Štrunts par tukšu vēderu un nabadzību – lai tikai būtu hokejs
Imants Frederiks Ozols*24.01.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Rīgā, Svētā Franciska baznīcas dārzā atdusas katoļu garīdznieks monsinjors Antons Smelters. Ļoti neparasts bija viņa dzīves ceļš. Latviešu leģiona rindās Otrā pasaules kara beigas viņš sagaidīja Vācijā. No turienes devās uz Beļģiju, kur ordinēts par priesteri.
Tad sekoja garīdznieka darbs Beļģijas Karalistē, vēlāk Vācijā, bet kopš 1991. gada – Latvijā. Viņš ļoti rūpējās par cilvēkiem, taču bija arī atklāts, šejienes čukstu un noklusējumu valoda nebija viņa garā.
Atceros viņu reiz man sakām: “Latvietis ir kā tāds morītis – bērni noskranduši un pusbadā, toties tēvam smēķis vienmēr mutē.”
Diemžēl valdības vadītājam Krišjānim Kariņam, kurš paziņoja, ka Latvija viena pati varētu sarīkot pasaules čempionātu hokejā, kam būtu vajadzīgi vairāki miljoni eiro, šādas gudrības nav.
Toties premjeram pielipusi mūsu sabiedriski politiskajā kultūrā tik raksturīgā svētku rīkošanas mānija.
Tā teikt, štrunts par tukšu vēderu un nabadzību, vēders būs tukšs arī rīt, toties valdnieku, kas sarīko svētkus, paši nabagie uz rokām nēsās.
Šo kārti var izspēlēt katrā laikā, un katrā laikā netrūks atbalstītāju ne politiskās elites, ne ieinteresēto biznesa struktūru, ne labticīgo vienkāršo cilvēku vidū.
Tik viegli taču badīgam asarim uzķerties uz trekna tārpa āķa galā. Tāds tārps ir mūžam nemainīgais apgalvojums, ka Latvijas vārds izskanēs pasaulē, tai būs pievērsta vispārēja uzmanība un tas vien uzraus Latvijas ekonomiku vēl nebijušos augstumos.
Vai tas būtu pieteikums ziemas olimpisko spēļu sadaļas rīkošanai Siguldā, vai koncertzāles būvēšana nepiemērotā laikā un vietā, pārspīlēti izdevumi simtgades svinībām…
Šo uzskaitījumu var turpināt vēl, atceroties par NATO samitu, Eirovīziju, Kultūras galvaspilsētas projektu. Vienojošais parasti ir viens – steidzīga rīkošana, strīdīgi tēriņi un tukši solījumi.
Tieši tukši, jo neviena lielā valsts, pat rīkojot olimpiskās spēles, nemaldina ar paredzamajiem ieguvumiem un atrunām, ka starptautiskās organizācijas dos naudu. Tās naudas nekad nepietiek. Vienmēr ir papildu tēriņi, un tie ir milzīgi. Ir valstis, kas to var viegli pacelt, un tās ir tās citas.
Vislabākā Latvijas vizītkarte nebūtu kārtējais spožais pasākums un triecienbūves, bet gan veselības aprūpes sistēma, ko apbrīnotu pasaulē. To ātri pamanītu un ierindotu Latvijas vārdu līdzās Izraēlai, Beļģijai, Vācijai un citām valstīm.
Ideāla vizītkarte būtu nevis reklāmas pauzēm piekabināta Latvijas tēla reklāma, bet gan tuvu un tālu izdaudzināta izglītības sistēma kā Somijā, Singapūrā, Korejā.
Un ne tikai izglītības sistēma, bet arī labiekārtotas skolas! Vai zināt, kāda ir viena no problēmām, kādēļ nevaram atsākt klātienes mācības skolās kaut vai daļēju laiku? Tas, ka pakešu logi un interaktīvā tāfele dabaszinātņu klasē nespēj aizstāt efektīvas ventilācijas trūkumu, plašākas klases telpas un individuālās darba vietas skolēniem.
Bet internets? Vai tāds tiešām ir visiem? Turklāt jaudīgs, lai var piedalīties tiešraides nodarbībās. Nē, nav! Ja ģimenē vairāki bērni un nodarbības taču notiek vienlaikus, cik datoru vai viedierīču tad vajag?! Varbūt, Rīgas centrā dzīvojoties, tas viss šķiet pašsaprotami un nieki, bet Rīga nav visa Latvija.
Sociālās aprūpes centros nav pat pašu vienkāršāko oksimetru (kas tiešām nemaksā dārgi), iemītnieki dzīvo drūmās telpās, mēnešiem neredzot piederīgos pat ne datora ekrānā. Sociālo aprūpētāju trūkst.
Slimnīcās kovida slimniekiem nav nedz vietu, nedz personāla. Latvijā trūkst medmāsu, kurpretim Skandināvijas valstīs, Vācijā un Lielbritānijā gan esot daudz māsu un sociālo aprūpētāju no Latvijas. Bet mums – lai tikai būtu hokejs!
Mums vienmēr ir veicies ar valdības vadītājiem – tērētājiem. Turklāt tērējuši naudu ne tik daudz infrastruktūrai un parastajam cilvēkam, cik spožām un apbrīnas vērtām būvēm un pasākumiem. Taču nu būtu laiks premjeram – pelnītājam.
Mēs esam eiropieši, tauta ar saprātu un darba tikumu. Mēs varam vairāk par naudas notrallināšanu un sajūsmas spiedzieniem tvitera tīklojumā, cik labi gan izdevusies kārtējā ballīte!
* AS Latvijas Mediji
Seko mums 
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
