Iesaki rakstu: 
Pirms kāda laika aicināju iet uz vēlēšanām un balsot kaut par pašu lielāko “dunduku”, tikai pret varas partijām. Pie viena apsolīju: ““Dunduku” izvēli apskatīsim, kad būs iesniegti saraksti Saeimas vēlēšanām.” Ir pienācis laiks pildīt solījumu.
Tiesa, tagad es arī esmu viens no “dundukiem”, jo balotējos uz Saeimu. Blogerim tas nav tiešām nav prāta darbs, jo automātiski priekšvēlēšanu laikā vairāk vai mazāk novērsīsies sekotāji, kas atbalsta konkurējošas listes. Taču, tā kā emuāru kaldināšana nav mans maizes darbs, bet hobijs vai pēdējos gados drīzāk ierocis pret cilvēces izdeldētājiem un to vietējiem vagariem, tad es nebēdāju.
Uzreiz brīdinu, ka 14. Saeimas vēlēšanu deputātu kandidātu sarakstu apskats būs SUBJEKTĪVS. Turklāt ne balotēšanās dēļ, bet nesamierināma civilizācijas atiestatīšanas jeb lielā reseta pretinieka pozīcijas dēļ. Manuprāt, tas ir izdzīvošanas jautājums.
Sākšu no otra gala – ar sarakstiem, par kuriem nekādi nedrīkst balsot, ja nevēlam latvju tautai iznīkšanu. Tās ir esošās špricētāju koalīcijas partijas Jaunā Vienotība, Konservatīvie, Nacionālā apvienība, Attīstībai/Par!. Balsotājs par šīm partijām uzreiz var sastādīt testamentu, turklāt ne uz atvasēm, kuras gaida tāds liktenis kā viņu pašu, bet uz kādu Švāba “labdarības” fondu.
Turpat ierindojami valdošās kliķes satelīti – Progresīvie, Saskaņa un Apvienotais saraksts. Progresīvie bez iebildēm īstenoja spaidu vakcināciju Rīgā. Saskaņas spice piedalījās pagājušā gada 12. novembra pučā, kad Urbanovičs, Rubiks juniors un citi “kabančiki” piedalījās valsts apvērsumā kopā ar Raivīti, Iesalnieku un pārējām “šņorēm”. Latvija, cik zinu, kļuva vienīgā valsts pasaulē, kur kovida un potes neskartajiem visu līmeņu tautas priekšstāvjiem liedza balsstiesības.
Visbeidzot apvienotās politiskās “soļankas” virējs Pīlēns neslēpj, ka 5% barjeras pārvarēšanas gadījumā bloķēsies ar kliķes partijām. Jaunajai Vienotībai, Konservatīvajiem, Attīstībai/Par! un Progresīvajiem vēl pievienoju LGBT karodziņu, jo šīs partijas ir kvēlas sodomītu aizstāves. Tā sacīt, ja gandēt tautu, tad uz pilnu klapi! Visus iepriekšminētos sarakstus bez vilcināšanās atkritumu urnā!
“Atkritnes listēs” ir arī cienījami cilvēki. Šoreiz bez pēdiņām. Tomēr viņi neveido klimatu savās partijās. Jājautā: kāpēc jūs tur esat? Vai amats, statuss sabiedrībā un labumi ir vērtīgāki par tautas izdzīvošanu? Placebo potes nebūs mūžīgas, un pienāks arī jūsu kārta. Jūs pārliecināt ir par vēlu. Taču vēlētājus pašā laikā. Ja kāds iz kliķes kandidātiem publiski pateiks - nebalsojiet par manu listi, - tad cepuri nost!
Tagad – par ko balsot. Man ir divi kritēriji. Pirmkārt, konsekventa nostāja pret spaidu potēšanu. Otrkārt, potenciāla iespēja ne tikai pārvarēt 5% barjeru, bet arī iegūt pietiekami daudz balsu, lai diktētu Saeimas dienaskārtību. Ja es nebalotētos, es balsotu par vienu no turpmākajiem četriem sarakstiem. Neslavēšu savu listi, vien nosaukšu favorītus: LATVIJA PIRMAJĀ VIETĀ, KATRAM UN KATRAI, SUVERĒNĀ VARA, Stabilitātei!. Nomest balsi zemē negribētos, lai gan tas nenoliedzami ir labāk nekā atdot par kādu no “atkritumu urnas sarakstiem”.
Atsevišķi izdalāma Zaļo un Zemnieku savienība, kuras deputāti pučā nepiedalījās, taču par obligāto vakcināciju klusē kā zivis. ZZS, visticamāk, būs pārstāvēta Saeimā, bet, ar ko bloķēsies zemnieki, lielā mērā ir atkarīgs no ievēlētajiem deputātiem. Te, manā skatījumā, risks ir milzīgs. Taču, ja kādam nu galīīīgi nav pieņemams neviens no 4 ieteiktajiem sarakstiem, tad labāk balsot par ZZS nekā par “miskastes listēm” vai nomest balsi zemē.
Ko tad manā izpratnē nozīmē – nomest balsi zemē? Nobalsot par sarakstu, kas gandrīz garantēti neiekļūs Saeimā. Rezultātā zemē nosviestās balsis pacels un sadalīs savā starpā uzvarētāji. Nelaime tur, ka potenciālie autsaideri pārsvarā ir no opozicionāru vides. Tātad daļa viņu vēlētāju biļetenu izrādīsies farmu dienderu grozā, samazinot potes pretinieku skaitu Saeimā. Patiesībā, ja vara gribētu, tad atsijātu daļu sarakstu, veicot pārbaudi vai šajās partijās reāli vēl ir nepieciešamais 500 biedru skaits, lai startētu vēlēšanās. Stipri šaubos! Taču kliķei 19 (deviņpadsmit!) saraksti ir pašā laikā, lai dezorientētu elektorātu.
Esmu dzirdējis baumojam, ka dažas sīkpartijas esot speciāli varnešu iebīdītas vēlēšanās, taču pats domāju, ka pie vainas līderu ambīcijas, kas izrādījās lielākas par kopējo mērķi. Atkārtoju, ka atšķirībā no oficiālās maldināšanas medijos par sarakstu reitingiem šī ir mana subjektīvā prognoze. Tātad veram jaunas listes vaļā!
Sāksim ar Latvijas Krievu savienību. Domāju, klusēšana par diskrimināciju pēc vakcinācijas pazīmes un impotence Uzvarekļa demontāžas laikā ir norakusi šo partiju. Centieni šķelt sabiedrību pēc nacionālās pazīmes vairs nav populāri.
Tautas kalpi Latvijai visticamāk iegūs gana balsu, lai tiktu pie valsts finansējuma. Taču paņemt par bāzi Žuravļova Jauno saskaņu pašreizējā situācijā, manuprāt, bija “zaškvars”. Ja ne pārmērīgās ambīcijas, tad, ļoti ticams, šīs listes līderi, piemēram, Smans, kuriem tika piedāvāta iespēja startēt perspektīvos sarakstos, varētu turpināt cīņu pret kliķes pabirām Saeimā. Tagad Tautas kalpi nosmels vien prāvu sauju elektorāta, padarot spaidu potes pretinieku pozīciju parlamentā šķidrāku.
Āreče, Kristīgi progresīvā partija startē ar 31 (!) kandidātu. Te jābūt emodži, kas ar pieri dauza sienu. Kad izšķiras tautas liktenis, politiskās modes skatei nav īstais laiks.
Turpat arī Vienoti Latvijai ar 28 (!) kandidātiem. Ja gribat pagūt izdarīt ko labu, iesaku sākt aģitēt savus vēlētājus balsot par opozīcijas milžiem un arī pašiem nebalsot par savu listi, bet kādu no lielā četrinieka. Jums taču ir jāapzinās draudošās briesmas. Vismaz spriežot pēc pašu publikācijām. Šoreiz katra balss ir no svara.
Tautas varas spēks iet ar cerību gūt boikotētāju balsis, taču šīs idejas īstenošana dzīvē ir naiva. Īstenie boikotētāji jau piemēra sev mocekļa kroņus, bet pārējie nobalsos par kliķes partijām. Vienlaikus nedomāju, ka saraksta cepēji ir naivuļi, taču līst katram zem ādas nav šā apskata mērķis.
Apvienība Latvijai saraksts (vien 72 kandidāti) ir bezcerīgs, uz vadonīšu ambīcijām būvēts projekts. Ar Saeimas deputāta Možvillo autoritāti būs par īsu. Taču te savādāk nevarēja būt, jo kāpšana uz grābekļa daudziem kandidātiem jau ir nacionālais sporta veids.
Visbeidzot Republika. Ko te teikt – izlietu ūdeni nesasmelsi. Tagad Sandis Ģirģens var saukt sevi kaut vai par antivakseri kvadrātā vai kubā. Sastrādāto, esot iekšlietu ministru amatā, neviens neaizmirsīs. Prātīgi būtu bijis ne vien kaisīt “pelnus uz galvas”, bet paiet uz kādiem gadiem malā no politikas. Nezinu, vai tas dotu listei kādas perspektīvas, bet tagad šances nav.
Vairumā statistu sarakstu vietu atraduši sabiedrība pazīstami kašķenieki, kam iespēja kārtējo reizi publiski parieties atsvērs zaudējuma sūrumu. Laikam te nekāda pote nelīdzētu. Līdztekus es atvainojos krietniem cilvēkiem visos opozīcijas sarakstos. Es zinu, ka jūs balotējaties ar vislabākajiem nolūkiem. Vēl nepilnu mēnesi varat mani neieredzēt. Taču šobrīd tas nav svarīgi. Svarīgi, lai Latvijas pilsonis neizšķietu savu balsi.
Lūk, tāds man sanāca “dunduku” apskats. Ņemiet par labu! Atcerieties, izvēli 1. oktobrī labot nevarēs.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
