Stājas spēkā mans lieliskais likums ar pietiekamiem horizontālās politikas instrumentiem
Egils Levits, valsts prezidents30.06.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Atbilstoši Satversmes ievadam viens no Latvijas valsts uzdevumiem ir garantēt latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem. Šā konstitucionālā uzdevuma izpildei principiāli svarīgi ir saglabāt latviskumu – tā daudzveidību un unikālo kultūrvēsturisko vidi latviešu vēsturiskajās zemēs un mazajās kultūrtelpās. Tieši tas nodrošina latviskuma vitalitāti un ilgtspēju.
Šodien stājas spēkā Latviešu vēsturisko zemju likumsi. Kā Likuma idejas autors un attiecīgā likumprojekta iesniedzējs esmu pateicīgs Saeimai par ieguldīto darbu, pateicos sabiedriskajām organizācijām, vietējām kopienām un mazajām kultūrtelpām, kas bija ļoti atsaucīgas manai idejai par Likuma nepieciešamību un aktīvi līdzdarbojās tā tapšanā.
Likuma pieņemšana nozīmē, ka mēs visi apzināmies savu atbildību par šo Latvijas valstiskumam un latviešu nācijai būtisko jomu. Šā Likuma jēga ir radīt priekšnoteikumus, lai nākamajām paaudzēm būtu pieejama latviskuma daudzveidība un kultūrvēsturiskā vide latviešu vēsturiskajās zemēs un mazajās kultūrtelpās vismaz tādā pašā apjomā, kādā tā ir pieejama mums. Tas ir nepieciešams, lai mēs kā kultūras nācija varētu pastāvēt cauri gadsimtiem visā savā daudzveidībā.ii
Tāpat ar Likumu tiek stiprināta vietējo kopienu kultūrvēsturiskā identitāte un piederības apziņa kādai no latviešu vēsturiskajām zemēm. Lokālās identitātes un savas piederības apzināšanās padziļina saiknes ar savu nāciju un valsti, kā arī veicina patriotismu un atbildīgumu.
II
Likuma preambulā ir norādītas latviešu nācijas saknes – to veidoja baltu sentautas kurši, latgaļi, sēļi, zemgaļi un senie pirmiedzīvotāji lībieši.
Likuma preambulā ir atbalstīta atvērtās latvietības koncepcija, kas ņem vērā latviešu vēsturiski nozīmīgo mijiedarbību ar tradicionālajām mazākumtautībām, kas šeit ienākušas gadsimtu gaitā. Lai arī tās nav uzskaitītas, tās visas ir klātesošas Likuma tekstā un garā.
Līdzās Likuma preambulā minētajam vācbaltiešu kā vēsturiski ilgstoši pastāvējušas vietējas kopienas pienesumam visas latviešu nācijas veidošanās gaitā īpaši atzīmējama ir Polijas nozīme Latgales un latgaliešu īpašās kultūrvēsturiskās un reliģiskās identitātes veidošanās procesā latviešu nācijas ietvaros. Savukārt ar Poliju valststiesiski netieši saistītā Kurzemes un Zemgales hercogiste bija pirmā faktiski neatkarīgā valsts mūsdienu izpratnē Latvijas teritorijā, kas pastāvēja 234 gadus.
Tāpat nozīmīga latviešu nācijas attīstībā ir bijusi Zviedrijas loma, īpaši Vidzemē. Pēc latviešu zemju iekļaušanas Krievijas impērijas sastāvā, tā līdz Latvijas valsts nodibināšanai noteica valstisko ietvaru, kurā latvieši ieguva savu nacionālo pašapziņu un veidoja savu politisko valstsgribu, lai kļūtu par valstsnāciju savā neatkarīgajā Latvijas valstī.
Visi šie vēsturiskie faktori ir ietekmējuši latviešu nācijas kultūrvēsturisko identitāti.
III
Saeima trešajā lasījumā Likumā iekļāvusi pienākumu ņemt vērā latviešu vēsturisko zemju saskares līnijas, īstenojot Administratīvi teritoriālo reformu un nosakot valsts un pašvaldību institūciju tīklojumu.
Esmu uzsvēris, ka administratīvi teritoriālajā reformā nevajadzētu ignorēt vietējo kopienu kultūrvēsturisko identitāti un piederību konkrētai latviešu vēsturiskajai zemei.iii Tajā pašā laikā jāapzinās, ka Administratīvi teritoriālā reforma ir komplekss paša likumdevēja lēmums, ko ietekmē ne tikai kultūrvēsturiskās piederības un identitātes argumenti, bet arī virkne citu sociālo, politisko un ekonomisko apsvērumu.
Racionāli izsverot dažādus apsvērumus un pienācīgi pamatojot savu lēmumu, likumdevējs var dot priekšroku kultūrvēsturiskās piederības un identitātes argumentiem, taču likumdevējs nedrīkst kļūt patvaļīgs, proti, tam ir jābūt konsekventam un jānodrošina vienlīdzīga pieeja salīdzināmos gadījumos.
IV
Vēlos atgādināt, ka Likuma pieņemšana pati par sevi automātiski nenozīmēs Likuma mērķu sasniegšanu. Likums tikai rada vajadzīgo tiesisko ietvaru sabiedrības, valsts un pašvaldību turpmākam darbam un sadarbībai. Šajā jomā joprojām būs ārkārtīgi svarīga pašvaldību, latviešu vēsturisko zemju sabiedrisko organizāciju, vietējo kopienu un mazo kultūrtelpu iniciatīva un līdzdalība.
Likumā ir paredzēti pietiekami horizontālās politikas instrumenti Likuma mērķu sasniegšanai – Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plāns, Latviešu vēsturisko zemju attīstības padome un regulāri Ministru kabineta ziņojumi par šajā jomā paveikto. To efektīvai ieviešanai Saeima ir veltījusi pietiekamu uzmanību, paredzot konkrētus uzdevumus Ministru kabinetam Likuma pārejas noteikumos.
Ir svarīgi apzināties, ka horizontālās politikas instrumentu īstenošanai būs nepieciešams valsts un pašvaldību atbalsts un arī pietiekams finansējums.
Tādēļ Ministru kabinetam, sagatavojot 2023. gada valsts budžeta projektu, jāparedz tajā finansējums, lai varētu īstenot Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plānu.
Tāpat jau šobrīd – pēc Likuma spēkā stāšanās – Kultūras ministrijai būs nepieciešams finansējums, lai sāktu Latviešu vēsturisko zemju un kultūrtelpu attīstības plāna izstrādi un nodrošinātu Latviešu vēsturisko zemju padomes sekretariāta funkcijas. Ministru kabinetam jārod līdzekļi arī šim mērķim.
Šis Likums mūsdienu globalizētajā pasaulē stiprinās latviskumu un līdz ar to Latvijas valsti.
i Latviešu vēsturisko zemju likums, pieejams: https://www.vestnesis.lv/op/2021/121B.3
ii sk. Valsts prezidenta 2020. gada 24. septembra paziņojumu Nr. 16 "Par Latviešu vēsturisko zemju likumprojektu", pieejams: https://www.vestnesis.lv/op/2020/186.8
iii sk. Valsts prezidenta 2020. gada 25. februāra paziņojumu Nr. 7 "Par ierosinājumiem administratīvi teritoriālās reformas īstenošanai", pieejams: https://www.vestnesis.lv/op/2020/40.6
Seko mums 
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
Ar nelabu sajūtu sekoju medijos publicētajām ziņām par Zolitūdes traģēdijas tiesvedību. Esmu būvinženieris, absolvējis Venecuēlas Centrālo universitāti, un man ir Kārnegija un Melona Universitātes (ASV) maģistra grāds būvinženierijā (ar iespējami augstāko atzīmi).
ANO 1919. gadā dibinātā Starptautiskā Darba organizācija publicējusi statistiku – 2020. gadā Latvijā aptuveni 29% visu strādājošo bija nodarbināti publiskajā sektorā, bet labākā proporcija esot Austrijā – 4%. Ieliku šo ziņu Twitter, un tas sāka vārīties. Esot sajaukti āboli ar bumbieriem, un vispār, kas tā tāda par organizāciju?
Šis raksts ir pēdējais brīdinājums koloniālajiem pārvaldniekiem Latvijā! Pēdējais brīdinājums viņu pakalpiņiem valdībā un valsts struktūrās. Tautas pacietības mērs ir izsmelts! Mēs runājām, aicinājām apstāties un pārtraukt LATVJU TAUTAS iznīcināšanas politiku. Taču viss veltīgi. Jūs nevēlējāties mūs sadzirdēt, ieklausīties un saprast - PIETIEK! Tad runāsim citā "valodā" ! Jums saprotamajā!
