Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Sabiedrībā ir kļūdains uzskats par valsti kā par struktūru, kura tiecas pēc teritoriālas ekspansijas. Patiesībā tā nav. Bieži lielā mērā tā nav. Protams, eksistē valsts veidolā noformētas politekonomiskās sistēmas, kurām ekspansija ir ne tikai dzīvesveids, bet izdzīvošanas līdzeklis.

Tiesa gan, šādas struktūras (kuru uzskatāms piemērs ir daudzās nomadu cilšu lielvalstis) tiecas periodiski (saskaņā ar ekonomisko nepieciešamību) aplaupīt vājākos kaimiņus, nevis panākt kontroli pār tiem. Kontroli uzstāda tikai tad, kad kārtējais kaganāts noteiktā savas attīstības posmā rada pietiekamu resursu bāzi, lai organizētu pastāvīgu pakļauto aplaupīšanas sistēmu. Tas ir tad, kad pastāvīga laupīšana ir nodrošināta ar resursiem un tāpēc ir ekonomiski izdevīgāka par periodiskām laupīšanām.

Tomēr šāda sistēma ir nestabila un var tikt nodrošināta tikai uz palielināta militārā kontingenta turēšanas pakļautajās teritorijās rēķina. Tā rezultāta laupītājvalsts vai nu militāri politiski “pārpūlas” vai arī mēģina deleģēt vietējiem kadriem okupācijas spēku funkcijas. Tā tas, piemēram, bija Ivana I Kaļitas gadījumā. Tas savukārt noved pie kolabracionistisko valdnieku patstāvības pieauguma, kuri kļūst bagāti, pārdalot sev par labu impēriskajam centram paredzētās nodevas. Un turpmāk bijušie kolaboranti, kuri ir pieņēmušies spēkā uz centra rēķina, uzstājas kā galvenie separātisti.

Otrs sistēmas veids, kurš dzīvo nepārtrauktā ekspansijā, ir mesiāniski ideoloģiska sistēma. Un te nav svarīgi, vai šī sistēma stāda sev uzdevumu nodrošināt “dzīves telpu” savai tautai (šis ekspansijas pamatošanas līdzeklis radās vēl ilgi pirms Hitlera) vai arī viņi cenšas nodrošināt visas cilvēces saulaino nākotni. Padomju komunisti te arī nebija pirmie – jebkura reliģiska ekspansija, kaut kristietības krusta karu veidā, kaut musulmaņu preventīva svētā kara veidā, ir ideoloģiskās ekspansijas forma.

Starp citu, arī mūsdienās joprojām ir spēkā šie abi ekspansijas ideoloģiskie pamatojumi. Piemēram, ASV cenšas vardarbīgi izplatīt savus priekšstatus par “vērtībām”, “brīvību”, “demokrātiju” pat tajos gadījumos, kad viņiem tas nav izdevīgi no politiskās dienas kārtības skatu punkta. Savukārt reģionālie konflikti un cilšu sadursmes Āfrikā visbiežāk tiek pamatotas ar cīņu par dzīves telpu savai tautai.

Šiem ekspansijas veidiem arī ir savas vājās vietas. Papildus tam, ka nepieciešams būt pastāvīgā gatavībā augstas intensitātes konfliktam un iesaistīties permanentās zemas un vidējas intensitātes militārās akcijās, lai realizētu šo abu sistēmu deklarētos mērķus, nepieciešams veikt genocīdu. Cīņas par dzīves telpu gadījumā tas tiek darīts pēc nacionālās pazīmes, bet ideoloģiski mesiāniskas sistēmas gadījumā – pēc ideoloģiskas.

Un nav svarīgi, vai tiek izsludināts oficiāls citticībnieku slaktiņš un naidīgu šķiru likvidācija vai arī “tirgus ekonomikai nepiemērojušies” izmirst it kā paši no sevis. Jebkurā gadījumā runa ir par sistēmas radītiem apstākļiem ideoloģiski svešu iedzīvotāju slāņu masveida genocīdam. Bet tas savukārt liecina par sistēmas zemo efektivitāti, kura pārlieku izšķērdīgi rīkojas ar visvērtīgāko resursu – cilvēku resursu.

Zeme un tās dzīles, ūdeņi un meži paši par sevi nenes papildu dividendes. Pat vairāk, ja formāli jūsu teritorijas nav apdzīvotas un apgūtas, tad perspektīvā tās var neformāli kļūt ne jūsu, līdzīgi kā savulaik par nekrievu kļuva krievu Aļaska, kuru vienkārši nebija spēka noturēt un izrādījās izdevīgāk (politiski izdevīgāk) pārdot. Peļņu dod cilvēks, kurš tādā vai citādā veidā izmanto dabas resursus.

Mūsdienu efektīvās valstis ir iemācījušas pārdalīt sev par labu to pievienoto vērtību, kura tiek radīta ārpus to robežām un tādēļ var realizēt pilsonības iegūšanas ierobežojošu politiku, lai nepalielinātu sociālā budžeta slodzi. Bet tas nozīmē, ka valsts izmantotie cilvēciskie resursi, kas tiek izmantoti, lai nodrošinātu savu labklājību, atrodas ārpus šīs valsts robežām un konkrētā valsts nenes nekādu politisko un sociālo atbildību šo cilvēku priekšā.

Starp citu, Krievijas iespēju un Maskavas iekšpolitikas un ārpolitikas materiālā nodrošinājuma straujais pieaugums nebūt nav saistīts ar to, ka Krievijas iedzīvotāji ir sākuši vairāk strādāt. Pat vairāk, absolūtos rādītājos strādā mazāk nekā 1940. gados un pat 1960. un 1970. gados. Un ar parastu darba ražīguma pieaugumu to nevar izskaidrot. Vienkārši Krievija iemācījās pārdalīt sev par labu pasaules pievienotās vērtības produktu. Par to arī Krieviju cenšas sodīt ASV, kurai agrāk uz to bija monopoltiesības un kura vienpersoniski noteica, kam būs dzīvot “zelta miljardā”, bet kam vilkt dzīvību kā “trešās pasaules” valstīm. Var pat teikt, ka no ASV skatu punkta Krievija viņiem kaulu no mutes izrāva.

Tādējādi efektīvas valstis visos laikos ir tiekušās pēc miera. Tikai pēc tāda miera, kura ietvaros varētu maksimāli savā labā tikt pārdalīts pievienotās vērtības produkts, kurš ir koncentrēts gan pašu valstī, gan ārpus tās. Vājākās valstis aprobežojās tikai ar savu pavalstnieku kontroli un tāpēc tādā vai citādā veidā apmaksāja ārējam spēkam savas drošības nodrošināšanu. Stiprākās valstis centās izplatīt savu ekonomisko kontroli ārpus savas valsts formālajām robežām.

Turklāt liela daļa nevienlīdzīgo ekonomisko līgumu nebūt netika slēgti, draudot ar ieročiem. Parasti vietējās elites pašas bija gatavas apmainīt zeltu un ziloņkaulu pret stiklu un vergus pret vecām musketēm vai arī kaņepājus, dzelzi, maizi un vasku pret rotaslietām un apģērbu, kurš ir šūts saskaņā ar pēdējās Parīzes modes prasībām.

Koloniālā ekspansija ir tikai epizode cilvēces dzīvē. Protekcionisko politiku realizējušās Eiropas valstis centās nodrošināt savu rūpniecību ar maksimālu noieta tirgu. Kontrole pār koloniju, pirmkārt, nodrošināja tās tirgus aizvēršanu konkurentiem. Tiesa gan, ASV jau toreiz Latīņamerikā atstrādāja daudz efektīvākus formāli brīvas valsts tirgus sagrābšanas un kontroles paņēmienus, pēc tam uzspiežot “atvērto durvju” politiku visai pasaulei.

