Iesaki rakstu: 
Pratināšana Krievijas okupācijas gados tā dēvētajā „stūra mājā” bija visai nepatīkama procedūra. Protams, ne jau pratinātājam. Viņš ierakstīja protokolā to, ko gribēja, pareizāk, ko prasīja no viņa augstākā priekšniecība. Tev, pratināšanai pakļautajam, bija tikai trīs iespējas: bez ierunām parakstīt izmeklētāja uzrakstīto, atteikties no paraksta došanas vispār vai pieprasīt (kaut gan ko tu, nabaga pretvalstiskā noziegumā apsūdzētais, varēji pieprasīt!) labot kādu teikumu vai vārdu.
Mēs, latvieši, Mordovijas lēģeros apspriedām katra līdzbiedra nopratināšanas procesus. Pēc atmiņas atstāstījām, analizējām, salīdzinājām. Un te nu dūrās acīs savāda sakritība - viena vārda nomaiņas pieprasīšanu izmeklētāji bija konsekventi ignorējuši teju vai pusei no maniem līdzbiedriem, Gunāru Astru ieskaitot. Šis vārds bija „padomju”. Nopratināšanas protokolos neiztrūkstoši palika „pretpadomju darbība, pretpadomju aģitācija, pretpadomju nostāja, pretpadomju idejas” utt. Kaut arī daudzi bijām uzstājuši, lai vārdu „pretpadomju” nomaina uz „pretokupācijas”.
Vairums tolaik bijām jauni, kara vai pēckara gados dzimuši, padomju varas laikā auguši un citu varu nemaz nepazinām. Tā dēvētie ulmaņlaiki mums bija Latvijas kā brīvas un neatkarīgas valsts simbols. Šo mūsu valsti bija iekarojusi sveša vara, un tā nāca no Krievijas. Par Padomju Savienību neviens no mūsējiem to nedēvēja ne pirms, ne vēl jo vairāk pēc aresta.
Lēģerī pašu sarīkotajās Latvijas vēstures stundās, ko pārmaiņus vadīja Viktors Kalniņš, Gunārs Astra, Knuts Skujenieks, Gunārs Freimanis vai Dailis Rijnieks, par vārdu „padomju” reizēm izcēlās strīdi. Daži, kas pamazām bija sākuši pieslieties krievu disidentu plūsmai, centās pierādīt, ka, ja Krievijā nebūtu bijis padomju varas, tā nebūtu Latviju okupējusi. Gunārs Astra par to ironiski smīkņāja: „Lai vai kāda vara valdītu Krievijā, tā nemitēsies mēģināt okupēt jebkuru kaimiņvalsti, kas par to vājāka.”
Pēc atbrīvošanas no ieslodzījuma daudzi no mums atgriezās Rīgā. Nekas nebija mainījies! Ļeņina ielā pārnācējus sveica tas pats Ļeņins, 13. janvāra ielā tāpat kā agrāk, tikai vēl drošāk, izaicinošāk un nekaunīgāk skanēja krievu mēle, un Pārdaugavā joprojām uzvaroši gavilēja par mūsu Brīvības pieminekli divreiz augstākais Latviju okupējošās valsts uzvaras piemineklis. Vai mūsu cīņa bija izrādījusies velti cīnīta?! Vai mūsu zemes brīvības atgūšanai noziedotie cietumos un lēģeros aizvadītie jaunības gadi izrādījušies zemē nomesti?!
Nē! Simtu upurēšanās un tūkstošu ciešanas nebija bijušas veltīgas. Kaut nācās vēl ilgi gaidīt, brīvību atguvām. Tika nogāzts Ļeņins, demontēti daudzie darinājumi, kas atgādināja okupāciju, pārdēvēti ielu nosaukumi. Sākot no šā gada, 17. marts pat pasludināts par Pretošanās kustības pieminēšanas un godināšanas dienu.
Taču savilksim rokas dūrē tā, lai nagi iespiežas delnā, un mēģināsim kaut uz brīdi iedomāties, ar kādām sajūtām šiem vēl dzīvi palikušajiem pretošanās kustības pagrīdniekiem jāstaigā garām tam joprojām draudošajam Pārdaugavas „uzvaras” gigantiskajam monstram? Un kā jūtas tie simttūkstoši, kuriem tas nekad nav asociējies ar uzvaru, bet ar sāpēm, kaunu un pazemojumu?
Līdz šim mēs it kā vairījāmies šim Otrā pasaules kara uzvarētājvalsts relikvijas nojaukšanas tematam pieskarties, lai arī cik tas būtu degošs un nepieciešams. Baidījāmies, ka Rīgā var atkārtoties 2007. gada aprīļa beigu nekārtības, kādas bija Tallinā. Varbūt negribējām bojāt attiecības ar, šķiet, līdz atraugām savu apetīti apmierinājušo austrumu kaimiņu.
Taču izrādījās, kā mūsu Lielais Gunārs (tā lēģerī uzrunājām Gunāru Astru) mēdza teikt, „velti cerēts”. Viņa vārdi ne reizi vien pierādījuši savu pravietiskumu - lai kāda vara būtu Krievijā, tā no savām ekspansionistiskajām tieksmēm neatteiksies. Kāpēc gan lai mēs turpinātu izlikties, ka turam godā tās agrākās uzvaras?! Tieši tagad būtu īstais laiks šo PSRS (tās pašas Krievijas vien!) „uzvaras” monumentu sabrucināt un Krievijas uzvaras parku pārveidot atpakaļ par Latvijas uzvaru parku.
Rīgā dzīvojošs krievu cilvēks var jautāt, kur tad viņam būs pieminēt savus kaujās par Rīgu kritušos tēvus, radiniekus, tautasbrāļus. Atbildēsim ar pretjautājumu: kur mums bija un aizvien vēl būs pieminēt mūsu pašu Sibīrijas sniegos nosalušos un badā nomērdētos vecvecākus, Baigajā gadā nospīdzinātos un slepus daudzās līdz šim vēl nezināmās vietās noraktos, Mordovijas lēģeros mirušos? Kur ukraiņu mātēm būs apraudāt viņu zem gruvešiem apraktos un līdz nepazīšanai izkropļotos bērnus? Mēs, latvieši, ik gadus 25. martā un 14. jūnijā iededzam savos logos svecītes. Ja tiešām sērojat, iededziet arī jūs. Varbūt tieši sērās beidzot spēsim viens otra sāpē iejusties.
Kopš Tallinas bronzas zaldāta demontēšanas pagājuši piecpadsmit gadi. Valsts un Rīgas municipālās policijas spēki šodien jau ir pietiekami labi sagatavoti, lai tiktu galā ar jebkurām neparedzētām situācijām. Vēl jo vairāk, ja situācija ir iepriekš paredzama.
Tie, kuri šī latviešu tautas nīstā monumenta nojaukšanai traucēs, nebūs mūs sapratuši. Naivi ticēt, ka vispār kādreiz sapratīs. Daža brīnumainā kārtā Rīgu un Latviju aizvien vēl „karsti mīloša” krievu šovinista draudi - „uzvaras” monstra pārbīdīšana „kaut par milimetru” tikšot uzskatīta par kara pieteikšanu „krievu savienības partijai” - ir ne vairāk kā kaķa baidīšana ar pūsli. Tie, kas gribēs palikt Latvijā, uz ielām neizies.
Seko mums 
Tikko pieņemtais budžets Kultūras ministrijas atbildībām prioritārajos pasākumos piešķir 17.51 miljonu eiro. Šie atbalsta pasākumi galvenokārt dzēš nozares ugunsgrēkus, kas bijuši redzami gadiem ilgi.
Medijos ir izskanējuši nopietni, pirmšķietami ticami, publiski apgalvojumi par LU Fizikas, matemātikas un optometrijas fakultātes (LU FMOF) pasniedzēja Dmitrija Bočarova nepieņemamām darbībām un seksuālu uzmākšanos attiecībās ar sievietēm, tai skaitā ar nepilngadīgu personu un LU studenti.
Rietumeiropa un arvien vairāk arī Centrāleiropa lielākoties joprojām ir Amerikas protektorāts, un šīs valstis atgādina senos vasaļus, tāpēc pats tuvākais amerikāņu uzdevums ir nodrošināt, lai neviena valsts vai valstu kombinācija neiegūtu spēju izraidīt ASV no Eirāzijas vai pat būtiski samazināt tās izšķirošo šķīrējtiesas lomu.
Jautājums par tuvāko drošo vietu militāra apdraudējuma gadījumā joprojām nav atbildēts kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī. Kad varēs atbildēt uz šo vienkāršo iedzīvotāja jautājumu, kas ir paveikts līdz šim un kas vēl ir darāms? Šis būs ieskats Rīgas līdz šim paveiktajā.
“Atceros tos jocīgos laikus, kad amatpersonas atkāpās sīkumu dēļ. (..) Veselības ministrs Guntis Belēvičs atkāpās tāpēc, ka tika pieķerts ārpusrindas apkalpošanā Onkoloģijas centrā,” piektdien rakstīju savā “Dienas citātā”. Guntis Belēvičs sarunā ar “Neatkarīgo” papildināja redzējumu uz senajiem 2016. gada notikumiem, kuru morālais aspekts šodien kļūst arvien aktuālāks.
Tā sauktais finanšu sistēmas kapitālais remonts joprojām raisa diskusijas kā Latvijā, tā citās valstīs, kurās tas notika, un tiek meklētas atbildes uz jautājumiem, vai reizēm cēlu mērķu vārdā nav maksāta pārāk dārga cena, bremzēta ekonomikas attīstība, upurēti veiksmīgi strādājoši uzņēmumi, vai nav cietuši cilvēki, kas neko neatļautu nedarīja. Un vai nav bijis arī tā, ka ar "kapitālā remonta" lozungu tika mēģināts sasniegt pavisam citus mērķus, kā arī norakstīt klaju amatpersonu nekompetenci?
Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (Jaunā vienotība – JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un valsts prezidenta pozīcijām.
Diskusijās par Stambulas konvenciju (jeb Eiropas Padomes Konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu) pazūd būtisks jautājums – kāpēc vispār ir domātas konvencijas, kāda ir to nozīme un kāpēc valstis tām pievienojas? Šajā rakstā pievērsīšos potenciālajiem ieguvumiem no konvencijas, kā arī pretestības iemesliem.
“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.
Uzskatu, ka par mana tēva Andra Ļubkas (attēlā) slepkavību aizdomās turētās personas un to tuvinieki šobrīd apzināti apmelo manu tēvu nacionālā naida kurināšanā, lai tādējādi novērstu uzmanību no patiesajiem slepkavības iemesliem. Kā arī, apzināti publiski nomelnojot manu tēvu, notiek klajš mēģinājums ietekmēt tiesībsargājošās institūcijas un pat tiesu.
