tad humanitāro zinātņu atpalicībai un nevērtībai objektīvs izskaidrojums nebija. Bija vienīgi etniski subjektīvs izskaidrojums - latviešu mentalitātē balstīts izskaidrojums. Marksisms komunistu ģenerālsekretāru interpretācijā un valdošā sociālisma ideoloģija neveicināja sociālo zinātņu attīstību. Taču to nevar teikt par humanitārajām zinātnēm. Piemēram, izcilāko padomju literatūrzinātnieku darbus tulkoja daudzās valodās, un viņu grāmatas greznoja ASV, Kanādas, Rietumeiropas universitāšu bibliotēku plauktus. Viņu darbus studēja jaunatne, ārzemju zinātnieki nepārtraukti tos analizēja speciālajos žurnālos. Viņus aicināja lasīt lekcijas, piedalīties konferencēs. Bet tas nenotika. Viņi sāka strādāt ārzemju universitātēs tikai pēc PSRS sabrukuma. Rīgā, Liepājā, Daugavpilī (ZA institūtu un padomju augstskolu pilsētās) padomju laikā dominēja pseidointelektuālisms, stulba ambiciozitāte, titulēto filistru pašapmierinātā aprobežotība. Šarlatāniskā blādīšanās par Lielvārdes jostu sākās padomju laikā. Arheologi atrastos kaulus spēja vienīgi saskaitīt un klasificēt. Par latviešu folkloru vispamatīgāko pētījumu uzrakstīja Maskavas divi zinātnieki, kuru tekstu Rīgas folkloristu priekšniece neļāva izdot „Zinātnē”, lai vietējie prātnieki neizskatītos smieklīgi. Mūsējie tikai spēja sentimentāli siekaloties ap tautasdziesmām un pagānu dievībām. Kulturoloģiski secinājumi viņiem nebija pa spēkam. Savukārt vēsturnieki prata izmantot tikai sausus faktus bez dziļāka analītiskā konteksta. Ne velti visgudrākās, vispamatīgākās vēstures grāmatas ir sarakstījis Indriķis Šterns un citi trimdas latvieši. Kad Rīgā izdeva Raiņa kop.rakstu akadēmisko izdevumu 30 sējumos, tajā laikā krieviem Maskavā iznāca piecu rakstnieku akadēmiskie izdevumi. Mums bija no kā mācīties tekstoloģiski pareizi gatavot latviešu pirmo akadēmisko izdevumu. Taču par mācīšanos no pieredzējušajiem kolēģiem hausmaņu, kalniņu, labrenču, riekstiņu klātbūtnē nedrīkstēja pat iepīkstēties. Pret aicinājumu mācīties mūsu „akadēmiķi” izturējās ar satrakotu naidu. Tāpēc dzejas sējumos no akadēmiskuma nav pat ne smakas. Akadēmisko pieeju izdevās aizsākt tikai dramaturģijas sējumos. Pasaulē slavenos „Tiņanova lasījumus” Rēzeknē latvieši lepni ignorēja. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka „brīvvalsts” šarlatānisma krātuve „Latviešu idiotismu kolekcija” regulāri papildinās un drīz to vajadzēs slēgt, - šarlatānisms kļūst visaptveroša parādība, kad vairs nav jēgas fiksēt atsevišķus piemērus. Šarlatānisms kļūst par jebkura diskursa, naratīva vienīgo saturu. Drīz latviešu zinātnes lepnums būs vienīgi mūrnieki, sedlenieki, šņores, krūmiņgati, buki, poriņas, vērpes, perversā un šarlatāniskā „satori” jaunie autori. Nekādi nedrīkst domāt, ka šodienas šarlatānismu baro vienīgi pagātnes mantojums: latviešu sociālo un humanitāro zinātņu vēsturiski tradicionālais primitīvisms, provinciālisms, nezinātniskums un tajā pašā laikā vietējo latviešu „specu” augstprātīgums, pašapzinīgums, lielīgums, pašapmierinātība. Dotais faktors eksistē. Tam ir būtiska loma pēcpadomju zinātnieku izglītošanā un iniciācijā zinātnē. Šarlatāni var radīt vienīgi šarlatānisku jauno maiņu, kas tā arī ir noticis. Tomēr dotais faktors nav vienīgais. Ja padomju laikā šarlatānismu sociālajās un humanitārajās zinātnēs veicināja valdošā sociālisma ideoloģija, tad pēcpadomju laikā šarlatānismu sociālajās un humanitārajās zinātnēs veicina valdošā neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija. Ļoti viegli ir pateikt, kura no abām ideoloģijām ir nodarījusi vislielāko postu. Saprotams, ka ideoloģiskā bende ir tagadnes ideoloģija – neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija. Sociālisma ideoloģija nevērsās pret cilvēka un viņa kultūras metafiziskajiem pamatiem; nevērsās pret tādiem cilvēka eksistences vitāliem nosacījumiem kā patiesība, garīgums, tradīcija, mantojums, skaistais, cēlais, morāli tikumiskais. Neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija priecājas par „patiesības beigām”, „garīguma beigām”, „mākslas beigām”, „morāles beigām”, „vērtību beigām”, „tiesiskuma beigām”, „taisnīguma beigām”, „ģimenes beigām”, „viendzimumu laulības beigām”. Tas Maskavas teatrālais lops-zaglis, kuru latviešu mēsli aicināja ar perversijām pietaisīt arī Rīgas skatuves, lepni ir teicis „Когда я слышу слово „духовность“, я хочу схватиться за пистолет. Духовность — это прибежище бедных, а мы создаем некое искусство низа“. Nav jābrīnās, kāpēc interneta komentāru latviešu jaunatne uzdot jautājumu „Kas tas ir garīgums? Miniet piemēru!”. Šodienas Latvijā valdošā ideoloģija ir panākusi garīguma nihilismu vai labākajā gadījumā garīguma totālu neizpratni. Jaunatne nezina, ka garīguma pamatā ir sirdsapziņa, līdzcietība, žēlsirdība, iecietība, spēja piedot, dabas, mākslas, līdzcilvēku mīlestība, ļaunuma un netaisnības neatzīšana. Šarlatānisma profīts un garīguma deficīts iet roku rokā. Neoliberālisma un postmodernisma ideoloģija ņirgājas par garīgumu un tādējādi apzināti veicina šarlatānismu. Rietumos izslavētais un arī latviešu ūdensgalvu apsiekalotais dažāda veida „plurālisms” ir šarlatānisma metodoloģiskais instruments. Pēcpadomju Latvijā pret ideoloģisko bendi neviens atklāti nevēršas. To nedara vecākās paaudzes „akadēmiskie spēki”, kuriem principā nav grūti aptvert abu minēto ideoloģiju fundamentālo atšķirību un tāpēc enerģiski nosodīt neoliberālisma un postmodernisma ideoloģiju. Mūsu mietpilsoniskie prātvēderi kūļi, šmūļi, rozenvaldi, cimdiņas, zobrati, kursītes, druvietes klusē. Tas principā ir ne mazāks nacionālais noziegums kā „prihvatizācijas” laupīšana, valsts suverenitātes iztirgošana, okupācijas karaspēka ielaišana Latvijā. Šarlatānisms ir lieliska augsne postcilvēku ģenēzei, strauji pārvēršot tautu par postcilvēku baru.

Atbildēt