Pašas ASV teritoriālā ekspansija pārsvarā tika vērsta pret mazapdzīvotām (pēc Eiropas mērogiem) vai vispār neapdzīvotām indiāņu teritorijām. Šāda politika bija vairāk saistīta ar bažām, ka šajās zemēs tiešā ASV tuvumā varēs nostiprināties kāda liela Eiropas lielvalsts (kā arī dēļ nepieciešamības aizstāvēties no indiāņu klejotājcilšu sirojumiem), nevis dēļ reālas nepieciešamības nodrošināt ar zemes fondu arvien pieaugošo imigrāciju, kura līdz XX gadsimta sākumam pārsvarā “nosēdās” ASV austrumu piekrastes pilsētās.

No Spānijai atkarotajām Filipīnām un Klusā okeāna salām ASV aizgāja pati, nostiprinot tur savu ekonomisko un politisko ietekmi (lai gan ne uz visiem laikiem), bet atsakoties tās iekļaut ASV sastāvā dēļ šādas rīcības ekonomiskās neefektivitātes. Līdzīgi Eiropas valstis XX gadsimta vidū pameta savas bijušās kolonijas, kad vecās to ekspluatācijas metodes, kuras paredzēja koloniju militāri – politisku kontroli, kļuva pavisam neefektīvas. Teritorijas, kuras varēja izmantot līdz pat mūsdienām, tika momentāni atdotas apmaiņā pret mieru un politekonomiskām preferencēm.

Pēdējo divdesmit gadu laikā līdzīgu politiku cenšas realizēt arī Izraēlas valdība. Neatkarīgi no partejiskās piederības un formālajiem lozungiem viņi, atšķiroties ar savu prasību stingrumu, ved sarunas par aiziešanu no okupētajām arābu teritorijām (kuras Izraēla jau sen ir pasludinājusi par anektētām) apmaiņā pret noturīga miera un Izraēlas valstiskuma (1949.gada robežās) drošības garantijām.

Turklāt ir jāsaprot, ka teritoriju sagrābšana, kas nodrošināja minimāli nepieciešamo teritoriālo dziļumu, bija saistīta ar Izraēlas valsts militāro drošību. Tomēr garantēts miers izrādās ir pietiekami vērtīgs, lai to pirktu pat par piekāpšanās stratēģiski svarīgu teritoriju jautājumā cenu.

Krievijai savukārt ir bagātīga pieredze atteikšanās no teritorijām ziņā apmaiņā pret izdevīgām politiskām un ekonomiskām savienībām, kuras nodrošina gan esošo valdījumu drošību, gan perspektīvas impērijas ekonomiskās un politiskās intereses. Par Aļasku jau tika minēts. Šī teritorija ne tikai tika pārdota ASV. Pašā Amerikā bija gan šī darījuma piekritēji, gan arī ietekmīgi pretinieki, tādēļ par maz bija sagribēt pārdot Aļasku, vajadzēja vēl arī, lai kāds vispār to gribētu nopirkt.

Aļaskas pārdošana notika drīz pēc Krimas kara, kad zaudējušo Krieviju turpināja terorizēt Lielbritānija. Londona vairākas reizes mēģināja izprovocēt jaunu konfliktu, lai papildus novājinātu un pasaules acīs pazemotu no zaudējuma vēl neatguvušos impēriju. Viena no Krievijas vājajām vietām bija Aļaska, uz kuru aktīvi pretendēja angļi. Formāli noteiktā robeža neapstādināja angļu migrantu ieplūdumu: krievu ieceļotāju bija pārāk maz, lai traucētu angļu ieceļošanai, bet valsts, kura tikko bija zaudējusi Krimas karu, nevarēja sev atļauties jaunu konfliktu pasaules malā ar tā laika spēcīgāko pasaules jūras lielvalsti.

Izeja tika atrasta, pārdodot Aļasku ASV. Vašingtona tolaik ļoti nedraudzējās ar Londonu. Anglija ieņēma ļoti nedraudzīgu pozīciju ASV pilsoņu kara laikā. Amerikāņi bija vēl pārāk vāji, lai varētu sev atļauties konfliktēt ar to laiku globālo hegemonu. Tomēr viņi nāvīgi baidījās no angļu nostiprināšanās Klusā okeāna ziemeļos, kas neizbēgami būtu noticis, ja Londona iegūtu Aļasku. Tai pat laikā tolaik ASV bija lieliskas attiecības ar Krieviju (tai skaitā arī dēļ kopējas nepatikas pret Lielbritānijas agresivitāti). ASV atradās daudz tuvāk Aļaskai kā Krievija un tai bija daudz vairāk resursu tās aizsardzībai. Turklāt divi angloamerikāņu kari (1775 – 1783 un 1812 – 1815) parādīja Kanādas vājumu uzbrukumā no dienvidiem.

Aļaskas pārdošanas rezultātā nostiprinājās neformāla antibritāniska savienība starp Krieviju un ASV un nodrošināja Krievijai drošas Tālo Austrumu robežas jauna Eiropas konflikta gadījumā. Aktīvā Krievijas ārpolitiskā pozīcija, kura noveda līdz krievu – turku karam 1877. – 1878. gadā, Krimas kara seku pilnīga likvidācija, kā arī pret Lielbritānijas globālajām ambīcijām vērstā Krievijas ekspansija Vidusāzijā kļuva iespējama tai skaitā arī situāciju Tālajos Austrumos stabilizējošās Aļaskas pārdošanas dēļ.

Tomēr teritoriālās ekspansijas ierobežošanas politiku apmaiņā pret ģeopolitiskiem ieguvumiem Krievija veica vēl kopš Pētera I laikiem. Gandrīz simt gadus, līdz Katrīnas Lielās valdīšanas beigām Krievija nodrošināja vājas un pussabrukušas Polijas valsts eksistenci, kura kalpoja kā buferis no stiprākām un agresīvākām Eiropas impērijām. Tai pat laikā Krievija saimniekoja Rečpospolitā kā savā iebraucamā sētā. Polijas dalīšanu Katrīnai uzspieda Prūsija un Austrija impērijai grūtā brīdī, un lielie teritoriālie ieguvumi nekompensēja kontrolējamas buferzonas zaudēšanu. Tieši ar šo brīdi sākās Krievijas impērijas iesaistīšana tās interesēm neatbilstošos un tālos konfliktos starp Rietumeiropas un Centrāleiropas valstīm, kas noveda līdz XIX gadsimta otrās puses un XX gadsimta sākuma neveiksmēm (Krimas karš, krievu – japāņu karš, Pirmais pasaules karš) un pēc tam arī pie monarhijas krišanas un Krievijas valstiskuma pirmā sabrukuma.

Analoģiski Krievija rīkojās arī attiecībā pret Centrāleiropu. Krievijas imperatoru garajos titulos ne velti bija arī “Norvēģijas mantinieks, Šlēzvigas – Holšteinas, Stormanskas, Ditmarskenskas un Oldenburgas hercogs”. Šīs bija teritorijas, uz kurām Krievijas imperatoriem bija dinastiskas tiesības. No tām, kā arī no mazākām hercogistēm Krievijas imperatori regulāri atteicās apmaiņā pret politiskām preferencēm un/vai finansiālām vai teritoriālām kompensācijām. Ja nebūtu realizēta tik līdzsvarota politika, tad iespēja izveidot lielu Krievijai piederošu Vācijas zemju masīvu un Krievijas imperatora iespējas iegūt Svētās Romas impērijas kūrfirsta tiesības (ar tiesībām tikt ievēlētam par Svētās Romas impērijas imperatoru) garantēti novestu līdz Krievijas konfrontācijai ar visu Eiropu vēl XVIII gadsimtā ar visnotaļ nepatīkamām sekām.

Ņemot vērā šādas atteikšanās no teritorijām prakses seno un starptautisko raksturu un Krievijas sekošanu tam [Latvijas Republika izveidojās arī šī principa realizācijas rezultātā], nav nekāds brīnums, ka pašreiz Maskava piedāvā Kijevai tādu pašu Ukrainas problēmu risinājumu. Ukrainai skaidro, ka Krimu nav iespējams atdot, tādēļ no tās ir jāatsakās, bet apmaiņā pret to ir iespējams vienoties par Ukrainas kompāniju īpašu statusu pussalā, kas tām nodrošinātu tādas pašas tiesības un iespējas kā Krievijas kompānijām. Kijevai uzstājīgi iesaka noformēt attiecības ar DTR/LTR tiešu pārrunu formātā, konkrēti, pieņemot izmaiņas Konstitūcijā un nodrošinot valsts federalizāciju.

Neviens nevar dot garantijas, ka Donbass pat ar šādiem nosacījumiem būs gatavs atgriezties Ukrainas sastāvā, kura četrus gadus pret to karo, izlejot daudz asiņu. Bet neviens taču Kijevu nespieda šo karu vest. Pat otrādi, rekomendācijas veikt valsts federalizāciju no Maskavas puses izskanēja uzreiz pēc 2014.gada februāra apvērsuma vēl pirms sadursmēm Donbasā un Odesas traģēdijas.

Protams, Kijevai lielā mērā ir taisnība, kad tā apgalvo, ka federalizācija (ar teritoriju tiesībām uz savu kultūru, ārējās ekonomikas darbību un praktiski uz savām spēka struktūrām) pārvērtīs Ukrainu par visai vāju konfederāciju ar tieksmēm uz turpmāku sadalīšanos. Bet, pirmkārt, neviens nav vainīgs, ka Ukraina XXI gadsimta sākuma otrajā desmitgadē ienāca tieši šādā stāvoklī, otrkārt, vāja konfederācija iekšēja miera apstākļos ir labāka par vāju diktatūru pilsoņu kara apstākļos, treškārt, tādu pat vāju konfederatīvu Poliju Krievija gandrīz simts gadus spēja noturēt valstiskas vienotības stāvoklī līdz mirklim, kad “Rietumu partneri” neuzspieda sadalīšanu. Tāpēc izredzes ir.

Nav patīkami zaudēt teritorijas. Skaidrs, ka nespēja noturēt esošo ir noteikta vājuma pazīme. Bet arī nevaldāma ekspansijas tieksme arī nav spēka pazīme. Katras valsts primārais uzdevums pirmkārt ir sabiedrības konsolidācija, iekšējās stabilitātes nodrošināšana un ekonomiskā attīstība. Ja šie uzdevumi tiek izpildīti, tad teritorijas sāk pievienoties (un iespējas arī) pašas no sevis un dažreiz pat nākas atkauties no pievienoties (vai atgriezties) kārojošajiem.

Savukārt, ja valsts upurē sabiedrības konsolidāciju, stabilitāti un ekonomisko attīstību par labu teritoriālās vienotības saglabāšanai, kuru tāpat vairs nevar noturēt (vēl jo vairāk dēļ teritoriālās ekspansijas, kuru nav ar ko nodrošināt), tad rezultātā valsts zaudē ne tikai problēmteritorijas, bet arī visu, kas tai ir, līdz pat pilnīgai pazušanai no politiskās kartes.

* ukraiņu politologs, vēsturnieks, diplomāts

Avots: https://cont.ws/@ishchenko/969319

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

21

Sistēma un opozīcija

FotoCilvēku dzīvē ļoti svarīga loma ir prasmei lietas un parādības interpretēt sistēmiski. Ne katram cilvēkam mēdz būt tāda prasme. Ne katra cilvēka prāts pasaulei ir pievērsts sistēmiski. Tāpēc sabiedrībā parasti tiek augstu vērtēti indivīdi ar sistēmisko pieeju. Tāda pieeja liecina par spēju uz pasauli lūkoties plašā tvērumā. Sastopama aksioma: jo plašāka pieeja, jo pilnvērtīgāka lietu un parādību interpretācija.
Lasīt visu...

18

Levita jaunvārdi un to tulkojums

FotoLevita “jaunvārdi” jeb īpašie termini, ar kuriem “spīd” gluži vai pašpasludinātais “nācijas tēvs”- valstsgriba, turpinātība, likteņkopība, vienvērtība, atjaunotne, brīvtelpa, kopējais labums, Latvijas valsts ceļš.
Lasīt visu...

15

Kāpēc medaļa tikai Bondaram? Lavents, Zaharjins, Gerčikovs un Meroni arī pelnījuši

FotoSakarā ar Krājbankas bijušā vadītāja Mārtiņa Bondara apbalvošanu ar Finanšu ministrijas goda zīmi, kā pamatojumu uzrādot “nozīmīgu personīgo ieguldījumu Latvijas Republikas finanšu sistēmas attīstībā” (tas nekas, ka no viņa vēl nav piedzīti 15 miljoni par naudas aizpludināšanu no šīs pašas Latvijas finanšu sistēmas), tā vien šķiet, ka citi līdzīgi darboņi arī būs nopelnījuši savus apbalvojumus!
Lasīt visu...

6

Varbūt visi „stupid people” nemaz nav „stupid people”, bet tikai daļa, un ar tiem citiem es solidarizēšos

FotoZinu, ka tūlīt sāksies kārtējais ķengu vilnis, tādēļ uzreiz uzrakstu savu nostāju. Tātad, uzskatu, ka mediķi ir malači, ka izgāja ielās. Sen jau vajadzēja un vajag vēl. Ne tikai viņiem, arī skolotājiem, policistiem, visiem, kam solīts gadiem. Mēs paši Re:Baltica esam neskaitāmi daudz rakstījuši par mazām algām, katastrofālo medmāsu trūkumu, budžeta ačgārnībām. Radot spiedienu, ir iespējams radīt arī pārmaiņas.
Lasīt visu...

21

Atlajst sajmu?

FotoEs ar visām četrām iestājos par brīvību. Piemēram, mūsu valsts iedzīvotājiem ir brīvība rosināt Saeimas atsaukšanu. Taču, manuprāt, brīvu izvēli var izdarīt tikai tas, kurš apzinās, ko dara, un ir informēts par visiem notikuma aspektiem, nevis ļaujas histērijai. Es zinu, ka ir forši spēlēties priekšniekos, bet te būs pāris fakti domas rosināšanai:
Lasīt visu...

18

Kaspars Dimiters: Mātes Latvijas vēstule

FotoKur esi, dēls? Jau viesnīcā vai teltī? Vai arābus lūgt, lai man druvas zeltī? Te nu tik vientuļi. Mirst ūdens, akai vinda. Neviena kaimiņa. Vien baļķvedēju rinda.
Lasīt visu...

12

Vienvērtīgs ir katrs cilvēks (lai ko tas arī nozīmētu): runa pie Brīvības pieminekļa 2019. gada 18. novembrī

FotoMīļie latvieši! Latvijas cilvēki Rīgā, Latgalē, Vidzemē, Zemgalē, Kurzemē un visā pasaulē!
Lasīt visu...

21

Valstsgribas valstsnegribas ēstgriba

FotoSaruna par reālo “valstsgribu” un “valstsgribas” iluzoriskumu ir aktuāla visu laiku. Taču 18. novembra kontekstā tāda saruna ir īpaši aktuāla, atsedzot patiesību un melus nošķirot no patiesības. Pašlaik šajā procesā valdnieks ir “nācijas tēvs” ar savu ārēji izskaistināto, bet mazsaturīgo daiļrunību. Tā palīdz atgādināt par patiesību un nosodīt melus. 
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Mucā

Padomju valstī dzīvojušie izstrādāja tikai šim režīmam atbilstošu «dzīvesziņu». Šodien mēs to dēvētu par «Kā labāk dzīvot». Kā labāk, kā gudrāk, kā pareizāk, kā izdevīgāk...

Foto

Politiskai intrigai – birokrātisks restarts

Citur Latvijā šo ziņu pat nepamanīja, taču jūrmalniekus tā nervozē: oktobra sākumā ģenerālprokuratūra atjaunoja apsūdzību Gatim Truksnim par Zaļo un zemnieku...

Foto

Gribētos zināt, kuram gan šādai nelietībai pacēlās roka

Padsmit gadus nostrādājot PR jomā un daļēji tieši tādēļ no tās aizejot, šādas metodes (skat. zemāk), protams, nepārsteidz....

Foto

Var gadīties, ka vienu rītu Šveices advokāts būs "pārdozējis" viagru un viņam blakām gauži raudās skaists puisītis

Nav tālu tā dieniņa, kad visiem „arestētās mantas afēras”...

Foto

Atraktīvā politiskā hronika: novembra sākums

1.novembrī “nācija” varēja priecāties par “nācijas tēva” kancelejas vadītāja Teikmaņa atraktīvo sprēgāšanu. Citāts no teksta par Valsts prezidenta budžeta palielināšanu 2020.gadā: ""Tad,...

Foto

Ko varbūt teiktu Olivers Kromvels par “liberālo” Latviju

Karavadoņa un politiķa, tālākā Lorda protektora Olivera Kromvela runas, 1653.gada 20.aprīlī padzenot parlamentu, lokalizējums. Neļausim Latvijas “demokrātijai” nonākt...

Foto

Kas ir Latvijas Universitāte - Muižnieka brigādes dzīres vai augstskolas izcilība?

Jau drīzumā tiesai būs jālemj, vai bēdīgi slavenās Latvijas Universitātes (LU) pagaidu rektora Indriķa Muižnieka...

Foto

Populistu rotaļas: uz kārts likta Latvijas nākotne

Ceturtdien pie Saeimas notika vieni no lielākajiem protestiem pēdējo gadu laikā, kuros piedalījās vairāki tūkstoši mediķu un viņu atbalstītāju....

Foto

Kas notiks, kad visi sāks visu vērtēt pēc komerciālās atdeves?

Reti kurš nepamanīja Latvijas Radio darbinieku skaļo sacelšanos par zemajām algām. Tā ir tikai aisberga redzamā...

Foto

Lembergs pret Latviju Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par nevainīguma prezumpcijas pārkāpumu

2019.gadā esmu vērsies Eiropas Cilvēktiesību tiesā ar sūdzību par Vides aizsardzības un reģionālās attīstības...

Foto

LNT Ziņu dienesta kolektīvā vēstule

1.decembris būs pēdējā diena, kad ēterā iziesim mēs - LNT Ziņu dienesta komanda, un pēc tam beigs pastāvēt LNT Ziņu dienests...

Foto

Unikālais izaicinājums

Vai pie mums visi saprot, ka fotogrāfijā ir fiksēts izaicinājums? Vai tie cilvēki, kuri fotogrāfijā saskata izaicinājumu, savā mūžā ir sastapušies ar vēl lielāku...

Foto

Vai tieslietu ministrs apšauba tiesu varas autoritāti

Latvijas Tiesnešu biedrība vairākkārt paudusi nostāju par Ekonomisko lietu tiesas izveidi, kas kopumā atbilst Tieslietu padomes viedoklim - jaunas...

Foto

Cilvēkiem šobrīd tiek atņemtas fundamentālas tiesības uz taisnīgu un objektīvu tiesu bez korupcijas

Otrdien, 5. novembrī, Ministru kabineta sēdē tika skatīts likumprojekts "Grozījumi likumā "Par tiesu...

Foto

Sabiedrībai ir radīts nepareizs priekšstats, mūsu tiesu sistēma darbojas labi: uzruna Latvijas tiesnešu ikgadējā konferencē

Mūsu sabiedrības un kopējās identitātes pamats ir kopīgu vērtību kopums, kas...

Foto

Mazais brālis ir apjucis

Kā jau ierasts, uzreiz pēc “Saskaņas” kongresa savu kongresu rīkoja arī “Gods kalpot Rīgai”. Līdz šim šī partija bija “Saskaņas” mazais brālis,...

Foto

Kāpēc Krievijas mūziķim Grigorijam Ļepsam sen bija jāaizliedz iebraukt Latvijā?

Ir gana daudz iemeslu. Viņš pats nekad nav noliedzis senas un tuvas draudzīgas pazīšanās ar Krievijas...

Foto

Pārdomas par nāvi

Par eitanāziju, medicīniski asistētu pašnāvību un tiesībām uz cieņpilnu nāvi diskutē politiķi, prese, sabiedrība un mediķi, turklāt diskutē laiku pa laikam. Šīs diskusijas...

Foto

Garkalnes domes priekšsēdētājam steidzami jāsniedz paskaidrojumi par Valsts kontroles pārbaudē atklātajiem pārkāpumiem

Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce (AP!) pieprasa Garkalnes domes priekšsēdētājam Mārtiņam...

Foto

Humānisma sagraušana

2019.gada 29.oktobrī medijos parādījās informācija: “Tiesībsargs Juris Jansons vērsies Satversmes tiesā, apstrīdot kā pamatlikumam neatbilstošus valdības noteikumus par ģimenes vai atsevišķi dzīvojošas personas atzīšanu...

Foto

Iespējams, ka koalīcija ir pārpratusi slaveno pirmsvēlēšanu saukli “Valstij jāsāk ar sevi”

Aicinām finansējuma partijām no valsts budžeta būtisko pieaugumu atlikt kā minimums līdz nākamās Saeimas...

Foto

Padomju spiegi Bulgārijā un tepat Latvijā – „quo vadis Europa”?

No neilgās padomju bērnības man atmiņā ir palikušas tikai pāris lietas – ta,s kā nesu pirmās...

Foto

Nauda veselības aprūpei ir, bet nav politiskās gribas

Latvijas Ārstu biedrība (LĀB) ir veikusi padziļinātu Latvijas un kaimiņvalstu budžetu analīzi un secinājusi, ka ir iespējams nodrošināt...

Foto

Aizkustinošas pieticības ekselence

Tautas paruna neder. Vējonis nav vilks, bet Levits nav lācis. Tas, no kā bēga “nācija”, īstenībā nav vilks, un “nācija” īstenībā neuzskrēja lācim,...

Foto

“Saskaņa” izvēlas stagnāciju

Sestdien notikušajā kongresā “Saskaņa” neizmantoja iespēju jaunam restartam un izlēma saglabāt esošo situāciju, izvēloties stagnāciju. Par “Saskaņas” jauno līderi tika ievēlēts smagsvars un...

Foto

VARAM „neapbižo(t)” Zemgali

Šobrīd nozīmīgākās un ilgtermiņā lielāko ietekmi uz Latviju kā valsti nesošās pārmaiņas ir administratīvi teritoriālā reforma (ATR). Reformai būtu jāsaved kārtībā valsts reģioni,...

Foto

Teātris nav „Rimčiks”: atklātā vēstule teātra sabiedrībai

Visos Latvijas medijos tagad katru dienu bez apstājas tiek "pilināta" ideja, ka mākslinieciskā vadītāja funkcija ir vecmodīga ideja, no...

Foto

Civilizācijas norieta enciklopēdija: "animal symbolicum"

Cilvēku par „animal symbolicum” ieteica dēvēt izcilais vācu filosofs Ernsts Kasīrers (1874- 1945). Viņa ieskatā tradicionālais cilvēka apzīmējums „animal rationale” neatbilst...

Foto

Privāto automobili no 2021. gada nevarēs atļauties iegādāties ļoti liela iedzīvotāju daļa

Latvijas Transportlīdzekļu tirgotāju asociācija (LATTA) aicina Latvijas sabiedrību pievērst uzmanību un iestāties pret valdībā...

Foto

Vai tiek bruģēts ceļš uz kārtējo Satversmes tiesas spriedumu?

2019. gada 11. oktobrī Valsts kanceleja publicējusi jauno valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu atlīdzības likumprojektu “Valsts un pašvaldību institūciju amatpersonu...

Foto

Apdraudēta daudzu pamatskolu pastāvēšana

Latvijas Pašvaldību savienība (LPS) nosūtījusi vēstuli visām Saeimas frakcijām, paužot bažas par apdraudējumu bērnu tiesībām apmeklēt pamatskolu pēc iespējas tuvāk dzīvesvietai un...