Ticība varai

Informāciju par šiem notikumiem var iegūt angļu valodā, jo latviešu valodas datumu vikipēdijā tie nav pieminēti. Tikpat būtisks fakts kā Molotova – Ribentropa slepeno papildprotokolu oficiāla atzīšana, kas kļuva par Latvijas Republikas tiesiskās atjaunošanas pamatu, ir pazudis no latviskās atmiņas. Kamēr uzvarētāji emocionālā angļu valodā raksta vēsturi, tikmēr zaudētāji klusē.

Katras valsts pagātnē iespējams atrast neviennozīmīgi vērtētus notikumus, no kuriem iespējams izveidot citas - paralēlās vēstures kontūras. Turklāt, ja šis notikums no abām iesaistītām pusēm atzīts par slepenu, tad strauji pieaug atšķirīgās vēstures ticamība. Slepenības statuss ļauj daudz precīzāk fokusēt vēstījuma adresātu, kas parasti ir vara, nevis sabiedrība. Trešās puses iesaistīšanās pēc vairāku gadu desmitu klusēšanas liecināja par vēlēšanos radikāli mainīt pārrobežu varu savstarpējās attiecības.

Šai rakstā pievērsīšu uzmanību tiem it kā eksistējošiem septiņdesmito gadu dokumentiem, kas bija paredzēti nākamajiem padomju valsts vadītājiem. Gados jaunie komunistu līderi saprata, ka visapkārt valsts robežām ir izveidojušās sociālās labklājības valstis, kuru saimniecību pamatā ir tirgus ekonomika. Nākotnē neizbēgami vajadzēs reformēt pašu sociālistisko saimniecību un līdz ar to arī vairākās paaudzēs par svētiem uzskatītos komunisma pamatprincipus. Tas radīs plašu sabiedrības neapmierinātību un arī lielu risku zaudēt varu. Slepenajos dokumentos bija paskaidrojumi par to, kādā veidā vispārējās neapmierinātības apstākļos ticība pastāvošai varai ne tikai saglabātos, bet pat pieaugtu.

Septiņdesmitajos gados vairākās zinātņu nozarēs padomju valsts atpalicība no Rietumiem bija milzīga. Galvenais iemesls bija jauno zinātņu neatbilstība komunisma dogmām un to pasludināšana par viltus zinātnēm. Psiholoģijā studentiem joprojām bija jāpierāda Zigmunda Freida nepareizie uzskati, kamēr Rietumos uz šī pamata jau bija izveidojušās desmitiem zinātņu nozaru. Tikai šajā gadu desmitā sāka parādīties pirmie nopietnie raksti, kuros pieļāva, ka cilvēka dvēseli tik tiešām var attiecināt uz dzīvnieciskiem instinktiem un domāšanas nozīme cilvēka dzīvē ir par daudz pārspīlēta.

Stabila sabiedrība var pastāvēt tad, ja neapmierinātais nedosies pie kaimiņa nolūkā izlabot netaisnību, bet vērsīsies pie paša vainīgā - valsts iestādēm. Vislielākais varas drauds ir neapmierinātu sociālu kustību veidošanās, kas novestu pie protestiem un sacelšanās. Lai to nepieļautu, ikvienam indivīdam ir maksimāli jāatšķiras no otra, lai viņu vairāk interesētu savas, nevis citu problēmas. Ideālā variantā sabiedrība sastāvētu no individualitātēm un tajā nebūtu cilvēku ar diviem pilnīgi vienādiem uzskatiem. Varas lauku veidotu dažādi, savstarpēji haotiski vērsti vektori, kuru kopējais spēks būtu nulle. Haosa doktrīnai ir universāls pielietojums – savā valstī tā stabilizē varu, bet valstīs ar augstu kopējā skaitļa spēku tā pazemina šo skaitli, līdz ar to graujot attiecīgās valsts ideoloģiskās doktrīnas. Tā ir galvenā atšķirība no iepriekšējām teorijām, kad neapmierinātības izraisīšana ar varu citā valstī draudēja ar to pašu savā valstī.

Lai cilvēks vairāk uzmanības pievērstu savām, nevis sabiedrības interesēm, tika sniegts daudz konkrētu ieteikumu. Piemēram, darba ņēmējiem jādod vairāk tiesību, nekā darba devējs ir spējīgs dot. Neapmierinātie sapratīs, ka pret tik varenu organizāciju kā valsts viņu spēki būs par vājiem, tāpēc savu enerģiju veltīs personīgām, nevis sabiedriskām interesēm. Ieteikumu mērķis bija palīdzēt cilvēkiem nonākt pie secinājuma, ka viņi apkārtni nevarēs izmainīt, toties varēs izmainīt savu attieksmi pret to.

Īpaša uzmanība veltīta cilvēka “es” stāvokļiem un uzvedības psiholoģijai. Bērns vienmēr mīlēs savus vecākus neatkarīgi no tā, vai viņi ir labi vai slikti. Varas uzdevums ir nepieļaut bērna kļūšanu par pieaugušo, kas nodrošinātu beznosacījumu mīlestību pret varu. Bērnišķīgais ir jāpasludina par pareizo dzīvesveidu. Tad, piemēram, nevajadzēs cenzūru, jo bērns nesapratīs izlasīto tekstu, bet savus uzskatus veidos no citu atsauksmēm. Varai jārada vajadzīgā attieksme, nevis jāanalizē teksts.

Attieksme pret varu atšķiras arī vīriešiem un sievietēm. Vīrieša bioloģiskajā dzīvē nav sievietēm raksturīgo ciklu, kas būtiski ietekmē abu dzimumu domāšanu. Ja vīrieša agresija ir vērsta uz āru, kas viņu padara par labu karavīru, tad sievietes agresija ir vērsta uz iekšu – cīņā par labākiem sadzīves apstākļiem. Varai vajadzīgi nevis neapmierināti karavīri, bet gan cilvēki, kas savu agresiju nevērš pret varu. Teorētiski tam vajadzētu palielināt vardarbību ģimenē, tāpēc radikāli būtu jāmaina izpratne par mazāko sabiedrības šūniņu – ģimeni. Sievišķīgās domāšanas dominēšana ir tikpat svarīga kā bērnišķīgā dzīvesveida propagandēšana.

Šie padomi bija paredzēti nevis sabiedrībai, bet gan reformatoriem – jaunās sistēmas izveidotājiem. Dresētājiem bija jāzina, kā savaldīt dzīvniekus, to negācijas novirzot uz pātagu, bet pašiem ar cukurgraudiņu palīdzību kļūstot par dzīvnieku aizstāvi un labvēli. Bioloģiskā būtne varēja pati izvēlēties savu pātagu, taču nevarēja mainīt sistēmu. Topošajiem reformatoriem vajadzēja noticēt, ka psiholoģijas likumi ir pietiekami stingrs pamats, uz kuriem varētu balstīt nākotnes sabiedrības modeli.

Slepenības statusa piešķiršana kādam dokumentam nozīmēja pastiprinātu interesi par to no konkurentu puses. Ja tādās zinātņu nozarēs kā kibernētika vai biotehnoloģijas tie bija kā apzināta dezinformācija ar mērķi aizkavēt šo zinātņu attīstību, tad psiholoģijā slepenības statuss palīdzēja veikt ideoloģiskas diversijas. Līdz pat 1984. gadam, kad Santa-Fe pilsētā darbību sāka “vadāmā haosa” institūts. Līdzās atradās ASV kodolcentrs, tāpēc tā bija pret informācijas noplūdi vislabāk aizsargātā zona pasaulē. Visā nopietnībā tika uzsākti pētījumi, vai tehnoloģijas no dabas zinātņu jomas var tikt pārnestas uz sociālo sfēru.

Kopš šiem notikumiem pagājuši vairāki gadu desmiti, tāpēc no mūsdienu augstumiem var atskatīties uz varas mēģinājumiem mainīt cilvēka apziņu un problēmām, kuras šajā ceļā bija jārisina. Temats ir ļoti plašs, tāpēc kā piemēru izmantošu tikai vienu no bioloģijas nozarēm – ģenētiku. Gēnu pārlikšana no viena organisma uz otru ļāva pārvarēt dabā pastāvošās sugu robežas un attīstīt tehnoloģijas, kas nebija iespējamas krustošanas gadījumā. Ja vara psiholoģijas gadījumā varēja ietekmēt cilvēka apziņu, tad ģenētiskajā līmenī tā bija spiesta atzīt savu bezspēcību. Atklājumi ģenētikā ir nopietns arguments uzskatam, ka cilvēka dvēseli var atvasināt no dzīvnieciskiem instinktiem.

Lai cik pievilcīgs varai liktos pieņēmums, ka vīrieša un sievietes domāšanas atšķirību nosaka konkrēts gēns, tas tomēr ir kļūdains. Mūsdienu biotehnoloģijas cilvēku var pārveidot kā bioloģisku būtni, taču cilvēka apziņas darbību tā nespēj ietekmēt. Zinātne var izmainīt genotipu, bet ne fenotipu. Priede mežā izaug taisna, bet uz lauka līka, kaut gan tās genotips ir vienāds. Ārējie apstākļi rada atšķirīgu fenotipu, kuru ietekmēt nav mūsdienu zinātnes spēkos.

Cilvēkā fenotipa maiņa notiek vēl ātrāk. Noņemot asins analīzes pirms un pēc šļirces parādīšanas, reizēm konstatē ķīmiskas izmaiņas asinīs. Paša cilvēka genotips nav mainījies, tāpēc pārsteidzošs ir placebo efekta ātrums. Lai to izskaidrotu, zinātnes teorētiskai bāzei jābūt citādai.

Visi līdzšinējie zinātnes sasniegumi mehānikā, ķīmijā, fizikā, ģenētikā, psiholoģijā ir vērsti uz cilvēka kā bioloģiskas būtnes iznīcināšanu. Tajā pašā laikā cilvēkam ir liegta iespēja izdarīt izmaiņas apziņas laukā, kurā tas var nokļūt tikai īslaicīgi. Ar šo spēju cilvēks atšķiras no dzīvnieka, tāpēc sevi var uzskatīt par radošu būtni. Lai sevi nesalīdzinātu ar dzīvnieku, bet gan ar apziņu, nepieciešams cits uzskats par cilvēka būtību. Tas ir cieši saistīts ar ticību varai un tieši atkarīgs no pašas varas.

Novērtē šo rakstu: