Tiešām „bez Strīķes nebūs ekonomikas atlabšanas”?

Un tātad – protams, ka pret mūsu secinājumiem par to, kā tieši KNAB darbinieki var vai nevar nekavējoties konstatēt, ka priekšnieks viņiem dod kādu prettiesisku uzdevumu, var un pat vajag izturēties pietiekami kritiski – kā pret visu šai pasaulē, vai tie būtu Vienotības vai šleserveidīgo priekšvēlēšanu solījumi, Vilnīša vai Strīķes-Vilka-Juraša paziņojumi un tā tālāk, un tā tālāk.

Taču no savas puses droši vien ieteiktu visiem mūsu lasītājiem, kuri uz šo situāciju skatās, tā sacīt, po poņatijam (Strīķei ir taisnība, jo viņa ir foršā un karo ar korumpantiem; Vilnītim nav taisnība, jo viņš izskatās pēc blēža un gan jau tāds arī ir), atminēties visas tās reizes, kad ne īpaši racionālas un apvaldītas personiskās simpātijas un antipātijas jūs jau ir ievedušas purvā.

Protams, cilvēka dabā ir uz kaut ko vai kādu cerēt un šim kaut kam vai kādam piedot dažādus sīkus un ne tik sīkus grēciņus. Bet vai tiešām ar visām neskaitāmajām pēdējo pārdesmit gadu vilšanās reizēm – no Godmaņiem, Latvijas ceļiem, Zīgeristiem un „saimniekiem” līdz Šķēlēm, saulvežiem Repšēm un Vienotības divkošiem – nepietiek, lai iemācītos vienu vienkāršu lietu: cilvēkus, kas sakās strādājam valsts un sabiedrības labā, nav prātīgi vērtēt tikai pēc principa „man patīk – man nepatīk”?

Ar to es negribu teikt, ka strīķēs un jurašos, nākot gaismā kādiem līdz šim nezināmiem faktiem, daudziem no jums var nākties vilties tikpat smagi kā šķēlēs, repšēs vai pindacīšās čigānēs, - bet arī izslēgts tas nav. Un tāpēc nesalīdzināmi prātīgāk tomēr ir uz visu šo ļaužu runām un darbiem raudzīties no kāda racionālāka redzes punkta.

Ko es šajā ziņā varu ieteikt sakarā ar pēdējiem Strīķes, Juraša un Vilnīša publiskajiem strīdiem – par to, ir vai nav KNAB priekšnieks abiem padotajiem devis prettiesiskus un pretlikumīgus norādījumus noklausīties vārdā nenosauktu politiķu telefonsarunas?

Pirmkārt, jūsu kardināli atšķirīgie vērtējumi saistībā ar Pietiek pēdējo dienu publikācijām par šo tēmu skaidri pasaka vienu – ja reiz saprātīgi, lasīt un spriestspējīgi cilvēki spēj par likumdošanas situāciju izteikt tik diametrāli atšķirīgus viedokļus un vienus un tos pašus pantus traktēt tik dažādi, nez vai ir šaubas, ka ar šo likumdošanu šādā, maigi izsakoties, kutelīgā jomā mūsu zemē kaut kas nav kārtībā.

Un, ja reiz kārtībā nav likums, ja reiz dažādi cilvēki tur spēj izlasīt principiāli atšķirīgas lietas, pilnīgi veltas ir cerības, ka nez no kurienes parādīsies ideāli, teiksim, KNAB darbinieki, kas visu savedīs kārtībā po poņatijam; nekā nebija – būs pēc žuļikiem izskatošies vilnīši, kas ķīvēsies ar balinātām Žannām d’Arkām, un viņu darbības likumības izvērtējumu būs tikpat daudz, cik vērtētāju.

Un, otrkārt, - ja reiz visi šie KNAB vadītāji un pusvadītāji ir tik gatavi skaļi un pārliecinoši TV kameru priekšā izbrēkt „A”, būtu tikai loģiski, ja viņi spētu pateikt arī „B”.

Protams, mūsu valstī vienmēr ir iespējams piesegties apgalvojumiem, ka tas, lūk, ir valsts noslēpums, nereti nonākot līdz nule presē aprakstītām komiskām situācijām: dokumenti par summām, ko Latvijai izmaksājuši Amerikas lobistu kantoru pakalpojumi, mūsu valstī skaitās superslepeni, kamēr pašā Amerikā tie, izrādās, brīvi pieejami šīs valsts Tieslietu ministrijas mājas lapā.

Taču man nez kāpēc šķiet – Latvijas pilsonim, kas ar saviem nodokļiem cita starpā uztur arī šo kantori, ir pilnas tiesības zināt – tad kā īsti ir?

KNAB priekšniekam (un saskaņā ar likumu arī viņa vietniekam) ir tiesības padotajiem vismaz uz brīdi uzdot faktiski jebkādu jaukšanos citu cilvēku dzīvē – vai tomēr ne? Un, ja ne, tad kāpēc likumu, kurā tas it kā ierakstīts, katrs otrais tā lasītājs spēj traktēt pa savam? Kur ir skaidri un gaiši uzrakstīti tie kritēriji, kuri uzskaita – kas ir atļauts un kas tomēr ne? Un kā var būt, ka šādi kritēriji, ja tādi tiešām pastāv, tiek uzskatīti par dumjajai tautai neizpaužamiem – kaut tieši pēc tiem tiek noklausītas dumjās tautas sarunas un purinātas vēstules?

Un tāpēc tas, ka šādas strīķes un juraši, lai cik balti un pūkaini viņi neizskatītos (tāpat kā savulaik dažādi šķēles un repšes), nespēj vai negrib saņemt dūšu un argumentēti sniegt atbildi uz šķietami vienkāršu jautājumu – kā viņi spēj nekavējoties atšķirt tiesiskus sava priekšnieka dotus noklausīšanās uzdevumus no prettiesiskiem, - ir gana simptomātiski. Jautājums ir vienīgi – vienkārši negrib vai patiešām nemaz nespēj?

Novērtē šo rakstu: