TOP 3 veselības ministri. Paši... paši (-ākie) - Rozentāle, Čakša un, protams, Pavļuts

3.VIETA. BAIBA ROZENTĀLE (2009.–2010.) 

Uz veselības ministru goda pjedestāla trešā pakāpiena vietu pelnījusi infekciju slimību profesore Baiba Rozentāle. Viņai izdevās ievērojami samazināt veselības budžetu, kā arī medicīnas darbinieku, īpaši medicīnas māsu algu (vismaz par 20%), kas ļāva ekonomisko krīzi risināt uz iedzīvotāju veselības rēķina.  

Tāpat kā Amerikā ik otro gadu pāri traucas tornado, visu dzīvo noslaucīdams, bet nedzīvo - sagraudams, Latvijas politikai laiku pa laikam pāri brāžas Baiba Rozentāle, citkārt kā kompartijas, citkārt – kā sociāldemokrātu, citkārt – kā Tautas partijas, citkārt – kā Saskaņas biedre. Lielāko virpuli Baiba Rozentāle sagrieza 2009. gadā, kad nonāca veselības ministres krēslā, aizslēdza Rīgas 1. slimnīcu, slēdza Sabiedrības veselības aģentūru (SVA).  

Līdz Baibai Rozentālei nevienam pasaulē nebija ienācis prātā aizvērt vienīgo kompetento iestādi valstī, kas atbild par profilaksi un prevenciju, un pārvērst visu tās darbību par infekcijas slimību meklēšanu un apkarošanu. Pēc SVA likvidācijas Latvija kļuva par vienīgo valsti pasaulē ar samērojamu sociālo attīstību, kurā nebija nevienas iestādes, kas rūpētos – lai iedzīvotāji neslimotu, nevis cīnītos ar sekām. Šo faktu pasaule uzņēma ar neslēptu interesi, apsprieda Pasaules Veselības organizācijas Ģenerālajā asamblejā.  

Latvijas iedzīvotāji katru dienu klausījās šausmu stāstus par briesmīgo legionellu un nāvējošo gripas vīrusu, bet pilnībā piemirsa profilaksi pret sirds slimībām vai nepieciešamību pārbaudīties pret krūts vēzi. Baibas Rozentāles veikums ir arī Latvijas iedzīvotāju neuzticība vakcinācijai un vakcinācijas apjoma strauja krišanās. Tā kā vienā gadā tika veiktas visas iespējamās reformas vakcinācijā, pievienotas četras jaunas vakcīnas, tad ģimenes ārsti, pediatri un citas personas, kas rūpīgi darījušas savu darbu, sāka neuzticēties valsts politikai. Vēl vairāk neuzticēties sāka jaunās māmiņas, jo radās iespaids, ka visa vakcinācijas rosība saistīta tikai un vienīgi ar iepirkšanu caur Infektoloģijas centru, kas no malas izskatījās koruptīva nodarbe. 

Nekad nevienam Latvijā nav izdevies veikt tik daudz asu, haotisku sociālu kustību, kas jebkurā valstī ar attīstītāku iedzīvotāju pašcieņu novestu pie sociāliem satricinājumiem. Baibas Rozentāles paziņojumi pa dienām: slimnīca būs slēgta; nē – slimnīca būs atvērta, nē – slimnīcas vietā būs traumpunkts, bet tad pēkšņi – slimnīcas budžets līdzināsies divām nullēm. Rīgas 1. slimnīca divus gadsimtus bija nozīmīgākā ātrās un neatliekamās palīdzības sniegšanas vieta. Slimnīca bija gatava jebkurā mirklī uzņemšanas nodaļā sagaidīt vairākus desmitus pacientu vienlaicīgi. Baiba Rozentāle slimnīcu slēdza, nodaļu vadītāji un spēcīgākie kolēģi devās uz ārvalstīm, māsas un sanitāri darbu meklēja kur kurais. Nelabvēļi melsa, ka slimnīcas vadība atteikusies profesorei maksāt „saskaņas otkatus”. Šobrīd Rīgas 1. slimnīca akūtos pacientus vairs nepieņem, galvenokārt sniedz ambulatoriskos un dienas stacionāra pakalpojumus.  

Kā dižs Baibas Rozentāles lielais darbs atgādināms Bauskas medicīnas darbinieku iztramdīšanu no Bauskas tilta ar policijas specvienību palīdzību, tad, kad baušķēnieši protestēja pret Baibas Rozentāles lēmumu noņemt Bauskas slimnīcai pilnīgi visu finansējumu. 

Daugavpils ātrās palīdzības stacija izsludināja konkursu jaunas vieglās automašīnas iegādei. Mašīnai vajadzēja ādas krēslus un speciālas halogēnu spuldzes, īpašu aprīkojumu. Iepirkumu izsludināja Daugavpils neatliekamās palīdzības stacija, bet mašīnu saņemtu jau Neatliekamās palīdzības centrs. Mašīna bija paredzēta Veselības ministrei Baibai Rozentālei, jo viņa, nevarēja braukt tumšas krāsas mašīnā – tas viņai nepiestāvot un esot psiholoģiski nomācoši. Lai iegādātos jauno Mercedes, Neatliekamās palīdzības dienests noslēdza līgumu ar Domenikss grupu. Protams, Daugavpils kolēģiem negribējās iesaistīties afērā, viņi nopludināja informāciju, ka tiks iepirkta šāda automašīna. Par to uzzināja Ministru prezidents Valdis Dombrovskis, un pieprasīja paskaidrojumus. Un tad pēkšņi ministre Baiba Rozentāle pikti norāja daugavpiliešus par šādu iepirkumu. Tā nu ministrei nācās braukt ar prastu Audi 6. 

Laikā, kad visai veselības aprūpei finansējums tika samazināts, tika atrasta metode Nacionālās mikrobioloģijas references laboratorijas izveidei Latvijas infektoloģijas centrā. Vēl no Baibas Rozentāles darbiem jāpiemin Nacionālās medicīnas bibliotēkas slēgšana, patiesībā – iznīcināšana.  

2.VIETA. ANDA ČAKŠA (2016.–2019.) 

Anda Čakša iet pa dzīvi mazliet saliektā un rūpju nomāktā gaitā it kā viņai uz pleciem būtu uzkrautas visas visuma bēdas, bet, sakārtojot šo nešļavu, viņa atver eņģeļa spārnus. Viņas acis spoži izstaro labestības gaismu pat tad, ja cita rokas ar Andas ziņu un uzstādījumu veic zādzībai vai korupcijai līdzīgas ļaunas darbības. Būtisks ir viņas ģeniālais domāšanas un pasaules uztveres veids – katrā sarunā, katrā runātā vai rakstītā tekstā viņa redz dubultdomu un dubultmorāli, pat, ja tādas nav. Savukārt visur, kur dubultdoma vai dubultrisinājums ir, viņa neredz nekādu domu.  

Anda Čakša ir dzimusi politiķe. Savu apogeju Anda Čakša sasniedza iepriekšējo vēlēšanu gaisotnē, kur sevi prezentēja ka čempioni. Ja priekšvēlēšanu solījumu došanā tiktu rīkots nacionālais čempionāts, veselības ministre Anda Čakša to būtu pārliecinoši uzvarējusi, saņēmusi kausu, medaļu un arodbiedrības priekšsēža parakstītu diplomu. Viņa solīja milzu algas ārstiem, māsām un neatliekamās palīdzības šoferiem, zaļus koridorus pacientiem ar vēzi, insultu, infarktu, iesnām un pumpām, solīja lielas kvotas, superātru e-veselību un medicīnisko palīdzību visiem NATO karavīriem. Ik dienu viņa solīja, ka zāles kļūs lētākas.  

Anda Čakša ienesa jaunu virzību veselības ministra saziņai ar pacientiem. Piemēram, ministre nedēļas laikā nāca klajā ar četriem paziņojumiem: „Čakša atklāj, vai grūtniecības dēļ plāno atkāpties”, „Anda Čakša atklāj detaļas par sava trešā bērna noslēpumaino tēvu”, „Anda Čakša atklāj, kāpēc izjukušas abas viņas laulības”, „Čakša satraucas, ka mediķu algas pieaugs pārāk strauji”. Lai kļūtu par dižāko Latvijas politiķi, Anda Čakša apvienoja skaitli 20 – populāros otkata procentus ar solījumu palielināt medicīnas darbiniekiem algas par 20%, tiesa, pa ceļam atņemot piemaksas, papilddarbus, pusslodzes un citas iespējas vēl kaut ko nopelnīt. Anda Čakša bija ielāgojusi – vienīgā pozīcija, no kā nevar saņemt „otkatu”, ir medicīnas darbinieku algas.  

Vienu no būtiskākajām Andas Čakšas iezīmēm ir aristokrātisms. Nu vismaz tajā izpratnē, ka visiem viņai jāpabučo roka. Bērnu slimnīcā kolēģi viņai bija devuši iesauku „lielmāte”. Tā teikt – ja nobučosi lielmātei roku, tad visu priekšā svinīgi saņemsi pašas lielmātes ceptu smalkmaizīti. Un vēl – pie rokas pabučošanas pieklājas atnest lielu rožu klēpi. Ziedi jāmēra skaitā un metros.  

Anda Čakša ļoti labi zināja, ka nedrīkst iedzīvotāju veselības pieejamību dalīt pēc kādas pazīmes – rases, dzimuma, dzīves vietas laukos vai tā, cik cilvēks samaksājis sociālo nodokli. Bet aristokrātiski cēli viņa uzbūra ideju par diviem groziem, VID nodokļu iekasēšanas funkcijas uzlabošanu ar ģimenes ārstu rokām un nodokļu nemaksātāju nosūtīšanu nevis uz slimnīcu, bet morgu. Viņa zināja, kas ir apdrošināšana, taču dēvēja Veselības finansēšanas likumu par apdrošināšanu. Līdz ar to Anda Čakša radīja sistēmu, kur veselības aprūpe bija sadalīta divos grozos – tiesa, abi grozi bija cauri. 

Otra aristokrātiskas cienīgmātes vērta rīcība bija Andas Čakšas attieksme pret e-veselību – viņa labi zināja, ka e-veselība ir brāķis, kas nekad nestrādās un ir politiski „apgūta” nauda. Viņa to zināja labāk par jebkuru, bet publiskajā telpā lepni stāvēja par e-veselību kā klints un teica, ka tikai ģimenes ārsti, farmaceiti un pacienti nevēlas saprast ka e-kaka patiesībā ir e-kūka.  

Šobrīd būtu pamatoti e-veselību saukt Andas Čaksas vārdā. Anda Čakša ir ļoti glīta, piemīlīga un pievilcīga. Latvijas politikā viņa ienesa jaunu elementu – dzemdības ministrēšanas laikā. Gods un slava Andai Čakšai, savu bērnu kā reklāmas rullīti vai reklāmas bukletu viņa izmantoja gaumes robežās un visai reti, uzsvaru liekot uz sevi kā labo darbu čempioni. Ticība cilvēkam kā īslaicīgs uzliesmojums un straujš noliegums ir tas, ar ko Anda paliks Latvijas politikas vēsturē.  

Nevienam nekad neizdosies pārspēt Andas Čakšas rezultātu – nomainīt trīs valsts sekretārus divos gados. Viņa atnāca uz ministriju un tūlīt rotēja Solvitu Zvidriņu par Valsts zemes dienesta ģenerāldirektori, par Veselības ministrijas valsts sekretāru ieceļot finanšu guru, profesoru Kārli Ketneru. Tiesa, arī Kārlis krita nežēlastībā – ministre profesoru atzina par ļoti sliktu cilvēku esam. Ministru kabinets un Saeima juta līdzi asaras slaukošajai ministrei, kurai valsts sekretārs esot nodevējs. Kārlis Ketners kļuva par Ēnu ekonomikas apkarošanas koordinācijas departamenta direktoru Finanšu ministrijā. 

Kā trešais valsts sekretārs tika apstiprināts diplomēts lauksaimnieks un zootehniķis Aivars Lapiņš, kas bija Zemkopības ministrijas pārstāvis Eiropas komisijā ar labām sešu svešvalodu zināšanām, spējām rakstīt Eiropas projektus bez gramatikas un faktoloģijas kļūdām, eirobirokrāta smaidu sejā un vēlmi ar saviem bērniem no Briseles atgriezties Latvijā. Nenojauzdams, kas viņu sagaida, Aivars Lapiņš labprāt pieņēma Veselības ministra valsts sekretāra posteni un sāka gadu garo ceļu pa mīnu lauku. 

Problēma ar valsts sekretāriem bija tāda, ka viņiem vajadzēja uzreiz uzminēt un bez kavēšanās izpildīt ministres vēlmi atbilstoši senai anekdotei: „Tas, ka blondīne, braucot pie stūres, rāda labo pagriezienu, nenozīmē, ka viņa veiks pagriezienu pa kreisi. Tikpat labi viņa var braukt taisni.” Tad, kad Anda Čakša uzslavēja kādas slimnīcas vai pakļautās iestādes vadītāju, iespējams, valsts sekretāram vajadzēja saprast: „Atlaid viņu tūlīt!” vai „Aizrotē viņu uz Tiesu medicīnas ekspertīzes centru!”, un parasti valsts sekretārs uzkāpa uz mīnas, proti, kļūdījās. Ja Anda Čakša personīgā sarunā vai ministrijas darba grupā paziņoja par to, ka kaut kas tiks darīts noteiktā virzienā, katram uzreiz nācās izdomāt vismaz trīs pretrunīgus virzienus, kurā darbība varētu tikt veikta. Vienīgais, kas bija pilnīgi droši, – nekad nekas nenotiks tā, kā nule iepriekš apgalvots. Aivaru Lapiņu aizrotēja uz Nacionālo veselības dienestu uzraudzīt bezcerīgo e-veselību. 

Tieši ar e-veselību saistās kāda cita Andas Čakšas rakstura iezīme – spēja iznīcināt savējos un uzticamos, tā teikt – sit savējos, lai svešie baidās. No ministrijas tika izdzīti visi ārsti – lai neradītu konkurenci ministrei veselības vai medicīnas jomas zināšanās.  

Slimnīcu vadītāji šos divus gadus tika dzīti, padzīti un aizrotēti, protams, skaudrākais piemērs – Egita Pole. Viņu kā valsts sekretāra vietnieci iecēla Austrumu klīniskajā universitātes slimnīcā par valdes priekšsēdētājas vietas izpildītāju, bet – tad, kad viņa tiešām sāka veiksmīgi sastrādāties ar kolektīvu un virzīt slimnīcu, atcēla ne tikai no slimnīcas vadības, bet arī valsts sekretāres vietnieces posteņa un aizsūtīja uz Asinsdonoru centru. Savukārt Austrumu KUS par valdes priekšsēdētāju iecēla, viņasprāt, īsto vadītāju – profesionālu automehāniķi Imantu Paeglīti, pie kam viņam uzsauca uzreiz algu 8000 eiro mēnesī.  

Par Imanta Paeglīša vadītās slimnīcas Informācijas tehnoloģiju un medicīnas iekārtu direktori tika iecelta ministres padomniece Ilze Āboliņa, kura pamanījās iepirkt „dzelžus” slimnīcai par 17 miljoniem. Tā bija Andas Čakšas īstenā medicīnas reforma. Tiesa, tas, ka dzelži >90% nāca no vienas firmas, nozīmē mērenu korupcijas risku. Andai Čakšai izdevās palielināt veselības jomas finansējumu ievērojami – par gandrīz 200 miljoniem, un to iztērēt iespējami necaurspīdīgi – galvenokārt iepērkot zāles atsevišķām slimnieku kategorijām un jaunu medicīnas tehnoloģiju bez skaidras iepirkumu procedūras un stratēģiska pamatojuma.  

Medicīnas jomā viņa darbojās tieši pretī sabiedrības veselības pamatloģikai un PVO stratēģijai – vienīgās jomas, kam pielikums proporcionāli bija niecīgs vai pat kopumā finansējums samazinājās, bija primārā aprūpe (ģimenes medicīna) un NMPD (neatliekamā palīdzība).  

Latvijas vēsturē Anda Čakša paliks kā birokrātijas ministre – viņas laikā neticamā apjomā pieauga birokrātija. Ģimenes ārstiem birokrātija pieauga tādā apjomā, ka viņi vairs nevarēja paspēt visus papīrus un elektroniskās veidlapas aizpildīt. Tas viņiem tika par atļaušanos streikot.  

Anda Čakša ar savām reformām iznīcināja reģistrus, piemēram – vēža reģistru, tuberkulozes reģistru. Toties veiksmīgi ieviesa „zaļo koridoru” vēža ātrākai diagnostikai un ārstēšanai. 

1. DANIELS PAVĻUTS (2021.–  ) 

We are the champions. Uzvarētājs veselības ministru topā ir Daniels Pavļuts, pianists, kas spēlē tikai vienu noti, toties skaļi. Vēl nevienam nekad un nekur nav izdevies notrallināt miljardu uz 2 miljoniem iedzīvotāju, vienlaikus panākot absolūti sliktāko rezultātu. Daniels Pavļuts iepirka vismaz seškārt par daudz vakcīnu, šīs vakcīnas daļēji nosūtītas jaunattīstības valstīm, bet vairums – ir vai tiks norakstītas. Daniels Pavļuts sarīdīja Latvijas iedzīvotājus pēc pazīmes – vakcinēts vai nevakcinēts, rezultātā iegūstot vissliktākos vakcinācijas rezultātus Eiropā, tiesa, pēc dažiem rādītājiem ar Latviju vakcinācijas un antivakcinācijas karā varēja līdzināties Bulgārija. 

Ar dažādām metodēm (mājsēdi, sporta ierobežojumiem, istabiņu slēgšanu sociālās palīdzības iestādēs, ģimenes ārsta pārslogošanu ar birokrātisku darbību, neļaujot veikt citu slimību diagnostiku un ārstēšanu) Daniels Pavļuts panāca augstāko mirstību atsevišķās vecumgrupās Eiropā.  

Kategoriski atsakoties saprast, ka mirstību no Covid–19 nosaka hroniskas slimības, mazkustība, lieks svars, ministrs realitātē samazināja šo riska grupu pacientu iespējas izdzīvot, saslimstot ar Covid–19.Vakcināciju no ģimenes ārsta kabineta Daniels Pavļuts aiznesa uz vakcinācijas centru izstāžu zālē vai sporta zālē, kā arī uz krāmu tirgu un kapu svētkiem.  

Daniels Pavļuts ir īsts mūsdienu politiķis, kurš nekad neklausās, bet, ja klausās – tad nedzird un nesaprot. Daniels Pavļuts vienmēr runā priekšvēlēšanu decibelos, skaļi un skandēti, tikai to, ko pats zina un saprot, tiesa – zināšanu apguvē viņam ir lielas izaugsmes iespējas. Kā īsts politiķis nekad nepilda nevienu solījumu.  

Lepojas ar medicīnas zināšanām, jo protot pats špricēt. Vakcināciju saprot kā špricēšanu. Tādēļ bija gatavs vakcināciju uzticēt (uzdot) veterinārārstiem un aptiekāru palīgiem. Visu  medicīnu saprot kā Covid–19. Pārējo slimību nav. Veselība Pavļutam nozīmē - labs vīns restorānā.  

Ministra amats Pavļutam nozīmē reklamēšanos televizorā vai reklāmas kampaņas, ko izpilda viņam lojālas sabiedrisko attiecību kompānijas. Šīs kompānijas rada reklāmas – Gorkšs grib satikt savu mirušo vecvecmāmiņu; plakātus, kurā vīrs ar saliektu roku, kas krievu saziņas kultūrā apzīmē nelāgu attieksmi. Ļoti daudz līdzekļu ir izlietots reklāmas kampaņām sabiedrības veselībā, ko neviens nav redzējis. Daudzus miljonus iztērēja Covid–19 specializētām gultām, kur katra gulta izrādījās zelta vērtē. Radīja Vakcinācijas biroju bez mediķiem, ar milzu algām un fantastiski dārgu iekārtojumu. Arī savā birojā neiesaistīja nevienu cilvēku ar medicīnas izglītību. 

Lielākais sasniegums ministra gaitās – pavadījums uz Rīgas pils koncertflīģeļa premjerministra Kariņa dziedājumam.  

Šāds pats pavadījums Kariņa dziedājumam ir viņu kopīgās performances par ierobežojumiem Covid–19 pandēmijai. Kopīgi radīja mājsēdi un pilnīgu sporta aizliegumu pandēmijas ierobežošanai, toties atvēra plašākas iespējas tabakas un alkohola tirdzniecībai. Ieviesa preču aizliegumu, kad veikalā daļu preču nevarēja iegādāties. Tirdzniecību pārnesa uz pastu, toties ieviesa ierobežojumus aptiekām – slimnieki ar Covid–19 smagām formām aukstā laikā stāvēja rindā ārā no aptiekas. Pavļuta darba augļus hronisku, ielaistu slimnieku formā Latvija baudis vēl daudzus gadus.  

Vēl nozīmīgas Daniela Pavļuta darbības sekas būs redzamas, kad parādīsies rezultāti iepirkumiem jaunai e-veselībai. 

Novērtē šo rakstu: